Sajūtu represijas

Līdzīgas ainas, visbiežāk tikpat nolemtas un mantu īpašnieku centieniem un veiksmes nevainagotas, var skatīt mākslas zinātnieka Jāņa Kalnača gara acīm. It kā pievienojoties autoram pastaigā pa Rīgas ielām, kad, kā viņš raksta grāmatas "Rīgas dzīvokļu "likumīgā" izlaupīšana. 1944–1949" ("Neputns", 2017) ievadā, logos pie sienām vēl šur tur var manīt gleznas. It kā zinādams kaut ko vairāk, nekā grāmatā var rakstīt, Kalnačs arī min, ka visdrīzāk dažas gleznas pašreizējos dzīvokļos neatrodas savā vietā. Un iepriekšējie saimnieki ir bijuši uz mūžu prom. "Cik sen gleznas atrodas šajā dzīvoklī?" jautā autors, rosinot skatīt savu grāmatu kā tādu atmaskojošu politiski vēsturisku detektīvu, par kuru neprofesionālis nevar uzrakstīt neko citu kā vien sajūtu un iespaidu recenziju.

Un tomēr stāsts visdrīzāk nav par laupīšanu, bet gan par mājām. Par to, kas vēl bija palicis tiem, kas izdzīvoja karā un vēlējās atgriezties tajā mazajā Latvijas gabaliņā, ko var dēvēt par mājokli, – savā privātuma cietoksnī. Mājas, lai arī cik atšķirīgas, mums tomēr ir zināmā mērā vienlīdz svarīgas un pat kopīgas – tieši mājās parasti tiek pavadīts tik daudz laika, ka tās lielākoties veido mūsu noskaņojumu un emocijas, determinē sociālo stāvokli, veselību un individualitāti. Antropologi apgalvo, ka mājas palīdz iejusties apkārtējā pasaulē, tās galvenokārt ir vieta, kur atgriezties un pēc kā ilgoties, pat ja ir zudusi ierastā saikne ar cilvēkiem. [1] Dīvainā kārtā mums tik nozīmīgo māju kā telpas nozīme netiek pētīta vairāk par, teiksim, laiku. Tāpat daudz vairāk kultūras vēsturē ir zināms par dažādu nozīmīgu vai mazāk slavenu personību sabiedrisko darbību un it kā pašsaprotami apslēpta paliek viņu ikdienas dzīve – sākot ar ģimenes paražām un beidzot ar mājas/dzīvokļa iekārtojumu. Varbūt tas tāpēc, ka ziņas par noteikta laikmeta cilvēku ikdienu liktu kritiski pārvērtēt jau zināmos vispārinājumus par sabiedrību un tās vēsturi? Vai tad vaina ir arhīvu materiālu nepieejamībā?

Diemžēl – vai par laimi – cilvēku mājokļos var atrast arī būtiskus ideoloģiskos marķierus: to, kam cilvēki patiesībā tic un kādi ir. Vai tie izjūt saikni ar sava laika māksliniekiem un amatniekiem, rakstniekiem un vēlas tos "ielaist" savās mājās. Protams – ja viņi var atļauties pietuvoties sava laika materiālajām vērtībām un modei. Un tieši šo saikni – ar savu laiku un domu – rupjā veidā pārrāva padomju okupācija. Tā nāca kopā ar cilvēkiem, kas Latvijas mantisko pusi uztvēra vienīgi kā trofeju, un labākos Rīgas dzīvokļus ieņēma mazāk vai vairāk vadoši militāristi, funkcionāri, kamēr īstie iemītnieki devās prom no kara pret viņiem. Mantu aprakstīšana, "nodošana glabāšanā" un atpirkšana, deponēšana muzejam vai retāk sastopamā naudiskā atlīdzināšana tiem, kas uz Kurzemi nebēga un, pats galvenais, varēja to pierādīt, – tas ir notikumu, dokumentu un liecību kamols, ko piedāvā Kalnača grāmata, gandrīz vai fiziski liekot sajust birokrātijas un absurda kokteili, kas valdīja pēckara Rīgā. Kādam tik monotoni izklāstīti pierādījumi nešķitīs aizraujoši, taču to mērogs liek elpai aizrauties.

