„jo vairāk uzbrūk, jo labāk”

Kā iesākās tavs šodienas rīts? Iepriekšējā naktī man ilgi nenāca miegs. Devos gulēt ap pulksten sešiem no rīta. Ap pulksten desmitiem mani pamodināja telefona zvans – tika izteikts piedāvājums doties paskriet pa parku. Bet es sapratu, ka man vajag vēl pagulēt. Pilnībā pamodos pēc kāda brīža – un tad jau rikšoju šurp. Jauki, patīkams laiciņš.   Ja tev būtu jāprezentē sevi burtiski trijos, četros teikumos, piemēram, kādam aizjūras trimdas latviešu kultūras izdevumam, kuri vēlētos publicēt tavus tekstus, ko tu akcentētu, iepazīstinot lasītājus ar sevi? Trijos, četros teikumos? Manas grāmatas atlokā būs īsa biogrāfija. Arī tur nespēju izdomāt neko labāku, kā vien pateikt, ka esmu dzimis un audzis Jelgavā, bet tagad dzīvoju Rīgā, ka paralēli spēlēju mūziku. Patiesībā man arī tas nešķiet īsti korekti – visdrīzāk pats dzejnieks par sevi pastāstīt trijos, četros teikumos varētu daudz sliktāk, nekā to spētu kāds cits no malas.   Varbūt vari atsaukt atmiņā savu pirmo apzināti uzrakstīto/ pierakstīto tekstu – kā, kādā vecumā tas notika? Tas bija aptuveni deviņu, desmit gadu vecumā. Sarakstīju pantiņu – tomēr neatceros, kam tieši bija veltīts pirmais teksts. Tajā laikā kaut kā šausmīgi safanojos par dzeju. Man bija kladīte, kurā rakstīju dzejoļus. Starp citu, nesen to atradu – un es nespēju uz to paskatīties! Tajā atrodamie teksti, protams, ir ļoti bērnišķīgi, ar izteiktām atskaņām un par kaut kādām pilnīgi nejēdzīgām tēmām. Bet kopš tā brīža šī darbošanās sāka attīstīties – augšupejošā līknē. Pirmais nopietnākais „vilnis” bija ap 2007. vai 2008. gadu. Portālā draugiem.lv bija domubiedru grupa, kurā pulcējās Liepājas dzejnieki – tur sāku ņemties, šo to publicēju. Internetā sapinos ar Liepājas dzejniekiem un citiem dzejas cilvēkiem, ar kuriem pinos joprojām – tajā laikā pastāvēja Liepājas „Dzejnieku namiņš”. Mani uzaicināja turp. Tad arī noritēja mans pirmais lasījums.   Pārdomas par topošo un jauno rakstnieku tālākizglītību, iesācēju autoru semināriem darbnīcām? Kad biju apmēram 12, 13 gadus vecs, man saborēja, ka vajag braukt uz „Aicinājumu”. Bet Dainis Grīnvalds – lai viņam vieglas smiltis – „atmeta mani atpakaļ” vecuma dēļ. Protams, tas ir absolūti loģiski. Taču pēc tam, ap 2009. gadu Liepājā noritēja „Priekšaicinājums”, ko organizēja Sandra Vensko, bija arī pats Grīnvalds, Amanda Aizpuriete, Aivars Eipurs. Tas bija pirmais tāda veida pasākums, kurā iesaistījos. Biju arī Jauno autoru seminārā, precīzi neatceros, kad tas bija. Kā es to visu vērtēju? Vērtējot, kā tas viss realitātē notiek, kādi ir iesaistītie, atbildīgie cilvēki – „Aicinājumā”, Jauno autoru seminārā un līdzīgos pasākumos ir redzams, ka to visu organizē cilvēki, kuriem piemīt patiesa izpratne, kuri savu darbu dara ļoti kvalitatīvi. Vēl šo aktivitāšu pluss ir tāds, ka jaunie autori sastopas gan ar citiem topošajiem autoriem, gan arī ar pieredzējušākiem rakstniekiem. Un tā viņi nokļūst apritē. Būtiski, ka ir iespēja sastapt sev līdzīgos, jo nereti topošie rakstnieki dzīvo izolēti no tādas sabiedrības. Piemēram, tā bija man. Tāpēc principā šīs iespējas vērtēju pozitīvi.   