Bērna prātā. Leons Briedis „Saputrotā putra”

Cietos vākos sietā, 64 lappušu biezā 27 dzejoļu grāmata ar putras bļodu uz vāka nudien atgādina bērnību. Vai gribējās to putru ēst? Neapzinātā vecumā – droši vien, vēlāk gan – ne visai. Taču gluži kā grāmatas vāks saka priekšā – ar saldu ievārījumu gan jau būs apēsta un pat ļoti garda. Putra joprojām ir bieži izmantots tēls un simbols bērnu dzejoļos. Īpaša vieta putrai ir bērnu tautasdziesmās, taču šeit zināma nozīme ir fonētiskajam skanējumam, atdarinot un pārveidojot skaņas, kas radušās, putrai vāroties, tās izraisījušas bērnos jautrību un noderējušas rotaļām. [2] Vēl saglabājušās rotaļas, kurās bērni „vāra putru”. Par grāmatas nosaukumu autors portāla Satori.lv intervijā [1] saka, ka tas drīzāk saistās ar pieaugušajiem, kuriem putra galvā mēdz būt lielāka nekā bērniem, jo bērni to saputroto putru tver tiešā, ne pārnestā nozīmē. Taču, ielūkojoties grāmatas lappusēs, putra bērnu galvā varētu nozīmēt arī daudzos bērnu jautājumus, caur kuriem viņi mēģina iepazīt pasauli, turklāt to apliecina arī dzejoļi, jo daudzi no tiem uzrakstīti jautājumu vai jautājumu–atbilžu formā, piemēram: „Saki, vējiņ, kurp tu pūt? – Turp, kur gribētu es būt!" (13) vai „Saki, lūdzamais, mans krupīt Kur gan palicis tavs spēks? Nedz uz dīķīt, nedz uz upīt Aizlēkt nevari tu..." (30) Autora izvēlētajā dzejoļu valodā un tematikā izteikti jūtama folkloras ietekme – motīvi un skanējums, piemēram: „Izšuj mani, māmuliņa, No tā dzidrā debestiņa!” (7) vai „Lai bij bēdas, kam bij bēdas - Pūpēdis vis nebēdāja.” (35) un arī „Divi Jāņi Jāni vilka Augstajā kalniņā.” (52) u. c. Pasaku motīvs rodams dzejolī „Zelta zivtiņas vēlēšanās”, atsaucoties uz visiem zināmo pasaku par zelta zivtiņu (25), dzejolis „Ciemos iešana” (24) balstīts uz ticējumu par kaķiem, kuru mazgāšanās nozīmē ciemiņu gaidīšanu, bet dzejolis „Saputrotā putra” atsaucas uz „Vāru, vāru putriņu” motīvu. Iespējams, tieši šo visiem pazīstamo motīvu un tēmu izmantošana veicina sajūtu, ka viss jau sen ir dzirdēts, tomēr – no otras puses, apspēlējot latviešu folkloru jaunos dzejoļos ar mūsdienīgākām ilustrācijām, bērniem var viegli un neuzspiesti iemācīt senos latviešu folkloras tēlus un brīnišķīgo tautasdziesmu valodas skanējumu, tādējādi veicinot tradīciju pārmantošanu. Atbildot uz jautājumu, vai bērnu dzejas rakstīšanas metodes atšķiras no pieaugušo dzejas rakstīšanas, autors noliegumu savā atbildē pamato ar to, ka dzejas pamats tomēr ir un paliek muzikalitāte neatkarīgi no tā, kādai auditorijai dzejolis ir rakstīts [4]. Un patiešām muzikalitāti un ritmu autoram pārmest neklātos. To veicina gan izmantotās atskaņas, gan skaņu un valodas rotaļu izmantošana, piemēram: „Kurš ar govi padejos, Tam tā vairāk piena dos. Tam-tā ram-tā ram-tā