CONFERENCE
Izstādes „Latviešu māksla trimdā” pamatideja tika aizgūta no igauņu kolēģiem, kuri līdzīgu retrospektīvu izveidoja KUMU mākslas muzejā Tallinā 2010. gada nogalē. Neskatoties uz to, trimdas mākslas vēstures apzināšanā, iespējams, esam pāris gadu desmitus priekšā saviem ziemeļu kaimiņiem, jo kopš 1975. gada iznāk latviešu trimdas mākslai veltīts rakstu krājums „Latvju māksla”, kas sniedz būtiskas liecības par kultūras dzīvi otrpus “dzelzs priekškaram”. Kopumā trimdas tēma ir viena no šī gada aktualitātēm Latvijas mākslā – to apliecina iecere izveidot trimdas mākslai veltītu muzeju Cēsīs, savējiskotā gleznotāja Marka Rotko mākslas centra atklāšana Daugavpilī, kā arī trimdas mākslai veltītas izstādes Madonā un Talsos.
Neskatoties uz dažāda veida aktivitātēm, latviešu trimdas mākslas vēstures pētniecībā ir vēl samērā daudz baltu lapu, un arī „Arsenālā” apskatāmās izstādes un tās kataloga pienesums ir vairāk informatīvs, nekā kritiski analītisks. Spožākie atklājumi trimdas mākslas vēsturē noteikti vēl ir tikai priekšā, taču Daces Lambergas ieguldījums, sastādot izstādes „Latviešu māksla trimdā” katalogu, noteikti pārsniedz tās informācijas apjoma prasības, kas raksturīgas izstādi pavadošajiem izdevumiem. Katalogs šoreiz vērš par labu dažas izstādes nepilnības, ko neizbēgami rada tik plaša mākslinieciskā materiāla sistematizācijas, interpretācijas un izstādīšanas centieni. Skaitliski vērienīgajā izstādē tās apmeklētājs diezgan ātri sāk justies „pazudis tulkojumā”, jo ir nokļuvis tādā kā vizuālā enciklopēdijā, kuras materiāliem trūkst sižetisku pavedienu vai jebkādas cita veida dramaturģiskas attīstības. Darbu anotācijās mēģināts uzsvērt katram autoram raksturīgo, izmantojot pašu mākslinieku vai uz viņiem attiecinātus mākslas zinātnieku citātus, kas iecerēti kā atslēgas kodi viņu radošā mantojuma adekvātākai (un arī ātrākai) uztverei. Savā kodolīgumā citāti mēdz aizplīvuroties līdz pārāk poētiskai vai retoriskai pakāpei, kas ar laiku tiem liek izklausīties vienveidīgiem. Savukārt katalogā apskatītais vizuālais materiāls tiek sakārtots un konceptualizēts caur LNMM muzeja un trimdas mākslas attiecību prizmu (LNMM direktores Māras Lāces katalogu ievadošajā rakstā „Trimdas mākslas mantojums Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā”), kā arī izmantojot 20. gadsimta mākslas virzienu tipoloģiju (Daces Lambergas rakstā „Bēgļu mākslas fenomens”). Trimdas mākslas biezokņu pārvarēšanā īpaši nopelni pienākas pētniecei Dacei Lambergai un viņas talantam atklāt un precīzi formulēt būtiskākās individuālās iezīmes darbu kopā, kas var šķist vienveidīga pat tiem skatītājiem, kuru acis un prāts ir trenēts mākslas darba uztverē.
Izstādes autoru loka apskati Lamberga strukturizējusi saskaņā ar vispārinātām stilistisko iezīmju kategorijām: reālisma daudzveidība, simbolistiskā tēlainība, ekspresionisma izpausmes, avangarda ietekmes, fotoreālisms un postkonceptuālisms – tie ir atslēgvārdi trimdas glezniecības 70 gadus ilgās vēstures ieskatā. Gan glezniecības analīze katalogā, gan tās ekspozīcija izstādē ir apjoma un kvalitātes ziņā pārliecinoša, apstiprinot padomju laikos dzimušo priekšstatu par Latviju kā glezniecībā spējīgāko republiku (iepretim talantīgajiem Igaunijas grafiķiem un Lietuvas tēlniekiem). Šādu mākslas mediju attiecību cēlonis izstādes kontekstā, iespējams, skaidrojams ar kuratores profesionālajām interesēm, kurās, spriežot pēc viņas darbošanās mākslas vēstures izpētē, dominē tieši glezniecība. Pieļaujams, ka citus mākslas veidus plašāk pārzinošu speciālistu piesaiste ļautu izstādi padarīt daudzveidīgāku, jo līdzšinējā veidolā latviešu trimdas mākslas vēsture ir latviešu trimdas glezniecības vēsture ar nelieliem pieturbrīžiem tēlniecībā un fotomākslā, ignorējot multimediālo mākslas formu eksistenci. Laikmetīgā māksla izstādes gadījumā gan nepaliek tikai kā subjektīvs gaumes jautājums – skaidrojums tradicionālo mediju dominancei “starp rindiņām” izlasāms (vai drīzāk nav izlasāms) Māras Lāces rakstā. Apskatot LNMM trimdas mākslas krājuma veidošanas un izstāžu vēsturi, Lāce uzskaita dāvinājumos un iepirkumos iesaistītās organizācijas, institūcijas un privātpersonas, konkrētāku iepirkumu politikas skaidrojumu aizstājot ar norādi uz daudzveidīga mākslinieciskā snieguma „uzkrāšanas un saglabāšanas” stratēģiju. Taču, zinot, ka laikmetīgās mākslas krājumam Latvijā joprojām nav vietas (burtiski), nepārsteidz, ka tā kolekcionēšanas un eksponēšanas problemātika ir ignorēta arī trimdas mākslas kontekstā.
