CONFERENCE
Viena no tādām grāmatām vairumam padomju un postpadomju lasītāju bez šaubām un pavisam pelnīti ir Iļjas Ilfa un Jevgeņija Petrova „Divpadsmit krēsli”. Romāns, mērķtiecīgu, nevienam nezināmu literātu sarakstīts 1927.–28. gadā, izdots sākotnēji žurnālā «30 Дней», pēcāk jau mainītā variantā atsevišķā drukātā izdevumā. Pirmajā – žurnāla publikācijā romānu veidoja 37 nodaļas, grāmatas variantā 1928. gadā – 41 nodaļa, bet «ЗиФ» izdevumā 1929. gadā – 40. Izdevniecības «ЗиФ» variants kļuvis par pamatu arī nākamajiem grāmatas izdevumiem. 1938. gadā gan tika izdots vēl viens romāna variants, un, neskatoties uz spēcīgo cenzūru, kurai grāmata tika pakļauta, Ilfa un Petrova teksts tiek citēts, no tā tiek smeltas parunas un sakāmvārdi. Tas ieplūst masu kultūrā, taču tikpat lielā mērā to lasa arī elite. Romāna popularitāte atainojusies neskaitāmās tā ekranizācijās. Turklāt pa vidu slavenajām padomju laika ekranizācijām Leonīda Gaidaja (1971) un Marka Zahara (1976)[1] režijā eksistē arī plašs ārvalstu ekranizāciju korpuss. Tā 1933. gadā uz ekrāniem parādījās čehoslovāku un poļu kopražojums Dvanáct křesel / Dwanaście krzeseł», kura režisori ir Martins Fričs un Mihails Vašinskis; 1938. gadā nacistiskajā Vācijā iznāca filma ar nosaukumu 13 Stühle („13 krēsli”) – sižeta darbība tajā pārcelta uz Austriju, savukārt Ilfa un Petrova uzvārdi netika pieminēti autoru „nelabvēlīgās” izcelsmes dēļ. Bez šīm turklāt eksistē arī kubiešu, amerikāņu utt. utjp. kinoteksti: „Divpadsmit krēslu” teksts veiksmīgi vairojies (radot metatekstu) un tiražējies visa 20. gadsimta garumā, nenozūdot no skatuves arī šodienas apstākļos.
...nenoturējos, atvēru nodaļu X. Kaunīgais zaglēns un „pazudu”, pazaudējot sevi kā kritiķi, kļūstot beidzot par parastu lasītāju. Šis romāns pārvērš tevi, filologu, vienkārši par lasītāju, un tas laikam tajā ir pats brīnišķīgākais un pārsteidzošākais.
Nu, lūk, aktuāls un mūsdienīgs – un brīnišķīgs teksts nevar nebūt mūsdienīgs – ir arī nesen izdotais romāna necenzētais variants ar lielisko krievu filologu Mihaila Odesska[2] un Dāvida Feldmana komentāriem. Latviešu lasītājiem šo izdevumu sagatavojuši tulkotāji Alberts Jansons un Gunta Silakalne, savukārt izdevniecība Zvaigzne ABС ievietojusi tekstu spilgti sarkanos vākos. Jaunā romāna versija, kas kļuvusi pieejama ierindas lasītājam, pateicoties M Odesskim un D. Feldmanam, ir „(..) senākais Petrova pārrakstītais grāmatas variants, kas saglabājies līdz mūsu dienām (Krievijas Valsts literatūras un mākslas arhīvs. 1821.f., 1. apr., 31. glab. vien.). Dalījums nodaļās atbilst mašīnraksta variantam, un komentāru struktūra veidota saskaņā ar šo dalījumu četrdesmit trijās nodaļās (KVLMA, 1821. f., 1. apr., 32. un 33. glab. vien.). Tekstā norādītas arī sākotnējā varianta divdesmit nodaļu robežas. Vairākos gadījumos ņemti vērā stilistiska rakstura labojumi mašīnraksta variantā, taču ignorēti ideoloģiska satura labojumi un īsinājumi” (15). Citiem vārdiem, šīs romāna versijas vērtība sakņojas unikālā, līdz šim neizdotā teksta variantā – tādā, kādu to bija iecerējuši autori. Ērtības labad nodaļas, kas nav bijušas iekļautas iepriekšējos, „klasiskajos” romāna izdevumos, šajā versijā iezīmētas citā šriftā.
