Absolūti bezjēdzīga recenzija

Šķiet, ka grāmatas "Dūmi miglā" (izdevusi apvienība "Orbīta", 2016) spilgtākā iezīme ir "asociāciju ķēdīte", kuras kvalitāte vai, precīzāk izsakoties, unikalitāte ir atkarīga no lasītāja pieredzes. Kā tas arī norādīts gan pārdomās par Ļevkina darbu, gan citu autoru izvilkumos uz grāmatas pēdējā vāka, šis prozas darbs ārkārtīgi intīmā un trauslā veidā attēlo domāšanas procesu: veikli konstruē tos iespaidu un nojautu pinekļus, kurus cilvēks varētu izjust, piemēram, braucot tramvajā un veroties caur logu, taču ar kuriem šis teksts ir unikāls, – autors šo domu gājienu (vai šajā gadījumā labāk sacīt – domu vijumu), kas sazarojas, šķeļas, izaug no jauna, attēlo precīzi un akurāti, radot teju vai unikālu sajūtu, ka lasītājs nonācis autora galvā. Šķiet, tas ir uzdevums, kuru vēlētos īstenot – un it kā ar lielākiem vai mazākiem panākumiem arī īsteno – jebkurš autors, ja tas atbilst viņa mērķim un teksta specifikai, taču, salīdzinot ar Ļevkina meistarīgo tekstu, jebkura cita ielīšana autora galvā rada plakanu, viendimensionālu sajūtu: kontrastā nekontrolējamajam ceļojumam Ļevkina teksta miglas vālos, kur ik uz soļa iznirst jauni apveidi.

Ņemot vērā, ka autors dzīvojis Latvijā, daudziem lasītājiem varētu šķist tuvi tieši Rīgas apraksti un ar tiem saistītā teksta plūsma. Un atkal, cik ārkārtīgi filigrānas ir šīs pārdomas, iespējams, pilnīgi acīmredzamas un vienkāršas, taču ar svaigu, it kā no otras puses sniegtu pieeju, kas sniedz spirgtu malku gan tekstuālā, gan, piemēram, telpiskā ziņā. Īpaši, ja pieredze un vide tiek allaž pakļauta vienam apzīmējumam vai šablonam, aizmirstot, ka arī šīs lietas un vietas jeb "štruntukus" iespējams sagriezt kājām gaisā: "Mežaparks – tas ir mežs blakus ezeram" (9), vai arī, kā to secina rakstnieks: "Ja tu zini par visādām būšanām, tās jau tev ir, tāpēc lāgiem pavīd ikdienas ritumā" (41). Tajā pašā laikā autors ne mirkli nekļūst pārlieku iedomīgs, nezaudē (vai vismaz veikli izliekas) atklātību un vienkāršību, piemēram, par Bastejkalnu varam lasīt: "Pat nezinu, Bastejs tāds jau bija vai tika uzbērts" (8).

Tomēr būtu bīstami ļauties ilūzijai, ka "Dūmi miglā" ir vien tāds pļāpīgs Rīgas, Kauņas, Mančestras ceļojuma apraksts, kas čum un mudž no gaisīgām pārdomām: "Tilts zem saules, viss apkārt mirdz, pagaidām vien tālu uz priekšu, uz Jakimankas pusi, sīki tumši blāķi" (79). Tāpat netrūkst ikdienišķu novērojumu, kas nereti paslīd garām ievēroti, bet neapsvērti: "Trolejbuss, jā. Apstājas, izkāpj ļaudis, izklīst uz visām pusēm, uz veikalu arī" (53). Lai arī vietumis teksts var neuzmanīgāku lasītāju iemidzināt, tā intensitāte, visnotaļ dzīvā domāšanas procesa klātesamība prasa lielu vērību, nereti liekot lasīt darbu pa teikumam ilgākā laika sprīdī, nevis, kā varētu šķist pēc apjoma (knapas 100 lapas), vienā vakarā.

Pārlapojot grāmatu, uzmanību piesaistīja ceturtā nodaļa "Putns R.D. Laing'am" (31). Nodaļas sākumā, ar lasītāju daloties pieredzē par pamošanās tehnikām un agrā pavasara klātesamības apzināšanos – "Kāda substance, tāda lidojoša [..] virpinās un izklājas gaisā" (32) –, autors pievēršas piedzīvotajam "Rozes grāmatbodē" (35), kur tas pārlapo psihoterapeita Roberta Deivida Laina darbu The politics of Expierience and the Bird of Paradise (autors, kurš, starp citu, ietekmēja Džeimsu Balardu, lai viņa vārdā nokristītu galveno varoni romānā High Rise par sabiedrības sajukšanu prātā pašpietiekamā brutālistu augstceltnē). Kā šī informācija, kas, šķirstot grāmatu, izskrēja manai galvai cauri, saistās ar Ļevkinu? Pavisam vienkārši – ļoti iespējams, ka, lasot "Dūmus miglā", es daudz labāk izprastu savas izjūtas, ja šī teksta pirmā rindkopa būtu par iepriekš minēto nodaļu "Putns R.D. Laing'am", savukārt visas pārējās – peldoša refleksija par Balardu, Lainu un brutālistu arhitektūru. Šādi, iespējams, izdotos kaut attālināti cerēt uz līdzību ar Ļevkina teksta specifiku un tā lasīšanas pieredzi.

Lai vai kā, centieni strukturēti apsvērt Ļevkina tekstu nav vainagojušies panākumiem – labu recenziju –, tādēļ labāk šo visu neņemt vērā un tā vietā pieķerties "Dūmiem miglā". Pa mazam vilcienam katru vakaru.

[1] Kuzmins, S. Ļevkina mapes. Satori, 17.02.2017. Pieejams: www.satori.lv/article/levkina-mapes.

[2] Dibovska, J. Štruntīgas konotācijas. Andrejs Ļevkins, "Dūmi miglā". LA, 14.03.2017. Pieejams: www.la.lv/struntigas-konotacijas-andrejs-levkins-dumi-migla/.