CONFERENCE
Tāda mākslinieciska novitāte rada daudzveidības sajūtu un uzskatāmi pievērš, piemēram, bērnu uzmanību mācību vielai, ko nepieciešams apgūt: grāmatas taktilā puse padara burtu mācīšanos par viegli uztveramu un rada bērniem nepieciešamo spēles elementu. Savukārt šādas grāmatas parādīšanās (kaut arī nekomerciāla un tikai šauri specifiskai auditorijai orientēta) signalizē par taktilo grāmatu izdošanas nepieciešamību Latvijā.
Tomēr – vai ir iespējams šādas grāmatas maz „izdot”? Konkrēti „Diegu burti” radās ar Latvijas Neredzīgo bibliotēkas aktivitātes un intereses starpniecību, un, pateicoties bibliotēkas vadītājas iniciatīvai, grāmata tika reproducēta vairākos eksemplāros: dzejoļi lasāmi Braila rakstā, tiem blakus no filca izveidots attiecīgais, dzejolī pieminētais burts – tādā veidā ir tikusi transformēta iepriekš minētā Ū. Laukmanes ideja par burtu izšūšanu, kas, protams, nav reāli īstenojama šādas (bezmaksas) taktilās grāmatas izveidē. Šī grāmata viennozīmīgi ir ekskluzīva, jo tā tika izdota tikai astoņos eksemplāros un tās pamatā ir brīvprātīgās pašiniciatīvas roku darbs.
Grāmata, lai arī neatsverama ikvienam cilvēkam ar redzes invaliditāti, vairāk domāta bērniem, kas mācās burtus: tos var aptaustīt, lai zinātu, kā katrs burts „izskatās”, un tas savukārt palīdz iemācīties tos arī rakstīt. Turklāt burti ir dažādās krāsās; tas attīsta arī bērnu krāsu un asociatīvo uztveri blakus formai un tekstam. Un, lai gan grāmatas mērķis ir attīstīt runu un zināšanas, uzskatu, ka arī mūzikas un ritma nodarbībās dzejoļus var izdziedāt un piedāvāt to skanējumam dažādus „ritma zīmējumus”. Tādā veidā šis daļēji metodiskais materiāls kļūst gana ilustratīvs un attīstošs visos virzienos, ja ir atrastas radošas pieejas, kā grāmatas materiālu pielietot.
Neredzīgiem bērniem nav priekšstata par to, kā izskatās burti; viņi parasti apgūst burtus un citas zīmes Braila rakstā, kas ir speciāli izveidota zīmju sistēma, kura balstās uz dažāda salikuma punktiem un ir orientēta uz tausti. Tādēļ tā saucamos redzīgo raksta burtus katrs bērns apgūst tik, cik ģimenē tam velta laiku, taču redzīgo raksta burtu apmācīšana parasti nav prioritārs uzdevums neredzīgo bērnu izglītošanas procesā. Tas savukārt būtiski sašaurina priekšstatu par zīmēm un simboliem un liedz iespēju atpazīt ciparus un burtus tad, ja nākas sastapties ar universālā dizaina elementiem: speciāli pielāgotu fizisko vidi cilvēkiem ar invaliditāti. Taču, ja ar audzinātāju palīdzību bērnam tiks iemācīti burti un izstāstīts, kā aptuveni tos raksta, tad bērnam turpmāk būs daudz vieglāk gan parakstīties (kas ir ļoti būtisks aspekts!), gan uzrakstīt un izlasīt nosaukumus un pat tekstus, ja burtiem ir reljefs. Tādā veidā Ineses Zanderes dzejoļi, iekļauti šādā taktilā grāmatiņā, var tapt par neatsveramu palīgu ikdienas situāciju risināšanā – parakstīties taču vajag pietiekami bieži!
„Diegu burti” ir ļoti labs taktilo grāmatu veidošanas (ceru, arī izdošanas!) sākums un Latvijas Neredzīgo bibliotēkā tiek plānots veidot vēl līdzīga rakstura grāmatas ar taustāmiem attēliem no filca, lai gan bērniem, gan jebkuram cilvēkam ar redzes invaliditāti rastos priekšstats par formām un daļēji arī par pašiem priekšmetiem. Man kā šīs grāmatas lasītājai bija ļoti interesanti un pat noderīgi atcerēties burtu formas, jo diemžēl ar laiku tās aizmirstas, un es noteikti atgriezīšos pie šīs grāmatas vēlreiz, jo tai piemīt ne tikai mācību līdzekļa vērtība, bet arī pozitīva psiholoģiskā nokrāsa: dzejoļi nenoliedzami liek pasmaidīt!