ram-tam-tā! - Rīta pļavā rasotā.” (18), – kā arī paša radītu, skanīgu tēlu ieviešana, piemēram: „Tas nekas, ka mamma burkšķ Priecīgi pa peļķēm spurkšķ ņurkuburks, Šņurkuburks.” (32) Tematiski dzejoļos ir atrodamas lietas un nodarbes, kas bērniem ir bijušas aktuālas visos laikos – diendusa, bradāšana pa peļķēm, mācīšanās vilkt pirmos burtiņus, putras vārīšana un ēšana, bailes no tumsas, mājas, gulētiešana, suņi, kaķi, dabas vērošana, mamma, tētis u. c. Plašāk un mazliet citādāk ir apdzejota suņu balles tēma, kas sākas ar iespaidīgu suņu zaļumballes ilustrāciju pa visu grāmatas atvērumu (42/43) un turpinās ar sešiem cikla dzejoļiem par dažādu šķirņu suņu piedzīvojumiem un dejām. Ļoti iespējams, šo ciklu pat varēja paturpināt, attīstot to par atsevišķu grāmatu, jo lasot rodas sajūta, ka šis dzejoļu cikls tīri tematiski šajā konkrētajā grāmatā neiederas: „Ko smejat par mūsu kājām? Pat stāvot uz kleinām kājām, Mēs stāvam par savām mājām! Jo tikai uz savām kājām Var stāvēt par savām mājām.” (44) Ciklā ir apdzejotas tādas tēmas kā dzimtene, mīlestība, ārējais izskats u. c., kuru zemteksti un nozīme izteikti atšķiras no pārējiem grāmatas dzejoļiem. Kā pats autors intervijā Liegai Piešiņai teicis – šie dzejoļi tika rakstīti mūziklam [4], un nudien ir sajūta, ka tie grāmatā iekļauti shematiski. Pievēršoties mākslinieces Annas Vaivares ilustrācijām, jāteic, ka tās patiešām izteiksmīgi papildina dzejoļu noskaņu un tematiku, kā arī pārsteidzoši plūstoši pāriet no lappuses lappusē. Piemēram, putnu tēma, kas parādās jau sestajā lappusē, līdzīgās noskaņās tiek turpināta astotajā un devītajā lappusē, kā arī tiek pārcelta uz veselu atvērumu desmitajā un vienpadsmitajā lappusē. Šķirstot grāmatu, rodas apbrīnojama sajūta, ka putni dodas lasītājam līdzi. Turklāt līdzīgi ir apspēlētas arī citas tēmas, piemēram, izpletņlēcējs, kas redzams četrpadsmitajā un sešpadsmitajā lappusē. Pilnīgi jāpiekrīt Agijas Ābiķes-Kondrātes recenzijā minētajai domai [3], ka, atvēlot ilustrācijām lappušu atvērumus un iespējami lielus laukumus, tiek radīta brīvības sajūta un tuvināta sajūta par dabas klātbūtni. Kopumā grāmata atstāj pārliecinošu un vizuāli ļoti spēcīgu iespaidu. Bērniem te gan pašiem, gan kopā ar vecākiem ir, ko smelt un rakt gan valodas ziņā, gan pētot un apbrīnojot krāšņās ilustrācijas un noteikti tiekot arī pie jauna iemīļotākā dzejoļa. Man viens no mīļākajiem šajā grāmatā ir dzejolis ar nosaukumu „Bērna prātā” (8). Tur arī ielieku grāmatzīmi, lai to pārlasītu kopā ar krustmeitiņām. [1] satori.lv/raksts/11065/Katra_no_mums_dzivo_berns [2] vip.latnet.lv/lek/piena.htm [3] www.satori.lv/raksts/izdruka/10249 [4] klasika.lsm.lv/lv/raksts/dzejas-dienu-laiks/mosties-cilvek-rits-ir-klat-dzejas-kaku-sunu-bernu-un-dabas-drau.a56401