CONFERENCE
Darbs ir vērienīgs aplūkotā laika, tēmu, teritoriju un arī izmantoto avotu ziņā. Grāmatā sīkāk pētīts periods no 1933.gada līdz 1945.gadam – posms, kurā abi režīmi pastāv vienlaicīgi -, taču skarti arī senāki un vēlāki notikumi, jo Padomju Savienībā etniskās tīrīšanas, kaut gan daudz mazākos apmēros, norisinājās arī pēc kara.
Teritorijas, ko autors nodēvējis par asinszemēm, sniedzas no Polijas vidienes līdz Krievijas rietumu daļai, ietverot Ukrainu, Baltkrieviju un Baltijas valstis, un šajās zemēs abi režīmi tieši vai netieši noslepkavoja 14 miljonu cilvēku. Bads Ukrainā, etniskās tīrīšanas Baltkrievijā, Ļeņingradas blokāde, izsūtīšanas Baltijas valstīs, Staļina Lielais terors, piespiedu pārvietošana, gāzes kameras, koncentrācijas nometnes, Varšavas geto – daudzviet asinszemēs minētajām tautām, it sevišķi – ebrejiem –, varbūtība iet bojā bija lielāka nekā izredzes izdzīvot.
Ja lasītājam ir kaut nedaudz simpatizējusi Padomju Savienība, nacistiskā Vācija vai vismaz kāds no abu valstu vadītājiem, katra rindkopa ar skaitļiem, faktiem un to skaidrojumiem šo iespaidu sagraus un ātri novirzīs pretējā plaknē.
Autors lasītāju izved cauri gan Hitlera, gan Staļina terora politikai, kurā cilvēki tika sodīti šķiriskās vai etniskās piederības dēļ, un vajāšanas nacionalitātes dēļ sevišķi aktīvi noritēja Padomju Savienībā pirms kara. Aizbildinoties ar bažām par nacionālo minoritāšu veiktajām sazvērestībām, tika apcietināti un noslepkavoti tūkstošiem poļu, baltkrievu, ukraiņu, ebreju. Tīrīšanas skāra arī varai pietuvinātos un ikvienu, kas šķita neuzticams, un ironiskā kārtā par upuriem kļuva arī tie, kas, mēģinot glābt savu dzīvību, apsūdzēja tautiešus, piemēram, spiegošanā.
Ļoti plaši tiek aplūkots Austrumeiropas ebreju liktenis – šīs 20.gadsimta traģiskās lappuses ir smalki izvērstas, skaidrojot gan nacistiskā režīma plānus atbrīvot Eiropu no ebrejiem, gan arī veidus, kā, kur un kādos apmēros minētā iecere tika īstenota, kopumā nogalinot ap 5,4 miljoniem ebreju. Lasītājs var uzzināt par nacistu vēlmi pārvietot ebrejus uz Madagaskaru, par pretestību nacistiem vai sadarbošanos ar tiem, par Rietumvalstu diezgan vienaldzīgo attieksmi pret minētās tautas masveida iznīcināšanu, par to, cik precīzi pašu ebreju mēģinājumi runāt par šiem jautājumiem atspoguļo reālo situāciju, kā arī par Padomju Savienības nepatiku pret ebrejiem pēc kara, kas radās, jo idejiski lielākajiem uzvarētājiem un kara upuriem bija jābūt krieviem.
T. Snaiders „Asinszemēs” ne vien min faktus un skaitļus, bet iespēju robežās šos ciparus reanimē, vispārīgāk ieskicētus notikumus papildinot ar izdzīvojušo atmiņām vai mirušo atstātajām liecībām, caur kurām skaļi kliedz izmisums. Arī tad, ja no vietas, kur bojā gājuši vairāki tūkstoši cilvēku, ir palikušas tikai dažas pirmsnāves vēstules, dienasgrāmatu ieraksti vai kādas citas rakstiski atstātas liecības, šīs ar lodi, gāzi, uguni vai citiem nežēlīgiem paņēmieniem apklusinātās mutes runā daudzbalsīgi.
Arī 20.gs. Latvijas vēstures līkloči ne vienam vien abu režīmu kontekstā ir likuši uzdot jautājumu par lielāko un mazāko ļaunumu. T. Snaiders tiešu atbildi nedos, tomēr autors ļaus saprast katra režīma attieksmi pret dažādu tautību cilvēkiem noteiktā laikā un konkrētās vietās. Un ļaus saskatīt to, ka ne vien baltiešu un ebreju liktenis, bet arī citu tuvāko kaimiņu tautu vēsture ir pilna notikumiem, ko nedrīkst aizmirst, kā arī faktiem, kurus neērti atcerēties.
Tāpat „Asinszemēs” akcentētas detaļas, kas atklāj slepkavošanas mašinērijas izkropļoto morālo raksturu. Tās ietver ņirgāšanos par nāvei nolemto vērtībām, rāda slepkavošanas dabu citā, ciniskā un pat perversā plaknē, kaut gan šie cilvēki par skaitļos izsakāmu līķu kaudzi, kā tas bija paredzēts Hitlera plānā, varēja pārtapt arī bez tamlīdzīgām izsmiekla pilnām ceremonijām: „[..] vispirms vīrieši un tad sievietes – kaili, pazemoti un bezpalīdzīgi – bija spiesti skriet pa tuneli. Tas bija dažus metrus plats un aptuveni simt metru garš; vācieši to dēvēja par „ceļu uz debesīm”. Tā galā varēja ieraudzīt Dāvida zvaigzni, kas rotāja frontonu virs ieejas tumšā telpā. Tur karājās ceremoniāls priekškars ar uzrakstu ivritā: „Šie ir vārti pie D---a. Taisnīgie izies pa tiem.”” (294.lpp.)
Savā ziņā T. Snaidera apkopotās liecības lasītājam piedāvā sajust ko ekstrēmu – domās nostāties aci pret aci ar sevi un pavaicāt: vai Tu spētu apēst savus mirušos vecākus, ja Tavā zemē jau gadu plosītos bads? vai Tev pietiktu drosmes izglābt kādam dzīvību, tādā veidā riskējot ar savējo? vai Tev pietiktu spēka ievainotam klusītēm izrāpties no bedres, kurā virs Tevis guļ no ložu kārtām miruši cilvēki, iespējams, pat Tavi tuvinieki? vai Tu būtu ideālists un iesaistītos pretošanās kustībā, vai pragmatiski sadarbotos ar režīmu, lai nodzīvotu mazdrusciņ ilgāk?
Cilvēki pret cilvēkiem, pret cittautiešiem vai savējiem – tādu realitāti divpadsmit gadu garumā „Asinszemju” autors parāda. To virza gan nacistu un sovjetu politika, gan katra paša vēlme nekļūt par tās upuri, nebūt starp tiem, kam jāmirst no bada, represijām, šaujamieroča lodes vai indīgas gāzes. Starp viņiem, kas veido T. Snaidera minēto skaitli – 14 miljoni. Tomēr vērtīgākais, ko savā grāmatā līdzās vēstures faktiem ir ielicis autors – cilvēcīgu pieeju vēsturei un pietāti pret ikvienu indivīdu, kura dzīvība viena vai otra režīma rīkojumu izpildītājiem ir bijusi tikai cipars veicamajā plānā.
