Variācijas. Dzeja

  Mūsu dzīvē vēl simtiem vilcienu aties, Un tūkstošiem jūdžu būs jāiet vēl kājām, Un varbūt bez ūdens, bez sāls un bez mājām.   /Imants Ziedonis/       xxx   komponists kurš sacer mūziku bēdīgu tādu ir noguris no meliem iela kuru viņš šķērso uzzied   komponists kurš savas dziesmas sacer skumjākajos no rītiem un skumjākās notis klāj uz nošu lapām   minora mironi tu savās nošu līnijās pakāries starp tik daudz nepazīstamu klausītāju skatieniem   esi jau aizmirsis cik nepareizi tas viss sākās   ō melnbaltās filmas ārzemju kino šedevri ō klasiskās mūzikas pārstāvji kamdēļ jūs nolādētie tā pūlaties       xxx   jūra ar paisumu atnes zvejnieku tīklus virves ir raupjas cik raupjas ir rokas vai raupji ir vārdi uz lūpām   uz katra soļa pa klusam vārdam kurš ieslēpies sevī un negrib nākt laukā   uz katra soļa pa aizmirstai atmiņai un ceļš ir garš bez pieturvietām nasta ir jānes vieniem pašiem kaut rokas ir sadevušās kopā   paisums aizskalo liedagā pēdas bet rētas ir dziļas cik dziļa ir dvēsele raupja virve vientuļā priedē kā karogkāts vidus asiņu jūras       xxx   rokas ir auklas gadu tūkstošiem savu ceļu pie tevis   karstas ir rokas ar kurām tu mīli kurām tu sargā saudzē vai dziedi   rokas ir noras kurās kumeļam izskrieties bez pakaviem kājās   rokas ir mājas liktenis lēmis man nogulties tev zem kājām       I vecajam trīc pirksti paša rokraksts viņam šķiet enkurs laikā apstājies iestidzis   opis pusaklām acīm taustās pēc slēdža pagraba stūrī nevar atrast un sāpēs saviebies noslīd gar aukstajiem betona blokiem   sienas pakāpjas viena otrai pretī kā samierinādamās   pagraba grīda ir mikla pirksti ieķeras tajā tad aizkļūst līdz raupjajam džinsam   upe atsalst un ledus masīvi aiznes viņu sev līdz   vecais izraud sāpes galvu iespiedis starp ceļiem lēnām un nepretojoties viņš saplūst ar istabas tumsu       II   opis kā apsnidzis kuģis guļ lauka vidū pirksti lēnām ieķeras sasalušajā zemē aiz nagiem melns džinsi rievās   tālumā ostas metāla stalažas masti un dūmeņi pāri upei viņš guļ to paēnā paceļas dūmi no fabrikām un migla no lauka   opis ir kalnos opis izstaigā itālijas nomales šķērso šoseju un mežu   opis ir uzkāpis kājnieku mīnai apžilbis un kļuvis vieglāk nav vairs jāatceras nav vairs jāskumst   mēs klusītiņām pulciņos stāvām puķes un lāstekas lāstekas un puķes       III   opis vairs neiemīlas un nesūta vēstules rakstītas uz sibīrijas bērza tāsīm   vecs kļuvis un nav vairs spēka arī pāri laukam līdz pastkastītei aiziet   reklāmu bukleti un rēķini krājas bet kurš gan ko pirks un kurš gan ko maksās   opis noplēš vakardienu no dienu noplēšamā kalendāra opis nobārsta taciņu līdz malkas strēķītim ar pelniem un skaidām   opis lasa stāstus laukā putenis un sals pieņēmies spēkā       xxx   pēc ziemeļu vasaras smaržo mana meitene pēc pumpura kas plaucis ziemas salā gluži kā smilgas noliecas vējā mūsu mīlestība sakļauj spārnus   ceļš pa kuru mēs šurp nācām nu ir apledojis ziemas vētrās un viss kas reiz bijis mūsu starpā tā arī paliks - ar kalniem   atmiņas uzpeld kā kuģu vraki pēc paisuma tiek izmesti krastā tai vietā kur tu nometi pātagu es pacēlu siltu sauli plaukstās   kā kumeļš uz lauka vagas dzenot tu iededzini manī rētas no kurām nespēju tikt vaļā un tik sāļš bija ūdens ko devi nodzerties veldzējot slāpes slāpa vēl vairāk   mana meitene smaržo pēc lazdām pēc vēja un viļņiem vētras laikā mana meitene smaržo pēc klusuma viss kas palicis mūsu starpā