Uz gaumes jautājumiem varētu attiecināt arī kataloga vāka noformējumu, taču tas uzkrītoši sasaucas ar abu iepriekš minēto (Eleonoras Šturmas un Nikolaja Bulmaņa) trimdas mākslas vēsturei veltīto izdevumu dizainu, liekot vīt konspirācijas teorijas par iemesliem, kas varējuši noteikt tik semantiski līdzīgu vizuālo noformējumu veidošanu. Visu trīs grāmatu vākus rotā latviešu trimdas gleznotāju darbi, kuriem raksturīgas tonāli niansētas abstraktu laukumu kompozīcijas, sulīgi pastozā otas triepiena uzsvēršana un zināma smagnējība formu un krāsu risinājumos. Ja iepriekš minēto neuztver tikai kā zīmīgu sagadīšanos, pastāv iespēja, pat kārdinājums – grāmatu vāku noformējumu līdzības interpretēt kā centienus trimdas mākslā par galvenajām stilistiskajām īpatnībām skatīt tās, kas raksturīgas dzimtenes mākslai. Proti, pastiprināt priekšstatus par trimdas mākslu kā Latvijas mākslai piederīgu parādību, jo visus trīs vākus noformējošās glezniecības kompozīcijas lieliski atbilst priekšstatiem par tipisko Latvijas glezniecības kanonā. Atšķirībā no Mansarda izdevumiem „Latviešu mākslas trimdā” katalogs tā veidotājiem ir izdevies īpaši drūms, smaguma sajūtu pastiprinot ar redzei un taustei neparocīgu dizainu. Tas viss, iespējams, darīts ar nolūku, jo pati trimdas jēdziena etimoloģija ir izteikti negatīva un saistās ar sodu, taču trimdas jēdziena izvērsums mūsdienu domāšanas un sabiedrisko norišu kontekstā viennozīmīgi ļautu izdevuma lasītājiem veiksmīgāk izprast ne tikai latviešu trimdas mākslu, bet arī trimdas un mākslas attiecības kā tādas. Uz režīmu maiņas nestajām pārmaiņām savā referātā netieši norāda Māra Lāce: „Kas ir trimda šodien un kā pašreizējā vispārējās globalizācijas laikmetā tiek definēta mākslinieka nacionālā piederība? Vai tā ir nozīmīga pašam māksliniekam, bet varbūt apkārtējai sabiedrībai vai valstij, no kuras konkrētais autors ir cēlies? Par to ir jādomā, sastopoties arī ar jauno emigrācijas vilni – jau tā sauktajiem ekonomiskajiem bēgļiem.”1 Diemžēl šī doma netiek izvērsta tālāk, atstājot neatbildētu jautājumu par to, vai mūsdienu nestabilo ekonomisko apstākļu stimulētā emigrācija ir pielīdzināma 20. gs. politisko katastrofu izraisītajai trimdai. Izstādē neiekļaujot otrās neatkarības gados uz ārvalstīm migrējušo mākslinieku paaudzes darbību, trimdas jēdziens tiek sašaurināts līdz Otrā pasaules kara un dzelzs priekškara apstākļos migrējušo mākslinieku likteņiem, kuru vārdiem pāri klājas drūmā izraidījuma un svešatnības ēna. Globalizācijas procesu nesto pārmaiņu ietekmes šoreiz paliek aiz priekškara.
Izstādes „Latviešu māksla trimdā” katalogs ir rokasgrāmata topošajiem trimdas mākslas vēstures pētniekiem, jo Dacei Lambergai izdevies apkopojošā veidā raksturot galvenos virzienus, kādos attīstījusies trimdinieku māksla. Priecē katalogā iekļautais netipiski plašais reprodukciju klāsts, kas ļauj atgriezties pie lielākās daļas izstādē apskatāmo mākslas darbu. Jāuzteic arī nozīmīgāko mākslas un politisko notikumu hronoloģijai veltītā nodaļa, ko papildina un ilustrē fotogrāfiju un dokumentu reprodukcijas, radot ieskatu trimdas dzīves aizkulisēs. Taču katalogs nav domāts tikai šauram profesionāļu lokam, kas izjūt vājību pret detalizētu mākslas vēsturi – vispārinātais tēmas tvērums padara stāstījumu saistošu ikvienam, kuru interesē latviešu mākslas, trimdas kultūras un galu galā arī latvietības jautājumi, uz kuriem izstādes katalogs nemitīgi uzvedina. Līdz ar to var teikt, ka pamatakmeņi latviešu trimdas mākslas vēstures pētniecībā ir ielikti, un atliek gaidīt, kad sadrumstalotie priekšstati par trimdas mākslu tiks noapaļoti sistemātiski pārskatāmā un ērti šķirstāmā veidolā.
