„nekas nav velti”. Katarīna Frostensone „Plūdu laiks”

Dzejniece debitējusi 1978. gadā, piecus gadus dzīvojusi Parīzē, rakstījusi ne tikai dzeju, bet arī prozu un dramaturģiju, izkopdama savdabīgu valodas materialitāti un harmoniju. Gadu gaitā par sasniegumiem literatūrā K. Frostensone ir ieguvusi vairākas godalgas, tostarp dzejkrājums „Plūdu laiks” nominēts Ziemeļvalstu padomes literatūras balvai. Šis dzejkrājums ir trešā daļa no triloģijas, kuru veido latviešu valodā neatdzejotie dzejkrājumi „Karkass” („Karkas”, 2004) un „Runas un lietus” („Tal och Regn”, 2008).

K. Frostensones grāmatu ir jāuzlūko kā monolītu kompozīciju, kurā būtiska nozīme piemīt fragmentārismam, mobilitātei, pat valodas fizioloģijai, ķermeniskumam, materialitātei, tās plūsmai un dažkārt pat literatūras veidu saplūsmei. Lai gan dzejoļus iesāk virsraksti vai domuzīmes, tiem nav stingru robežu, nav sākumpunktu, tie nevienu brīdi „neapstājas” par spīti dažādu stilistisku elementu un vizuālo zīmju tekstūras klātbūtnei. Dzejkrājuma „Plūdu laiks” valoda izurbjas cauri rindu „šaurajiem kapilāriem” un iegūst paātrinātu kustību, radot kompozicionālu veselumu. „Tā ir dzeja, kas veidojas rakstīšanas brīdī,” — tā J.  Kronbergs ievada šo krājumu.

Vispirms fascinē savdabīgā forma, kādā dzejoļi tiek atbrīvoti. Pirmajā mirklī var šķist, ka tas ir haotisks vārdu, lozungu un aktuālu faktu atlūzu izvirdums vai pat bezapziņas plūsma, kas turpinās cauri lappusēm, savstarpēji nesaistoties. Atkārtoti lasot, jau nenovēršama ir šo vārdu kristāliskā apjausma, kas saistāma pat ar tīkla aprisēm: vairāki elementi, piemēram, „kamēr ir valoda esi tu” (56) var atkārtoties cauri visam krājumam pat tad, ja vārdu secība izteikumā gluži tāpat kā ūdens virsma var būt mainīga un nestabila.

Faktiski ūdens tēma caurvij krājumu līdz ar dažādu metaforu klātbūtni: „malks” vai „ vārīts ūdens ko ik rītu izleju laukā” (62), asaras, peļķes vai strauti, asinis, upes, ezeri, plūdi, mākoņi utt. Ūdenim piemīt dažādas struktūras, plūdmaiņas, piejaukumi; turklāt dzejolis tāpat kā ūdens var pilēt, taču tikpat iedarbīgi tas var brāzties pāri, nesaudzēdams tēlus. Šķidrās vielas galējās izpausmes saistāmas ar katastrofisku iespaidu vai dzīvības radīšanu un zemes auglīgumu. Vienlaikus šī substance spēj simboliski mijiedarboties ar valodu: vārdu plūdi ir viens no dzejkrājuma vadmotīviem. Modernā laikmeta pasauli, kurā ikvienam „mute pilna ar ūdeni” (38), pārņēmušas ne tikai globāla mēroga ekoloģiskas, politiskas katastrofas, kas korelē ar nemitīgiem draudiem un iznīcības šausmām, bet arī informācijas plūdi un savstarpējās komunikācijas apgrūtinājumi. Ik brīdi dzejoļos izskalojas dažādas atbalsis no medijiem, valodām, kam paralēli atsedzas gluži arhetipiskas tēmas, tostarp grēku plūdu motīvs. Plūdu metatēls ietver ūdeņiem raksturīgās Visuma un eksistences potences. Mirčes Eliades vārdiem runājot, nogrimšana simboliski atspoguļo atgriešanos „pie bezformīgā, vienveidīgā pirmspastāvēšanas pasaulē”[i], tādējādi ūdens (vai jebkura cita plūstoša viela) sastop formu, vai nu to aprijot un iznīcinot, vai ļaujot formai pacelties un atrauties no ūdens.