Vai šobrīd, šajā dzīves posmā tu arī izmantotu iespēju piedalīties kādā, piemēram, meistardarbnīcā, seminārā jaunajiem autoriem? Principā – jā. Raugoties nākotnē, man ir plāns kādā brīdī pieslēgties atdzejai. Attiecīgi – vērtīgas būtu kādas atdzejas meistardarbnīcas vai kas tamlīdzīgs.   No kādas valodas atdzejosi? Mans sapnis ir franču valoda, uz to arī tiecos. Pamazām to mācos, bet plānoju apgūt vēl nopietnāk.   Un vai tu vairāk fokusētos uz mazāk apgūtu franču klasiķu tekstu atdzeju latviešu valodā vai tomēr darbotos „laikmetīgās dzejas” virzienā? Uzskatu, ka ir būtiski, lai latviešu valodā būtu pieejami mūsdienu dzejas atdzejojumi no visdažādākajām valodām. Ļoti skaists piemērs: nesen Orbīta uz Latviju bija atvedusi aktuālos krievu mūsdienu autorus. Runājot par jauno franču dzeju, jāatzīmē, ka mums nav īpaši daudz aktuālo tulkojumu.   Jā, un līdzīgi ir arī ar „klasiķu tekstiem”. Literatūras teorijā un citviet bieži tiek piesaukts un akcentēts Stefans Malarmē, bet reāli latviešu valodā viņa daiļrade nav diez ko pieejama. Jā, man šķiet, ka grāmatnīcās šobrīd nav iespējams atrast arī, piemēram, Gijoma Apolinēra dzeju latviešu valodā. Mana vīzija būtu vairāk pievērsties mūsdienu autoru tekstu atdzejai, bet, protams, procesā tiktu iekļauta arī mocīšanās ar klasiķu tekstiem.   Šis jautājums mazliet sasauksies ar tikko runāto. Agrākos laikos topošie rakstnieki sarakstījās ar „literārajiem konsultantiem”, nosacītām autoritātēm, iesūtīja tiem savus darbus. Piemēram, 50.–70. gados viena no dzejas konsultantēm bija Mirdza Ķempe. Ja tev būtu pilnīgi neierobežota iespēja uzrakstīt vēstuli jebkuram rakstniekam, kam tu vēlētos rakstīt? Kura komentāri tev būtu interesanti? Es pat īsti nezinu... Pēc tāda jautājuma galvai cauri skrien visi pēc kārtas – Bodlērs, Bukovskis un tamlīdzīgi... Taču jāatzīst, ka tādu vēlmi es neizjūtu. Literatūras apritē esmu jau kādu laiku, esmu pazīstams ar vairākiem dzejniekiem un literātiem. Piemēram, ir gadījies, ka Artis Ostups man palūdz, lai atsūtu viņam kādus tekstus, viņš vēlas tos palasīt. Tāpat mēs ar Tomu Treibergu vai Ivaru Šteinbergu mēdzam savstarpēji pakonsultēties un tamlīdzīgi; viens otru pabikstīt, pakritizēt. Jā... Kaut kas tāds notiek.   Kāda laika posmā ir tapuši dzejoļi, kas apkopoti grāmatā elementi? Vecākais šajā grāmatā ievietotais dzejolis ir tapis 2008. gadā. Šie dzejoļi tātad tapuši laikaposmā no 2008. līdz 2013. gadam. Protams, no „senākā perioda” grāmatā ir mazāk tekstu. Pamatā tur būs sastopami pēdējos trijos gados tapušie dzejoļi.   Kā veicās ar materiāla atlasi grāmatai? Grāmatas redaktors ir Pēteris Draguns. Ar viņu sastrādājāmies ļoti veiksmīgi. Iepriekš biju iztēlojies, ka tas varētu būt daudz mokošāks process, taču mēs ļoti ātri atradām kopīgu valodu. Rezultāts ir ne tikai grāmatai atlasītie un apkopotie dzejoļi, bet arī papildus pievienotā vērtība, ko guvu pats sev – sarunās ar Pēteri. Bet, protams, tas ir pagrūts brīdis: kad tu raugies uz kādu dzejoli un domā, vai to iekļaut, vai nē. Nereti gadījās tā, ka bija kāds man pašam ļoti mīļš, tuvs dzejolis, taču tajā pašā laikā es apzinājos, ka tā literārā kvalitāte nav pietiekami augsta. Un tad nācās žonglēt starp „jā” un „nē”.   