Grāmatu rezignēti iesāk atmiņas par bēgļu gaitām – līdzi paņemtais šeit nešķiet tik svarīgs kā sajūtas un noskaņas, kas pavadīja sabiedrībā pazīstamus bēgļus un bēgles. Atmiņu kaleidoskops šai grāmatai ir bijis nepieciešams kā svaiga gaisa malks sen nevēdinātā, putekļu un mēslu apņemtā "trofejas dzīvoklī" – var lasīt ne tikai zudušo gleznu un citu vērtību mantinieku atmiņas, bet arī kādu mazu šķipsniņu no iekarotāju ikdienas. Diemžēl iekarotāju liecību ir par maz, lai to skaņa būtu uzskatāma par pilnvērtīgu balsi. Un to noteikti gribētos izvērst, jo izmantotas atmiņas no tagadējās Kaļiņingradas "atbrīvotājiem", nevis Rīgas.

Skumji un reizē lepni var lasīt par Latvijas zināmākajiem kolekcionāriem, kuru zaudētās gara un mantas bagātības visdrīzāk nozīmējušas prāva kultūras vēstures nogabala bojāeju. Interesantāk – par īpatnējiem mākslas muzeja un vēstures muzeja cīniņiem, cenšoties pārņemt aprakstīto vai vēl neaprakstīto mantu savos fondos. Šī pētījuma daļas vērtību īpašu dara LPSR Centrālā valsts vēsturiskā muzeja vadītāja Jāņa Blaumaņa strīdīgās personības portrets.

Līdzās mazāk zināmo pilsoņu mantu un dzīvokļu aprakstiem taustāmi un skrupulozitātei kalpojoši vērtīgi var šķist Latvijas mākslinieku (un nemākslinieku) dzīvokļos "likumīgi nolaupīto" mantu saraksti, kā arī mantinieku liecības par to, ko izdevās atgūt un kas palicis pēckara laikā vareno sētnieku un militāristu rokās. Mazāk prieka par autora nemitīgām bažām – ir zudušas ne tikai Latvijas mākslas vēstures izpētei svarīgas gleznas, iespējams, šedevri un interesanti mākslinieku darba piemēri, bet arī grāmatas, grāmatas... kur gan viņi lika šīs grāmatas... Jau atkal aprakstīšanas protokolā katra grāmata maksā vien 1 rubli gabalā un nav minēta to īstenā, iespējams, mākslinieciskā vērtība, lai gan protokoli vēl tiek rakstīti latviešu valodā (dažādi veidotā) un tāpēc aprakstītāji taču lasīt prot.

Iespējams, mantisko vērtību plūsmu bagātina ieskenētie aprakstīšanas un citi protokoli, kuros rakstītais dublēts arī tekstā, bet oriģinālā bieži vien burtu kruzuļiem nav jēgas lasītāja apziņā. It kā var pieskarties laikam. Tāpat kā var aplūkot arī daudzās izglābtās gleznas grāmatas pilnkrāsu ielikumā. Mazs, skumju un pagājušā pilnasinības skaistuma muzejs lasītāja rokās. Šajā skaisti veidotajā grāmatā ir gan arī mīnusi, kuriem grūti atrast adekvātu izskaidrojumu: gluži kā okupanti, pametot kārtējo ieņemto Rīgas dzīvokli, atstāj to piemēslotu (nevaru saprast – kādēļ vajadzētu piekraut fekālijām paša apdzīvotas istabas kaktus?), arī teksts acīmredzot pēc nepārskatītiem labojumiem ar MS Word Track changes, paviršai otrajai korektūrai ritot, ir palicis ar daudzām īpatnējām kļūdām, kas sabojā skaisto papīru, cēlo druku un monumentālo darbu.

Tomēr arī pieķēzītie un piesmietie Rīgas dzīvokļi reiz tapa tīri, tajos dzima no grēka tīras domas un bērni, tie sagaidīja labāku likteni. Bez šaubām – "Rīgas dzīvokļu izlaupīšana" ir sava veida reģistrs, viens no svarīgākajiem soļiem 20. gadsimta 20.–40. gadu un pat daļēji padomju laiku Latvijas materiālās kultūras izpratnē, ko, protams, līdz zināmai robežai papildina arī kultūras vēstures, politikas un tiesību vēstures lapaspuses. Un, ja kāds reiz garāmejot skatīs logā svešu grāmatplauktu kārtīgā Rīgas dzīvoklī, Jāņa Kalnača monumenta platā, tumšā muguriņa būs labi saskatāma.

[1] Cieraad, I. At Home: An Anthropology of Domestic Space, Volume 1. Syracuse University Press, 2006, p. ix–x.