Blaumanis un Pētersons vēl joprojām mūsu interešu lokā. Latvijas Kultūras akadēmijas zinātnisko rakstu gadagrāmata TE-KI-LA

Rakstu krājums veidots 3 daļās: I. Pētīt Pēteri Pētersonu, II. Rūdolfu Blaumani pārlasot, III. Muzeja pētījumi. Jāatzīmē, ka šis izdevums šoreiz vairāk veltīts teātrim un dramaturģijai, lai gan autori pievērsušies arī kino tematikai (Inga Pērkone Pētera Pētersona kinoscenāriji, Zane Blačus Kino apmeklēšanas atmiņu naratīvi), iekļaujot arī Pētera Pētersona kinoscenāriju Miglā asaro logs fragmentus, kas diemžēl, kā norāda Inga Pērkone, pēc Rīgas kinostudijas scenāriju redkolēģijas lēmuma 1978. gadā netika akceptēta tobrīd vēl aktuālās sociālistiskā reālisma metodes dēļ. Pēteris Pētersons bija iecerējis uzņemt muzikālu filmu, kuras tekstu, kā rakstījis pats scenārija autors, veidotu Aleksandra Čaka dzeja.

            Nodaļā par Pēteri Pētersonu pamatā ievietoti referāti, kas izskanējuši Latvijas Kultūras akadēmijas festivāla Patriarha rudens ietvaros dramaturgam un režisoram veltītajā konferencē. Autori centušies atklāt Pētera Pētersona radošā darbības daudzveidību. Iepriekš par Pētersonu interesējusies, vākusi materiālus un tos apkopojusi grāmatā teātra zinātniece Ieva Zole (Pēteris Pētersons, 2000), ko izmantojuši gandrīz visu rakstu autori, tāpēc īpaši prieks, ka daži no viņiem ārpus pieejamās literatūras latviešu valodā, izmantojuši arī ārzemju teātra teorijas un vēstures grāmatas un arhīvu materiālus (Latvijas Nacionālā arhīva Valsts arhīvs, Pētera Pētersona ģimenes arhīvs, Latvijas Kultūras akadēmijas Rīgas Kino muzeja krājums, Pētera Pētersona arhīvs Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejā), kas ir būtisks jaunpienesums Pētera Pētersona pētniecības attīstībā, plašākai publikai darot zināmus jaunus faktus, tāpēc gribētu pievērsties rakstiem, kuros savijas plaši izpētīts materiāls ar oriģināliem vai zinātniski būtiskiem autora secinājumiem.

            Teātra zinātniece, Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Valda Čakare pievērsusies Pētera Pētersona poētiskajam teātrim, skaidrojot šo jēdzienu kā teātri, kas meklē trāpīgas un spilgtas detaļas, balstās uz metaforām, zīmēm un simboliem (41). Kā Pētera Pētersona poētiskā teātra formu autore izšķīrusi dzejas teātri (gadījumi, kad Pētersons izrādei par izejmateriālu izmantojis dzeju: Imanta Ziedoņa dzeju izrādē Motocikls, Aleksandra Čaka dzeju, poēmas Mūžības skartie fragmentus un stāstus – Spēlē, spēlmani!, Vladimira Majakovska poēmas un dzeju – Mistērijā par Cilvēku.

Zane Šiliņa, Latvijas Kultūras akadēmijas asoc. profesore un prorektore, vilkusi paralēles starp Pētera Pētersona dramaturģijas un režijas darbiem un divu spēcīgu dramaturgu – Raiņa un Šekspīra – daiļradi, atrodot interesantas līdzības vadmotīvus, idejas, varoņa konceptus.

            Līdzās Rūdolfa Blaumaņa 150. gadu jubilejai veltītajai starptautiskajai zinātniskajai konferencei un Rūdolfa Blaumaņa teātra festivālam Latvijas Kultūras akadēmijas Audiovizuālās un skatuves mākslas teorijas apakšprogrammas studenti organizējuši savu Rūdolfam Blaumanim veltītu konferenci, kurai gatavojoties, kā raksta Inga Pērkone grāmatas ievadvārdos, atklājuši, „cik mūsdienīgi, aktuāli ir Blaumaņa darbi!” (7). Rakstu krājumā TE-KI-LA iekļauti arī trīs Latvijas Kultūras akadēmijas studentu raksti. Jāatzīmē – katra no studentēm pievērsusies atšķirīgai tematikai Rūdolfa Blaumaņa radošās darbības kontekstā.

            Pārsteidzošs un mūsdienīgs ir Aijas Murānes ziņojums Raudpiete un Antikrists, kur autore atradusi līdzību starp Rūdolfa Blaumaņa vairāk nekā 100 gadiem sarakstīto noveli Raudupiete (1889) un 2009. gadā iznākušo dāņu kino režisora un scenārista Larsa fon Trīra plaši apspriesto un sabiedrībā dažādi vērtēto filmu Antikrists. Aijas Murānes norādītās kopīgās paralēles ne tikai uzsver Rūdolfa Blaumaņa teksta un tēmas aktualitātes nezušanu, bet arī pierāda autores spēju domāt plaši savas kultūras pieredzes kontekstā. Lai gan raksts ir visai lakonisks un prasa nopietnāku un precīzāku pētniecisko darbu, idejiski tas ir interesants un inovatīvs, jo pārējie raksti par Rūdolfu Blaumani tomēr ietver pieejama materiāla un informācijas apkopojumu un analīzi, ne jaunas idejas: piemēram, Dita Celmiņa salīdzinājusi divu jauno režisoru Rūdolfa Blaumaņa lugas Indrāni iestudējumus (Valters Sīlis Latvijas Nacionālajā teātrī un Elmārs Seņkovs Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī), pievēršoties iestudējumu mākslinieciskajai telpai un scenogrāfu Reiņa Dzudzillo un Uģa Bērziņa darbam.

            Rakstu krājuma noslēgumā nodaļā Muzeja pētījumi ievietota Zanes Balčus (Latvijas Kultūras akadēmijas doktorantes, Latvijas Kultūras akadēmijas Rīgas Kino muzeja kuratore) saruna ar literatūrzinātnieku Gunāru Bīberu par kino pieredzi Rīgas Kino muzeja pētnieciska projekta Kino trofejas ietvaros. Izstāde un filmu skate paredzēta Rīga – Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014. gadā. Aizsākts interesants projekts, kura mērķis ir „ar cilvēku kino atmiņu palīdzību stāstīt par laiku, kad kino ir viens no galvenajiem izklaides veidiem” (148).

            Lai arī ne visi referāti un ziņojumi ir vienlīdz augstā līmenī (studentu darbiem sadaļā par Blaumani vēl dažbrīd trūkst teorētisks pamatojums un detalizētas izpētes prakses, lai ziņojums nebūtu virspusējs, arī Jāņa Siliņa raksts par Dzīvā procesa teātri vairāk skatāms kā bagātīgs informāciju apkopojums, ne gluži jauns pētījums), uzteicami, ka gadagrāmata TE-KI-LA piedzīvojusi savu jau ceturto izdevumu laikā, kad regulāri zinātniski un informatīvi izdevumi par kultūru un mākslu, arī teātri un kino, tiek izdoti aizvien mazāk. Tāpat arī prieks par jaunajiem studentiem un viņiem doto iespēju – publicēt rakstus blakus pieredzējušiem un erudītiem teātra un kino pētniekiem.