Nemitīgās fizikālo stāvokļu metamorfozes, posta, asaru plūdu un teju valodas sajukuma klātbūtne, kurā „Plūdu laika” liriskais „es” atskārš, ka „vārdi tevi staipa tevi izstiepj tas ir vienīgais / kas mums dots” (61), iegūst spēcīgu apokaliptisku intensitāti un nāves apziņu. Izskalošanās un noslīkšanas procesi, kas caurvij K. Frostensones dzejoļus, izriet no nevaldāmām liriskā „es” dusmām un kaislībām. Viena no plūdu fāzēm var būt pat vientulība: „lai cik vārdus nebūtu izteikusi    esi viena viena // lai kas netiktu sacīts runā pretī” (52). Iespējams, sintaktisko struktūru drudžainā nestabilitāte un nenovēršamā „vārdu sūce” saistāma ar modernā laikmeta cilvēka psiholoģisko un eksistenciālo stāvokli: zaudējot savu valodu, cilvēks zaudē arī piederību pasaulei, turklāt laiks dominē pār telpu, tādējādi liriskais „es” dzīvo, nemitīgi novirzīdamies no dabiskās kustības vai pat apstādamies. Un līdz ar šīm novirzēm atklājas brūces un instinktīvie šķidrumi („sarētot un ieilgt / mulsināt   pārmaiņas tomēr notiek / nē / lai viss krīt / pats no sava svara lai krīt // izkrīt no rokām” (15)), kas cilvēkam liek zaudēt orientāciju, ciest. Tā rezultātā seko plūdi, jo „arkla laiks ir plūdu laiks” (48), respektīvi, brūču laiks. Faktiski liriskais „es” nemitīgi tiek konfrontēts ar stoicisma filozofiju, jo „cita ceļa nav” (17). Samierināšanās ir vienīgais ceļš. Turklāt valodai piemīt arī skalojoša nozīme: tā atšķeļ lieko un tādējādi atklāj, ka „atkritumi var uzpeldēt” (40), vai arī virza atskārsmē, ka, „jā vārdi nesīs” (17).

K. Frostensones strofiku raksturo pārnesumi, kas „strupina” dzejoli, rada drudžainu, lauzītu, sasprindzinātu atmosfēru. Tāpat arī īsas, neregulāros stāvos izkārtotas rindas, savienojoties ar gradējošiem uzskaitījumiem, vizuāli rada dzejoļa krituma efektu, tādējādi vārdi it kā „atsitas” pret stingro un kristālisko uztvērēju jeb trauku, citiem vārdiem sakot, cilvēku, un notiek to svārstības. Intonatīvo akcentu un brīvo laukumu iespaidā dzejolis spēj atbrīvot lielāku enerģiju: emfātiski vārdu un rindu daudzkāršojumi, atkārtojuma figūras šķietami emocionāli pastiprina plūduma intensitāti. Uzskaitījumi spēcina apziņu, ka atmiņu objektu un tēlu klātbūtnē valoda spēj pastāvēt un „ka viss vieglais / tas palicis” (18). Klusuma un dažkārt pat liekvārdības klātbūtnē materializējušies „Plūdu laika” vārdi, kuriem ir svars, rada ekspresīvus nospiedumus un viļņu drapērijas kā būtiskus pasaules izziņas apliecinājumus. Turklāt strofikas īpatnības ļauj dzejolī gan apjaust pulksteņrādītāja virziena kustību, kas ir dabiskas plūsmas raksturlielums, gan pretēji tam saraustītu rindu dinamiku, tādējādi dusmās „ūdens tek uz augšu pret kalniem” (39).

Interesanti šķiet arī K. Frostensones dzejas vārdu savienošanas vai retināšanas paņēmieni, piemēram, noņemot atstarpes starp vārdiem, tie it kā tiek pateikti „caur sakodienu”. Citkārt burti tiek kursivēti vai retināti, tādējādi kļūst instrumentāli uzspriegoti, un gluži intonatīvi „lapu  žvadzoņa” (20) var kļūt sataustāma. Brīžam dubultotas vai daudzkāršotas atstarpes starp atsevišķiem vārdiem un rindām savrupina un akcentē to patstāvību, rezonansi dzejolī. Šie paužu elementi gluži kā „burbuļi” rada šķietamu rindu plūsmas virzību: atšķeltie vārdi izšļācas kā geizeri, un to teju vieliskās sekas ir gāzveidīgas. Jāpiebilst, ka aromāts ir būtisks K. Frostensones poētiskās pasaules komponents: nozīmīgas ir iracionālu šausmu smakas, tostarp „asiņu smaka” vai „komēta no kuras nāk derdzīga smaka”. Smakas rada priekšstatu par pasauli tāpat kā vārdi.

