Dzeltenā dzīvesprieka skābā garša. Kajsa Ingemarsone „Citroni dzeltenie”

Tas ir stāsts par jaunu sievieti vārdā Agnese Edīna, kura pēc vairāku gadu darbošanās ēdināšanas un apkalpošanas sfērā, pēkšņi paliek bez darba. Bezdarba iemesls ir ļoti banāls – viņai uzmācas priekšnieks. Ar to visas nedienas nebeidzas, jo darba zaudēšanai seko arī nodevība – tajā pašā vakarā Agnesi pamet viņas draugs muzikants Tubīass, kurš pēkšņi ieskatījies citā meitenē. Šķiet, ka jaunās sievietes dzīvē sākusies melnā svītra – vientulība un nolemtība. Romāna sākotnējo vadmotīvu virza sociālas problēmas, jo bezdarbs arī Zviedrijā ir bezdarbs – bezcerība, nebeidzama darba piedāvājumu meklēšana un minimāls skaits vakantu darbavietu, turklāt Agnesei izsīkst naudas krājumi. Patiesībā šis ir Latvijas lasītājam aktuāls romāna sižets (ja vien bezdarbnieki varētu atļauties pirkt grāmatas).

            Tomēr zviedru fikcijas ietvarā Agnesei paveicas, jo viņa satiek bijušo kolēģi Kalli, kurš grasās vērt vaļā pats savu restorānu. Tā viņi, kopīgi strādājot, rada ēstuvi ar nosaukumu „Citroni dzeltenie”. Tas gan nav romāns par ēdināšanas iestādi, jo darba centrā tomēr ir Agnese privātā dzīve. Protams, šis motīvs sadalās vairākās līnijās: Agneses attiecības ar vīriešiem, draugiem, ģimeni un restorāna „Citroni dzeltenie” darbība.

            Raksturojot Agneses un viņas drauga mūziķa, brīvā dzīvesveida piekritēja, Tubīasa attiecības, rakstniece, šķiet, pārbauda lasītāju pacietību un spēju reaģēt uz „melnbaltajiem” tēliem. Vairākkārt tiek uzsvērts Agneses un Tubīasa pretstats, šķietamā nesaderība. Jaunā sieviete ir miermīlīgas dabas „mājās sēdētāja” – kārtīga, apzinīga, stabila naudas pelnītāja. Taču Tubīass ir ļoti nepatstāvīgs, bezatbildīgs uzdzīvotājs, kurš pārsvarā dzīvo uz citu rēķina. K. Ingemarsone Agnesi attēlo kā jaunu sievieti, kura Tubīasam gatava piedot jebko un viņa dēļ spējīga paciest dažādus pazemojumus. Taču Agneses naivuma un pacietības kauss ir tik dziļš, ka tāda iecietība pret literāro varoni nepiemīt katram lasītājam. Otrs vīrietis Agneses dzīvē ir kaimiņš Dāvids Kummels, kurš sižetā darbojas tikai epizodiski, taču viņa loma romānā ir pietiekami liela.

            Vienas no būtiskākajām attiecībām Agneses dzīvē ir draudzība ar bijušo kolēģi Lusanu. Arī Lusana ir Agneses pretstats – viņa ir izteikti neatkarīga, mūsdienīga jauna sieviete, kura prasmīgi veido savu karjeru un pelna naudu. Taču viņas privātā dzīve ir ļoti haotiska un vientuļa. Caur Lusanas tēlu rakstniece runā par vientulību un alkoholisma problēmām, uzsverot, ka daudz ko dzīvē var atrisināt draudzība un draugu atbalsts.

            Cita sociālās problēmas virzīta sižeta līnija ir Agneses dzimtās pilsētiņas Lenninges liktenis. Slēdzot ciet rūpnīcu, kas bijusi pilsētiņas iedzīvotāju vienīgā nopietnā darbavieta, tiek nopietni ietekmēta arī Lenningenes kā pilsētas dzīvotspēja. Būtībā K. Ingemarsone atveido sarežģītu ekonomisku problēmu, taču tas viss tiek raksturots ļoti viegli un plūstoši kā pašsaprotamas dzīves pārmaiņas. Tas pats attiecināms uz Agneses pagātni – laiks mainās, un vecās sistēmas nomaina jaunas.

            Skarbās sociālās dimensijas samaidzina Agneses attiecības ar vecākiem. Vienīgi, ja romānā nebūtu šīs sižeta līnijas, Agnese kā tēla būve neko daudz nezaudētu, jo notikumi ar viņas vecākiem neliek varonei mainīt savu dzīvi vai iekšējo pasauli. Agnese tikai bažīgi prāto par iespējamajām pārmaiņām, taču nekas nenotiek.

            Interesanti, ka romāns blakus Agneses „tuvplāniem” sniedz arī iespēju ieskatīties restorāna tapšanas un darbības „virtuvē” vārda tiešākajā nozīmē. K. Ingemarsone attēlo gan „Citronu dzelteno” remontdarbus, gan dažādu ieceru realizāciju, gan ēdiena tapšanas un ēdienkartes izveidošanas nianses, taču viņas uzmanības centrā paliek cilvēki un viņu mijiedarbība. Caur dažādām restorāna darbības ikdienas problēmām un situācijām tiek atklāti cilvēku raksturi un savstarpējās attiecības.

            Viennozīmīgi – viena no interesantākajām sižeta līnijām skar restorāna kritiķes Lolas tēmu. Šī personāža parādīšanās romānā ir gana intriģējoša un latviešu lasītājam negaidīta. Jo kļūst skaidrs, ka vienas recenzijas dēļ „Citroni dzeltenie” var piedzīvot uzplaukumu vai bankrotu; restorāna kritiķe reti izvēlas iet vidusceļu.

            Romāna „Citroni dzeltenie” veiksme ir gan interesantais sižets, gan vieglais stāstījuma veids un valodas plūdums. Ļoti būtiska loma ir arī ironijai un humoram. Ja romāna sākumā humors ir mazliet neveikls, tad romāna gaitā rakstniece ir atradusi kopīgu valodu ar lasītāju. Ne velti filma „Citroni dzeltenie” ir komēdija! Turklāt jāmin, ka ziemeļnieku humoru ļoti labi sapratīs un uztvers arī latviešu auditorija, gados jauni cilvēki. Un jāteic, ka „Citroni dzeltenie” nepavisam nepārpūlē lasītāja prātu, taču atstāj ļoti vieglu un patīkamu pēcgaršu. Skābais citrons tomēr ir saules krāsā.