Otra neapšaubāma jaunā izdevuma vērtība ir tajā iekļautie plašie, kulturoloģiskie komentāri. To sagatavošanā tikušas izmantotas monogrāfijas un zinātniski pētījumi par Ilfa un Petrova daiļradi. Šāda filoloģiski kontekstuāla pieeja padara izdevumu ne tikai lasītājiem tīkamu, bet arī ievērojami paplašina lasītāja apvārsni un priekšstatus par to neparasto laikmetu, kurā romāns tapa, – romāna sižets, atgādināšu, norisinās ļoti konkrētā un ļoti sarežģītā 1927. gadā. Komentāru princips gan visai tradicionāls: tiek skaidrotas politiskās un literārās alūzijas, reminiscences, padomju sadzīves reālijas, taču tas ļauj lasītājam to vai citu ainu ieraudzīt jaunā gaismā.
Ipolita Matvejiča Vorobjaņinova, bijušā muižas vadītāja, un Ostapa Bendera, harizmātiska avantūrista, kurš godīgi ievēro kriminālo kodeksu[3], piedzīvojumi aptver visdažādākos jaunās padomju dzīves reālijas. Briljantu meklēšana – tie iešūti vienā no 12 krēsliem – izvēršas par krāšņu ceļojumu cauri visām jaunās iekārtas šķirām un apakššķirām. Asā politiskā satīra, pirmajās redakcijās cenzūras izķēzīta (lai gan ne pilnībā) un jaunā izdevuma atjaunota, ļauj Ilfa un Petrova darbu izlasīt it kā no jauna.
...bet vispār ir ļoti grūti rakstīt recenziju par šo romānu, kurš pazīstams jau no bērnības, kurš no lasīšanas jau sadilis! Es atveru jebkuru lapaspusi un atkal „pazūdu”...
Romāna vitalitāte un veiksme skaidrojama ne tikai ar trāpīgas politiskās satīras klātesamību, lielā kombinatora asprātīgajiem jokiem un sižeta montāžas efektiem – ātru ainu nomaiņu un tēlu daudzveidību. Tas vienkārši ir talantīgi uzrakstīts teksts, kas smalki un iejūtīgi ataino visu jaunā laikmeta, kura sižets attīstās autoru acu priekšā, neviennozīmību, traģismu un lirismu. Tas, kas tika iecerēts kā izklaidējoši triviāls teksts, pēkšņi izrādījās esam tāds sacerējums, kura mērogs nekādi nav ietverams šaurajos „populārā romāna” rāmjos...
Recenzijas žanrs pieprasa kritisku teksta apskatu. Recenzijai principā būtu jāatbild uz galveno hamletisko lasītāja jautājumu – lasīt vai nelasīt? Un, ja lasīt, tad – kas ir lasītājs?
Taču šajā gadījumā kritikas nav...
Necenzēto romāna versiju ar komentāriem noteikti jāizlasa. Ikvienam, visiem...
Un tieši šī iemesla dēļ recenzijā nav neviena citāta no apskatāmā teksta. Šis romāns pats par sevi ir viens liels citāts. Tagad – citāts ar komentāriem.
[1] Pirmā romāna padomju ekranizācija tika uzņemta 1966. gadā kā Ļeņingradas televīzijas izrāde, režisors – Aleksandrs Beļinskis.
[3] Ostapa Bendera tēls romāna rakstīšanas laikā mainījās, un no otrā plāna personāža, kāds tas bija iecerēts romāna melnrakstos, galu galā attīstījās par vienu no galvenajiem. Turklāt bēdīgo galu, kāds Benderam bija paredzēts „Divpadsmit krēslu” lappusēs, autori bija spiesti pārskatīt un jau romāna turpinājumā – „Zelta teļā” – padarīt to par centrālo. „Zelta teļā” Ostapa tēls mainās, priekšplānā izvirzoties vairāk romantiskajām rakstura notīm, bet pats teksts tādējādi kļūst mazāk politisks, taču nebūt ne mazāk asprātīgs.
