Smalkais stils. Deniss Hanovs „Eiropas aristokrātijas kultūra 17. – 19.gadsimtā”

Diemžēl jāsaka, ka daļēji manas aizdomas tik tiešām apstiprinās – ne Latvijā, ne arī kur citur pasaulē droši vien nav iespējams uzrakstīt pētījumu, kas savā lakoniskumā būtu tik izteiksmīgs, lai perfekti raksturotu trīs gadsimtus aristokrātijas kultūrā nepilnās trīssimt lapaspusēs. Tāpēc jāatzīmē, ka grāmatas lasīšanu nedaudz traucē pētījuma forma – kā slikti piegriezta drēbe tā pinas gar kājām un viscaur sasaista kustības; te tā ir par platu, te atkal par šauru – vienubrīd atklājot skatienam par maz, citur – gluži otrādi – par daudz.

Šķiet, ka uzstādījums ir par plašu, par ambiciozu un neizpildāmu, un tāpēc liedz autoram pastāstīt lasītājam to, ko viņš gribētu, un spiež viņu pievērsties pieteiktajai plašajai tēmai, kam savukārt pats autors brīžiem pretojas, izvēršot noteiktus šaurus tematus, kas netiek saskaņots ar konceptuālo ietvaru. Līdz ar to grāmata pārvēršas par uzstādījuma un autora savstarpēju stīvēšanos. Tas atspoguļojas arī satura rādītāja nesaskaņojumā ar teksta izklāstu. Plašā otrā nodaļa, kuras uzdevums pēc ievada un 1.nodaļas ievadošajām un metodoloģiskajām apcerēm ir pievērsties aristokrātu kultūras aplūkojumam, pārsvarā runā tikai par operu (nesaprotama (vismaz man) iemesla pēc „pa ceļam” pievēršoties arī jautājumam tieši par kastrātiem) un Grand Tour izglītojošā ceļojuma fenomenu, turklāt brīžiem šķiet, ka rindkopas ir sajauktas vietām, jo autors nav stingri iezīmējis tematu robežas un tāpēc aplūkojamie aspekti jūk kopā[1]. Tā arī plašāk neizzinām nodaļas nosaukumā pieminētās aristokrāta un galminieka transformācijas, par daudz laika veltot operu satura izklāstiem. Savukārt trešā nodaļa, kurā izvirzīts uzdevums atsegt aristokrāta privāto telpu (iepretim publiskajai), runā tikai par ballēm, lauku īpašumiem un kalpu nozīmi privātajā dzīvē. Tā kā gan Hanova teksta izklāsts, gan izmantotā literatūra ļauj nojaust, ka viņš labi pārzina privātā/publiskā problemātikas kontekstu, šķiet, ka autora patiesie nodomi un iemesli, kāpēc kultūras aplūkojumā izcelt dažas ikdienišķās dzīves detaļas, citas izlaižot, apzināti paliek kaut kur perifērijā, tādējādi noklusējot kopējo kultūras zemtekstu, atstājot to kaut kur „ārpus”. Visbeidzot, 4.nodaļa, kas ir ļoti tieša, lakoniska, un, starp citu, arī ļoti aizraujoša lasāmviela, sava īsuma dēļ nemaz nepaspēj pievērsties kultūrai, jo kļūst par īsu 19.gadsimta vēstures apskatu, kas neiesniedzas dziļākā kultūras analīzē.

Līdz ar to saraustītais tematiskais loks, kur neparedzami garu vai īsu atstāstu nopelna tas vai cits aristokrātijas dzīves aspekts, rada izjūtu, ka darbā trūkst filozofiskās dimensijas, kas saturētu kopā visas sīkās detaļas, izskaidrotu to implicēto nozīmi, sakārtotu un salīmētu šo bagātīgo puzli, radot pabeigtības sajūtu, jo šobrīd daudzviet pēc dažādo aristokrātijas dzīves noskaņu un detaļu apraksta ir pamats vaicāt: bet par ko tas liecina? Un gluži vai šķiet, ka autors apzināti šīs zināšanas no sava lasītāja slēpj…