Kādas vēl ir tavas šī brīža lielās aktualitātes? Viena no lietām ir cīņa ar izglītību. Man ir 18 gadi un es mācos vidusskolā. Palicis pēdējais gads, esmu priecīgs, ka tik maz. Esmu sapratis, ka uzreiz pēc vidusskolas es studijas neuzsākšu. Agrīnajos pusaudža gados man bija vīzija, ka pēc vidusskolas es noteikti studēšu filozofiju vai filoloģiju, literatūrzinātni. Taču tagad, kad daudzi no maniem draugiem ir gan filozofijas, gan filoloģijas bakalauri vai maģistri, es redzu, ka tas tomēr nav tas, ko es vēlos darīt. Nesaskatu tādas izglītības iespējas, kā vārdā būtu vērts tērēt trīs, četrus vai pat vairāk gadus. Klišejisks piemērs ir Artis Ostups, kurš nesen ietvītoja jautājumu, kur meklēt darbu cilvēkam, kurš ieguvis maģistra grādu filozofijā. Turpinot par aktualitātēm: paralēli darbojos mūzikā. Tas ir veids, kā es varu nedomāt par dzeju. Spēlēju grupā Them Lemons, šovasar uzspēlēsim festivālā Positivus. Varētu pat sacīt, ka mans sapnis ir, lai mūzika būtu prioritāte manā dzīvē, nevis kas sekundārs; otrajā vietā pēc dzejas. Taču realitātē literatūra ir viennozīmīgi pirmajā vietā.   Grāmata, kas nesen izlasīta? Šobrīd lasu vairākas grāmatas paralēli. Pēdējā, kas bijusi tāds spilgtāka – nevis, gulšņājot uz dīvāna, pārlasīta Agata Kristi vai kas tamlīdzīgs – ir Etgara Kereta Autobusa šoferis, kas gribēja būt Dievs. Vismaz kādu gadu pusotru nebija lasījis grāmatu, kas mani tik patīkami pārsteigtu kā šī. Ja jāakcentē kāds no jaunākajiem tekstiem latviešu literatūrā, tad jāmin Inga Žolude un viņas grāmata Sarkanie bērni – nedaudz atguvu ticību latviešu prozai. Savukārt dzeja nemitīgi plūst apkārt... Jāmin, ka pēdējā laikā sasparojusies Orbīta – nupat iznākušie Žorža Uaļļika un Artūra Puntes krājumi, manuprāt, ir ļoti skaisti „notikumi” literatūrā, es vispār esmu ļoti priecīgs par Orbītu, ar visām četrām esmu „par” viņiem. Uaļļiks ar savu absolūti unikālo, eksplozīvo poētiku ir ļoti interesanta figūra latviešu literatūrā. Tāpat arī Puntes krājums ir spēcīgs.                                                                                      Interesanti, ka akcentēji Ingas Žoludes darbu Sarkanie bērni kā kaut ko zināmā mēra novatorisku latviešu literatūrā – ja tas spēj atjaunot ticību mūsu prozai. Savukārt Berelis aprīļa nogalē lasīja referātu Prozas līmeņrādis miera stāvoklī. Proza 2012. gadā. Galvenā ideja: ka prozai, lai arī tā ir labā līmenī, trūkst iekšēja satricinājuma, „pārsteiguma momenta”... Jā... Proza mums ir ļoti līdzena. Ja pasaka „latviešu proza”, pirmais, kas nāk prātā, ir: Nora Ikstena, Inga Ābele, Pauls Bankovskis, Gundega Repše un tā tālāk. Tāds nosacīts standarts latviešu prozā. Trūkst svaiguma, trūkst kāda, kas no tā izrautos. Protams, šogad savā ziņā kā „sprādziens” nāca Joņevs ar romānu Jelgava 94, kas bija sava veida satricinājums. Lai gan šo grāmatu nevarētu uztvert kā absolūtu „standarta daiļliteratūru”, tā tomēr ir bāzēta uz laikmeta liecību. Prozā mums ļoti trūkst jaunu asiņu. Dzejnieki nez kāpēc laiku pa laikam uzrodas ar kādu pārsteigumu.   Kādos apstākļos un veidā visbiežāk tu raksti? Vai pats sev piefiksē, kurā laikā un vietā tapis konkrēts dzejolis? Rakstu ar roku. 90% gadījumu tas notiek manā istabā. Pārējos 10% – jebkur. Uz ielas, tramvajā vai citviet. Ir bijuši gadījumi, kad ir jāraksta kaut kādā klubā, kaut kur ellē ratā, jāmeklē apgaismojums, kaut kur jāizlūdzas kāda lapiņa, uz kuras tad kaut ko var uzskribelēt virsū. Dzejoļu tapšanas laiku un vietu nepiefiksēju, lai gan man gribētos to darīt. Slinkoju.   