CONFERENCE
Grāmata liks brīnīties kā lieliem, tā maziem. Par „Kaķuzirņiem un kurmjukārkliem” visvairāk priecāsies mazie dabas fani, fantazētāji un pirmo klašu zinātkārie intelektuāļi, kuriem patīk „jautroties”. Patiks arī vecākiem – tiem, kas izauguši kopā ar „Zīlīti”. Trīsgadniekiem un četrgadniekiem patiks šo grāmatu pašķirstīt un papriecāties par attēliem, taču uzmanīgi klausīties spēka visdrīzāk vēl būs par maz, lai gan, piemēram, stāstiņš „Vērtīgi padomi sējas laikā”, kurā autors iesaka labākās metodes, kā mazdārziņā izaudzēt bagātīgu konfekšu ražu, būs gana aktuāls arī trīs un četrus gadus veciem saldummīļiem.
Šī grāmata ir slavas dziesma dabai, tā mudina iet mežā, pļavā, dārzā un meklēt tajā ko aizraujošu, nebijušu, brīnumainu. Pats J. Baltvilks par brīnumiem saka tā: „Normāli cilvēki par tiem pabrīnās, pabrīnās un pierod. Bet tad uzrodas zinātnieki, kuri visu grib izskaidrot.” (24) Par laimi, bērni ir „normāli” cilvēki un ne vienmēr visu cenšas izskaidrot, tādēļ pastāv iespēja, ka viņi šo grāmatu spēs patiesi izbaudīt. Katra atšķirtā lapaspuse mazajam lasītājam liks izbrīnā ieplest acis vai uzjautrināties, jo kā gan var nešķist jocīgi, ja kāds apgalvo, ka pļavās aug kurmjukārkli un lēkā miglaszaķi, pa mežiem staigā gružrupuči, jūrās peld kāpostbutes un gaisā lido sniegtaureņi? Jāsaka gan, ka grāmatā tomēr ik pa laikam parādās zinātniskas valodas pazīmes (latīņu valodas klātbūtne, tādi svešvārdi kā, piemēram, „konkurents” vai „eksports”, dažādu ģeogrāfisku un botānisku objektu pieminējums, zinātnieks kā stāsta varonis u. c.), taču autors ir pratis nepārkāpt robežu, kad „nopietnas” informācijas varētu kļūt par daudz. J. Baltvilks pratis grāmatu padarīt domāt un jautāt rosinošu, uz bērna – vecāku dialogu virzošu, bet ne enciklopēdisku vai pārgudru. Grāmata ir tieši tik gudra, lai bērniem būtu interesanti, izglītojoši, bet vecākiem – nebūtu garlaicīgi.
Gribētos arī teikt, ka „Kaķuzirņi un kurmjukārkli” ir ļoti nopietna savā nenopietnībā. Autors meistarīgi izspēlējis trumpi – nopietnā izteiksmē pasniegt nenopietno, jocīgo, smieklīgo. Šis balanss starp nopietno un nenopietno grāmatai piešķir īpašu šarmu. Reizēm šķiet, ka lasi smieklīgu enciklopēdiju, citkārt – ka zinātnisku anekdoti.
Otrs iemesls, kas šo grāmatu padara patiešām neatkārtojamu, ir bērnu literatūrai tik raksturīgās valodas rotaļas un vārdu spēles. Autors ar vārda maģijas palīdzību ļauj bērnam aizraujošā veidā apgūt un iepazīt pasauli. J. Baltvilkam izdevies savienot iespējami nesavienojamo – kāpostus ar butēm (kāpostbute), zaķi ar kaķi (zakaķis), ezi ar žagatu (ežagata). Vārdu spēle kā mākslinieciskais izteiksmes līdzeklis īpaši koncentrētā veidā tiek pasniegta pekstiņstāstā „Mūsu salas”, taču jāatzīst, ka šeit autors bīstami balansē uz robežas, kad visa kļūst par daudz, un aiz bezgalīgajām vārdu spēlēm, kas nekad nebeidzas, pat pieaugušajam sāk kļūt grūti uztvert stāsta jēgu, bet prasīt to no bērna būtu pat neiespējami.
Trešā grāmatas „Kaķuzirņi un kurmjukārkli” veiksmes atslēga pavisam noteikti ir ilustratīvais materiāls. Veiksmīgie Anitas Paegles zīmējumi rada grāmatas pievienoto vērtību, ko mazie lasītāji noteikti spēs novērtēt. Ilustrāciju autore piešķīrusi tekstam īpašu raksturu, spējusi radīt ilūziju, ka tādas dabas parādības kā kurmjukārkli, sniegtaureņi un kāpostbutes ir patiešām iespējamas. J. Baltvilks lielāko popularitāti guvis pagājušā gadsimta 90. gados un ir uzskatāms par tā laika bērnu literatūras kulta autoru, taču jāatzīst, ka ne visi mūsu laikmeta bērni šo autoru, viņa radīto literatūru spēs pilnībā izprast un vilkt paralēles ar mūsdienu apkārtējo pasauli, jo J. Baltvilks ir tipisks dabas dzejnieks, taču mūsdienu pasaule arvien attālinās no dabas, brīžiem pilsētas burzmā zaudējot saiknes ar to. Māksliniece pratusi caur ilustrāciju grāmatā ienest 21. gs. elpu, mūsdienu bērna apkārtējās vides reālijas. Tas spilgti izpaužas stāsta „Gružrupuči” ilustrācijā. Gružrupuča gružu kaudzē ko pazīstamu ieraudzīs ikviens bērns, mazie pirkstiņi bakstīs zīmējumu, un mazās balstiņas sauks: „Re! Te ir e-talons, kokakola, „Ādažu čipsi”! Un te picas kaste, ko pasūtījām uz mājām!” Vēl viena būtiska iezīme, kas raksturo A. Paegles māksliniecisko veikumu – nebaidīties no šķietami drūmā. Pierasts, ka vairumā bērnu grāmatu viss tiek atainots košās un dzīvespriecīgās krāsās, taču te dominē melnā krāsa. Un šis melnais nav nospiedošs, draudīgs vai depresīvs; kombinācijā ar J. Baltvilka nebēdnībām un rosinošajiem pekstiņstāstiem melnās krāsas tradicionālā uztvere mainās.
Pavisam noteikti zināms, ka „Kaķuzirņiem un kurmjukārkliem” ne grāmatnīcā, ne bibliotēkā paiet garām nevarēs. Tā ir spilgta grāmata ar amizantu nosaukumu, kurā gribētos ielūkoties. Arī somā un maza dzīvokļa grāmatplauktā daudz vietas šī grāmata neaizņems, tādēļ palutiniet savus mazos un arī sevi pašu ar šo jauko izdevumu – tā jums dāvās brīnumu. Kaut uz mirkli, bet tomēr – jūs atcerēsieties, cik patiesi brīnumainā pasaulē mēs dzīvojam.
 košā grāmata „Kaķuzirņi un kurmjukārkli”.
Mums ir „Sarkanā grāmata”, kurā ierakstīti dabas brīnumi, kas jāsargā un jālolo. Un tagad, pateicoties izdevniecībai „Liels un mazs”, mums ir arī „Mazā Sarkanā grāmata” – pilna mīlīgiem pekstiņstāstiem. Tā mudina nepazaudēt to īpašo, kas piemīt bērnam – spēju pasauli skatīt citādi, krāsaināk, priecīgāk, radošāk.){kind=link}