CONFERENCE
Grāmatas autoru pirmkārt gribētos paslavēt tieši par alternatīvās vēstures Viļņu, uzreiz gan piebilstot, ka ar faktisko Viļņu pazīstams neesmu. Bet ne jau par pareizi uzskaitītiem vēstures vai ģeogrāfijas faktiem vēlos runāt – šķiet, jēdziens, kuru meklēju, ir „pārliecība”. Andrjus Tapins sev acīmredzot mīļo pilsētu attēlo ar pārliecību, iepazīstinot un ienintriģējot ar nekad nepastāvējušo Viļņu, tomēr arī ieturot pieklājīgu distanci. Var jau būt, ka esmu pārlieku pesimistisks, tomēr, lasot nedaudzos „vietējo” autoru zinātniskās fantastikas darbus, mēdz pārņemt nelaba priekšnojauta, ka autors nebūs izvairījies no diviem grāvjiem, proti, no atsvešinātības, sekojot idejai, ka zinātniskajai fantastikai taču jābūt par „citurieni”, vai arī pārliekas vietējās izcelsmes apstākļa izcelšanas. „Vilka stundai” šādu problēmu nav – Viļņa tajā izskatās tāpat, kā lielvalstu rakstnieku darbos izskatītos Parīze vai Tokija. Turklāt šī iezīme neattiecas tikai uz pilsētas atainojumu – grāmata neliek domāt tādās kategorijās, kā „mūsu pašu brāļu tautas autoram nav sanācis slikti”.
Tvaikpanks vispār ir interesants izaicinājums autoram – no vienas puses, jau iestrādātā vizuālā stilistika, retrofutūrisma un deviņpadsmitā gadsimta otrās puses motīvi, un lielais no attiecīgā perioda autoriem aizlienējamo elementu skaits, ko tvaikpanka autoram var piedot (viens no pirmajiem žanra darbiem – Kevina Džetera „Morloka nakts” – (K. W. Jeter, “Morlock Night”, 1979) izmanto Herberta Velsa radīto morloka tēlu), sniedz gana skaidras vadlīnijas, kam sekot. No otras puses, salīdzinot ar, piemēram, distopijas un kiberpanka žanriem, tvaikpankam vēsturiski ne vienmēr ir ļoti labi veicies ar tādu vai citādu jēdzienisko pildījumu, apakšžanra jēgai paliekot tikai pašmērķīgu dekorāciju līmenī, kad fonā mirguļo vara caurules un cilindros tērpti kungi. Turklāt pagājušo trīs vai nedaudz vairāk desmitgažu laikā tvaikpanka darbu bijis pietiekami daudz, lai ar mazticamām tvaika tehnoloģijām un līdz absurdam sakāpinātu Viktorijas laikmeta estētiku nevienu vairs tā īsti nepārsteigtu – pat tad, ja šie dirižabļi lido uz salīdzinoši tuvās un pazīstamās Lietuvas fona.
Vismaz ar otro izaicinājumu Andrjus Tapins ticis galā atzīstami – par žanra interpretāciju „Vilka stundā” sakāmas vairākas labas lietas. Pirmkārt, atsvaidzinoši šķiet jau tas, ka notikumiem nav teju nekāda sakara ar Viktorijas laikmeta Angliju. Britu impērijas ainu vietā Tapins pievērsies citiem, ne mazāk interesantiem tvaikpanka apskatītā laikmeta aspektiem – Krievijas impērijas norietam, brīvpilsētām, kāda apskatītajā laika periodā īslaicīgi bija Krakova, kas ir arī viena no romāna darbības vietām, tāpat kā Prāga un Sanktpēterburga. Fiktīva Austrumeiropas brīvpilsēta parādās arī Maikla Mūrkoka vairāk vai mazāk tvaikpanka žanram atbilstošajā romānā „Bordelis Rozenštrāsē” (Michael Moorcock, “The Brothel in Rosenstrasse”, 1982). Kopumā gan A. Tapina aprakstītā teritorija žanra ietvaros ir uzskatāma par maz pētītu. Nojaušams, ka autors ietekmējies no E. T. A. Hofmaņa un ebreju mitoloģijas, kas ir interesanti un, iespējams, tvaikpanka literatūrā nepelnīti maz izmantoti motīvi.
Diemžēl pret daudzajiem fantastiskajiem elementiem grāmatā autors nereti attiecas pārlieku pavirši. Ja, piemēram, dirižabļu darbības principi un apstākļi, kādos tie grāmatas alternatīvajā vēsturē ieņēmuši ievērojami lielāku lomu par to, kas tiem bijusi atvēlēta realitātē, tiek paskaidroti gana izsmeļoši, tad tādu satriecošu elementu kā golemu, burvju un saprātīgu mehānisku radījumu, klātbūtne aprakstīta kā garāmejot. Iespējams, radot pasauli, ko apdzīvotu mazāks vai vismaz tematiski vienmērīgāks radījumu un mehānismu zvērudārzs, autoram būtu izdevies padarīt to arī aizraujošāku un brīnumaināku. Diemžēl grāmatā šādu tikai ieskicētu, bet idejiski pasakainu un fantastisku lietu ir tik daudz, ka galu galā tās sāk rādīties teju vai gluži parastas.
Ja par Andrjus Tapina darba zinātnisko fantastiku, vēsturisko fonu un vērienu sakāmas pārsvarā labas lietas, tad tajā, kā grāmata uzrakstīta, saskatāmas vairākas problēmas. Grāmatas varoņi visbiežāk atbilst kādam pārlieku sagaidāmam tēlam – trakajam zinātniekam, neuzpērkamajam un taisnīgajam policistam, valdzinošajai spiedzei utt. Nereti tie netiek padziļināti attīstīti. Paralēlās sižeta līnijas šķiet savstarpēji attālinātas, notikumi tajās mijiedarbojas pārāk aptuveni, un atrisinājumi ne vienmēr izriet no galveno varoņu darbībām. Un tie pavisam noteikti nav saistīti ar viņu personību, kas, kā jau minēju, visbiežāk ir tikai ieskicēta. Arī atsevišķu sižeta līniju attīstība ne vienmēr spēj aizraut – negaidīti notikumi un pavērsieni pārāk bieži saistīti ar kāda jauna varoņa parādīšanos vai ko citu, kas nekādi neizriet no līdz tam notikušā, tādējādi laupot arī jebkādu intrigu. Grāmatas valoda ir viegla un plūstoša, tomēr lielākoties tīri utilitāri kalpo tikai notikumu un darbības vietu aprakstam. Romānu atsvaidzina nelieli iespraudumi grafiskā romāna formā. Iespējams, viscaur šādi pasniegts, romāns būtu iespaidīgāks.
Varētu teikt, ka galvenais romāna „Vilka stunda” klupšanas akmens ir pārlieka sadrumstalotība. Tajā ir pārāk daudz fantastisku elementu, kas ne vienmēr tikuši pienācīgi iztirzāti, kā arī pārāk daudz stāsta virzienu, kas bieži nav tikuši novesti līdz apmierinošam atrisinājumam. Nepamet sajūta, ka šaurāks, bet koncentrētāks darbs ar spēcīgāk izstrādātiem galvenajiem varoņiem, sižeta līnijām un alternatīvās vēstures brīnumiem atmiņā spētu iespiesties dziļāk.
