CONFERENCE
Tie bija manas dienas jaukākie brīži. Ikreiz, kad atvēru grāmatu, pakrūtē sāka patīkami kņudināt – šķita, ka beidzot pievēršos kaut kam patiesi svarīgam. Tādēļ biju ļoti sašutusi, kad mana aizraušanās ar grāmatām reiz tika nosaukta par slinkumu. Atceros, kā, aizsūtīta atpakaļ uz savu vagu, dusmīgi urķēju zemi (izraujot arī pa kādai bietei) un centos izdomāt visdažādākos iemeslus, kādēļ lasīšana nekad, nemūžam nav kaut kāda tur slinkošana.
Atmiņas par šo nelielo bērnības drāmu uzjundīja Nučo Ordines grāmata "Nelietderīgā lietderīgums" ("Jāņa Rozes apgāds", 2017, par to drīz gaidāma arī recenzija), kurā autoram, veidojot dialogu ar citiem dažādu laiktelpu domātājiem, izdevies atrast lieliskus argumentus par labu "nelietderīgajām" zināšanām. Nodaļā "Literatūras nelietderīgais lietderīgums" atrodama īsa anekdote, kuru rakstnieks Deivids Fosters Vollass pastāstījis kādas koledžas absolventiem. Lūk, kā tā skan:
"Divas jaunas zivis vienā mierā peld un satiek vecu zivi, kas dodas pretējā virzienā. Tā pamāj sveicienu un saka: "Labs rītiņš, puikas. Kāds ir ūdens?" Jaunās zivis nopeld vēl mazu gabaliņu, tad viena paskatās uz otru un prasa: "Kas, ellē, ir ūdens?"" (31)
Turpat seko arī Ordines komentārs: "Tāpat kā divas jaunās zivis, mēs neapzināmies, kas patiesībā ir ūdens, kurā dzīvojam ikkatru savas eksistences minūti." (31) Literatūra līdz ar citām humanitārajām zinātnēm ir tā neredzamā augsne, kurā attīstās domas un dzimst idejas un kura vienmēr urda uzdot tik lietderīgos jautājumus: kas mēs esam, un kur esam nonākuši. Būtu gatavais slinkums nemēģināt to noskaidrot.
Ubi Sunt lasītājiem novēlu saulainu un literāriem iespaidiem bagātu vasaru – vairojiet sevī ūdens izjūtu!