Šīs kritiskās piezīmes, protams, neatsver faktu, ka grāmata kopumā ir saistošs zinātniskais ievads aristokrātijas kultūrā un to pavisam noteikti ir vērts lasīt, kaut vai tāpēc, ka autors ar savu unikālo apraksta metodi patiešām interesanti ir izvērtis Latvijā vēl nebijušu mēģinājumu interaktīvā rakstīšanas stilā un starpdisciplinārā pētniecībā. Proti, autors ir apzinājis diezgan plašu populārās un klasiskās literatūras, kā arī kino filmu loku attiecībā uz savu aplūkojamo jautājumu un bagātīgi ilustrē savus apgalvojumus ar fragmentiem un atsaucēm no šiem kultūras produktiem. Tas, manuprāt, ir neatsverams ieguvums pētnieciskajai literatūrai – neviens cits pētījums man līdz šim nav sniedzis tik daudz informācijas par cita formāta (proti, nezinātniskiem) ārējiem resursiem, kas iedvesmojuši šī pētījuma autoru. Man personīgi lielisks atklājums šai ziņā bija Sofijas Kopolas 2006.gada filma Marija Antuanete, ko iepriekš nebiju redzējusi, bet tagad, vēloties izprast Dr.art.Denisa Hanova minētās ainas nozīmību aristokrātijas kultūras attēlojumā, noskatījos un vīlusies nebiju.

Tāpat nevar noliegt šīs grāmatas pētniecisko kvalitāti – var redzēt, ka pie katra atsevišķā fragmenta piestrādāts ar rūpību, tiek ievēroti zinātnisku pētījumu pamatprincipi un akadēmisks rakstības stils, (kas brīžiem varbūt ir pat pārāk pētniecisks grāmatas formātam) – turklāt rakstītais ne vien izglīto, bet arī izklaidē lasītāju un motivē turpmākai temata apguvei. Īpaši, protams, piedomāts pie operas kā kultūras fenomena apskata.

Ja nu man tomēr būtu jāpasludina spriedums, vērtējot šo darbu kā zinātnisku pētījumu, tad diemžēl (un par spīti tam, ka grāmata man vispār simpatizēja un es to lasīju ar baudu) kārtējo reizi jāsaka – kas der visam, neder nekam. Proti, mūsdienās ir cēli tiekties uz starpdisciplinaritāti, bet visiem taču ir zināms, kas notiek ar tiem, kas sēž uz diviem krēsliem vienlaicīgi… Un šajā gadījumā krēslu ir vesels pulks, bet sēdētājs nevar vien izvēlēties. Jāpiebilst, ka visticamāk grāmata būtu bijusi gluži veiksmīga, ja nedaudz būtu mainīts konceptuālais uzstādījums un kaut vai vienā no tās uzbūves stūrakmeņiem (aplūkojamās tematikas hronoloģiskajā, tematiskajā vai kādā citā ietvarā) tā būtu bijusi pieticīgāka. Piemēram, varēja sašaurināt tematisko loku, no dažādu nozaru skatupunkta aplūkojot tikai vienu gadsimtu, tikai vienu valsti, vai (vislabāk) tikai 17.-19.gadsimta operu, tās kontekstuālajā ietvarā. Pēdējā gadījumā pat nebūtu krasi jāpaplašina vai jāsašaurina satura izklāsts. Citādi, ja no dažādu nozaru skatupunkta tiek aplūkoti daudzi aspekti, turklāt iztrūkstot kopējam filozofiskajam uzstādījumam, visa kļūst par daudz un veidojas slikti izmaisīta pētnieciska „mērce” bez „kartupeļiem”. Var rasties maldīgs iespaids, ka pētījuma autora zināšanas par aristokrātiju ir apmēram tikpat dziļas un visaptverošas, cik populārā televīzijas seriāla pašpasludinātās aristokrātes Hiacintes izpratne par „smalko stilu”.

[1] Skat., piemēram, 177.lpp., kur autors no arhitektūras vēsturiskās nozīmes apskata pēkšņi pievēršas Grand Tour antropoloģiskajai nozīmei; tikai pēc „lappušu šķirstīšanas” kļūst skaidrs, ka tēma jau iepriekš aplūkota 167.lpp. un ekskurss 18.gs. arhitektūrā ir bijusi „novirze no galvenā kursa”.