Vizuāli „Plūdu laika” teksta paužu vērtība ir rindu lauzumi, pārnesumi, izcēlumi un pat endžambemeni, kas, mijiedarbojoties ar valodu, dzejolī rada savdabīgu izšuvumu un pulsējošu rakstu, citiem vārdiem sakot, krājumā ir vērojami ritma aizmetņi. Lai arī lielākoties vārds ir mirstoša vienība un nespēj funkcionēt patstāvīgi ārpus dzejoļa, „Plūdu laikā” ikvienam vārdam arī ārpus konteksta piemīt gluži tāda īpašība kā slēdzējmuskulim – tas atver un aizver tekstu, vienlaikus atstājot to hermētisku, vienmēr piepildītu. Būtībā krājumu varētu sākt lasīt jebkurā lappusē, jo teksts ir bezgalīga virzība: vielas plūdlīnijas jeb virsma apslēpj priekšmetisko pasauli un ieņem tās formas. Tik tuvu mītiskai apziņai nostatās K. Frostensones dzejas valoda! Un šī viela nebūt nav stinga, tā ir staipīga tikpat ļoti kā želejveidīgie Dalī pulksteņi vai, raugoties tuvākos apvāršņos, rindu koncentrācija „Plūdu laikā” (citviet garos dzejoļus nomaina haikām līdzīgi impulsīvi, aforistiski uzplaiksnījumi). Vienlaikus virsmas svārstības rada nestabilitāti, līdz ar to pat trīskāršots apgalvojums, kas mēģina šķietami saglabāt kādu priekšstatu (piemēram, tās ir emfātiskas nolieguma partikulas), apzināti apšauba skaidrību par pasaules stabilitāti, kurā vienīgā pārliecība ir „viens vienīgs sakodiens” (24) jeb vārds. Taču vārds var „nopļaut”, nest postu vai pat vēl ļaunāk — tas var būt „iejūtības vampīrs vai mīlestība”, ko „nav viegli saprast / rokas nemelo” (35). Ir plūdu laiks! Liriskais „es” piedzīvo spēcīgu un neparedzamu iniciāciju, kurā „viss ir viens vienīgs ūdens” (38). Šīs iniciācijas rezultāts varētu būt sevis atminēšana, nesošā spēka apziņa („tā esmu es”, „uzmini nu” (39)) un vārda augšāmcelšanās (uzpeldēšana).

Jāpiebilst, ka „Plūdu laiks” ir bagāts ar antīko mītu reminiscencēm, piemēram, uguns iegūšanas šausmām, tāpat arī Bībeles motīviem, piemēram, Mozus šķirsta tēma vai grēka apziņa. Cauri gadsimtu gaitā uzkrātajām šķautnēm arhaiskas grunts uzirdināšana atsedz pat atskārsmi, kas atklājas noslēgumā, liriskajam „es” jautājot – „diez kur tas paliek”’. Un tā vēsta, ka „pārpalikums varētu mirdzošā urgā aizplūst kaut kur / tālu, roka — tur uz tālo Tanganjiku  nekas nav velti” (62). Vispār ūdens vai pat asiņu viļņošanās „Plūdu laikā” nemitīgi atsedz un noskalo urbānās pasaules asumus, izcirtumus un plaisas, līdz ar to liriskais „es” pēkšņi, izvēloties „pret sliedēm asināt zobus” (20), caur valodu var nokļūt pirmatnībā. Daba ir nepārtulkojams jēdziens, gluži kā pirmskaitlis: „tumšs vārds kļūst gludens / gludenais kļūst glums” (20)

„Plūdu laikā” sajūtama bezgalīga plūsma, kurā šķietams liriskais varonis operē valodu un līdz ar to apkārtni, pasauli, ļaujot ieraudzīt dabas saplūsmi ar urbanizāciju („ekrāni rindas rūtis durvis  stikla upe” (12)). Valodu piesātina precīzas metaforas, paradoksi, sinestēzijas, kas nekad neatkārtojas. Valoda kļūst dzīva un ķermeniska, tādējādi teikums ir pasaule, no kuras pēkšņi var izslīdēt „tīģeris tievs kā futrālis” vai „pīlādzis” (13). Jūtams, liriskais „es” apzinās dzejoļa rakstības procesu un to, ka haoss mijiedarbojas ar noteiktu kosmosu – savienojumu, kas ļauj notecināt plūdus noteiktā gultnē, piemēram, no mutes – ausī, no vārda – rindās.

K. Frostensones dzejkrājums „Plūdu laiks” ir dzejolis–upe vai pat plazmatiska telpa, kuru apdzīvo dažādi tēli, fragmenti, kuri, iznirstot no plūduma, savstarpēji harmonē vai disonē, taču vienlaikus raisa atskārsmi, ka valodu un materiālo pasauli saista spēcīga, nepārraujama saite. Katrs tēls ir noteikta daļa no vienota veseluma, kas ietver atsevišķu poētisku potenciālu, taču vienlaikus tas iedarbina noteiktu, kosmogonisku kustību, kuru caurstrāvo eksistenciālās skumjas un pat mītiskas šausmas. Ar intelektuālu grāciju dzejniece atklāj valodas fundamentu – apstājoties valodai visos tās atklājumos un noslēpumos, arī cilvēks vairs nespēj eksistēt. Tāpat kā ūdens ir mainīga substance, arī vārdi un to savstarpējās attieksmes ir nemitīgās pārmaiņās. Metaforas sadrūp, atvari pārceļo, taču virsma atklāj nemainīgu spodrumu, kas reizumis viegli sakrokojas.

[i] Eliade, M. (1996.) Sakrālais un profānais. Rīga: Minerva. 114. lpp.