Vai tev jau ir nācies lasīt tev nepazīstama vērtētāja atsauksmes par taviem dzejas tekstiem? Vai tu vispār labprātīgi lasītu kritiķu atsauksmes par saviem darbiem? Daži dzejnieki to pat nevēlas. Jā, esmu dzirdējis man nezināmu autoru kritiku par maniem tekstiem. Runājot par recenzijām – man šķiet, ka kritikas nekad nevar būt par daudz. Protams, vēlams, lai tā būtu kvalitatīva kritika, kas Latvijas vidē dažbrīd mēdz būt ekskluzīva prece. Lai gan attiecībā uz dzeju tik traģiski nav – ir materiāli Latvju Tekstos, tagad – Ubi Sunt, arī Satori ik pa laikam uzpeld tiešām foršas, kvalitatīvas recenzijas. Bet vispār, manuprāt, Latvijā pastāv tāda kritikas peļķe, kurā mēs esam iekrituši, bet ārā netiekam. Kvalitātes bieži vien trūkst. Bet principiāli uzskatu – ka jebkuram māksliniekam, un man tajā skaitā – jo vairāk uzbrūk, jo labāk. Ja tas tev liek saplīst, tas arī rāda, cik spēcīgs mugurkauls tev ir bijis. Šobrīd man ir interesanti, kādas būs atsauksmes pēc manas grāmatas iznākšanas.   Lasījumi? Kopš pagājušajām Dzejas dienām – grāmatas tapšanas laikā – savā ziņā esmu „pieklusis”, lasījumos principā neesmu piedalījies. Taču kopumā pēdējo gadu laikā aktīvi mēdzu piedalīties visdažādākā veida un mēroga lasījumos, sākot no Dzejas dienām līdz dažādiem underground dzejas pasākumiem bāros un citur. Pagaidām plānā nav kādi konkrēti lasījumi, kuros piedalīties šīs vasaras laikā, taču pieļauju, ka tie varētu uzrasties. Lielu daļu vasaras pavadīšu ārzemēs, bet pieļauju, ka būšu Latvijā arī uz kādu lasījumu.   Kas ir nākamais punkts, uz kuru iecerēts doties? Nākamajā dienā pēc grāmatas atvēršanas es lidošu uz Londonu, no turienes – uz Parīzi. Pagājušajā nedēļā atgriezos no Luksemburgas. Lai gan iekšējā sajūta šobrīd ir tāda, ka patiesībā gribētos tupēt kaut kur Latvijas laukos, taču biļetes jau ir iegādātas. Tā nu ir...   Cik daudz tavā grāmatā liriskais „es” ir tieši tu pats un cik daudz – vairāk abstraktas refleksijas par esamību, par kaut kādiem elementiem utt.? Diezgan sarežģīts jautājums. Faktiski liriskais varonis ir visai autobiogrāfisks. Principā uzskatu, ka, lai kādās abstrakcijās nerunātu dzejnieks – un ir ļoti daudz tādu piemēru, sākot jau ar sirreālistiem un tamlīdzīgi, kuri runā par kādu absolūti kosmisku, netveramu pozīciju, matēriju – katrs dzejnieks tomēr raksta pats, viņš raksta „no sevis”. Man liekas, nevienam autoram nekad nav iespējams absolūti „izkāpt ārā” no savas autobiogrāfijas, cilvēks vienmēr paliek cilvēks. Visu pārdzīvojumu un ideju saknes ir attiecināmas uz personīgo pieredzi. Taču, protams, ir dzejnieki, kuri runā tiešāk, no pavisam konkrētas pozīcijas, un ir tie, kuri runā abstraktāk. Ja man ir jāatbild pašam par sevi: it kā ir brīži, kad es tīši vai netīši esmu dzejā iepludinājis autobiogrāfiju visai nepastarpinātā veidā. Reizēm esmu mēģinājis apspēlēt savu vecumu, padarot to par vienu no potenciāli interesantiem poētikas elementiem. Brīžiem ja ne ironizēju, tad vismaz mēģinu kritiski skatīt pusaudžu pasauli, no kuras es tomēr tikai tagad esmu izrāpies vai vēl tikai rāpjos laukā. Tomēr lielākā daļa tekstu šajā grāmatā ir vairāk filozofiski, konceptuāli, abstrakti, vairāk runā tēli un idejas, mazāk – reālijas.   Uzsākt diskusiju