Ietekmju un apmaiņu koncentrāts. Pīters Bērks „Kultūru hibriditāte”

Pirmajā brīdī tādi termini kā ‘sajaukšanās’ un ‘hibriditāte’ lasītājā var radīt negatīvas asociācijas. Visticamāk, cēloņi tam meklējami latviešu kultūras „pūrisma” aizstāvju idejās, kas nenoliedzami audzināšanas ceļā daudziem no mums tikušas nodotas no paaudzes paaudzē caur tādu argumentāciju kā latviešu mazais skaits, ilgstošie okupācijas gadi, pieaugošā emigrācija, zemie dzimstības rādītāji u.t.t. Taču visai sarežģītais kultūras hibridizācijas process Latvijas kultūrā ir labi redzams arī šobrīd, sākot jau ar trāpīgo „kokakolinizāciju” līdz suši restorāniem un jogas nodarbībām, kam (vismaz vairumā gadījumu) mēdz piemist visai virspusējs raksturs, nošķirot saturu no formas un priekšroku dodot pēdējam.

Bērka eseja, kā to dēvē pats autors, viennozīmīgi ir paredzēta sagatavotam un ieinteresētam lasītājam. Neskatoties uz viegli lasāmo un nebūt ne sarežģīto tekstu, lielais daudzums ilustratīvo piemēru noved pie tālākiem jautājumiem, uz kuriem atbildes rodamas, iedziļinoties vien paša autora iepriekšējos darbos, kā arī citos socioloģijas, antropoloģijas un kultūras un mākslas vēstures pētījumos.

Uzmanību īpaši saista nodaļa par būtisko valodu tulku lomu kultūru mijiedarbībā, kuru Bērks apskata caur itāļu protestantu bēgļu lomu Ziemeļu renesanses kontekstā, kas atkal aktualizē jautājumu par valodas kā būtiska konceptualizēšanas instrumenta nozīmi. Proti, bieži strādājot ar tekstu svešvalodā, kas jāpārveido latviešu valodā, daudzkārt (un ne tikai šo rindu autorei vien) ir nācies saskarties ar idejas precīzas atveidošanas grūtībām.  Un tā nebūt nav norāde uz kādu latviešu valodai piemītošu lingvistisku trūkumu. Piemēram, nesenā neformālā sarunā ar Kauņas Vītauta Dižā universitātes jaunajiem antropologiem nonācām pie secinājuma, ka, ja mūsu angļu valoda savstarpējā runā būtu nevainojama, ideju pārnese no latviešu uz lietuviešu valodu varētu būt problemātiska tikai tā iemesla dēļ, ka dzīvojam līdzīgās kultūras telpās un šajā gadījumā ideju starpnieks – angļu valoda – ir no tām pārāk attālināts instruments, to mēģinot ilustrēt ar piemēru, kā frazeoloģisms „lācītis ķepainītis” no „diminutive of bear with paws” beigās veiksmīgi pārtop par „meškiukas lepečkojis”.

Kā norāda Bērks, tieši paralēlu nozaru terminoloģijas ignorēšana bieži vien noved pie jauna divriteņa izgudrošanas un Amerikas atklāšanas, tāpēc esam nonākuši situācijā, kad „mītam džungļos, kur koncepti cīnās par izdzīvošanu” (38). Laužoties cauri termina skaidrojumam, būtiski paturēt prātā, ka hibridizācija bieži, ja ne vienmēr, ir nevis stāvoklis, bet gan process (48), kas, īpaši mūsdienu kontekstā, paredz vietējās tradīcijas un vietējo kultūrsakņu panīkumu (17). Lai arī autors izpētes procesa gaitā cenšas būt pēc iespējas neitrālāks, izvairoties no kultūru hibridizācijas cildināšanas, viņš nevairās izteikt savu personīgo redzējumu par atšķirīgu kultūru saskarsmes pozitīvo ietekmi uz radošo garu, kam ir liels vilinājums piekrist.

Autors atzīst, ka kultūru apmaiņas process paredz kādu noteiktu elementu zaudēšanu, taču neieslīgst tālākā izpētē par to, cik būtiski vai nebūtiski šie zaudējumi ir; tāpat arī pie hibridizācijas negatīvajām sekām varētu minēt daudzveidības sašaurināšanos, kas varētu kļūt spilgtāk samanāma, piemēram, literatūrā, kad rakstnieks no savas dzimtās valodas un lokālu fenomenu aplūkošanas pārvirzās uz globālāku tēmu risināšanu, kas būtu izprotama plašākai publikai, un tas nozīmē, ka hibridizācijas process maina pašu mākslas darbu (94).

Būtiska ideja, ko iezīmē autors, ir uztveres kā jaunrades koncepts, kam ilustratīvs piemērs meklējams empīriskās studijās par televīzijas seriālu Dalasa dažādās valstīs –no Izraēlas līdz Fidži, kur Izraēlā dzīvojoši krievu emigranti pārraidi skatījušies kā satīru par kapitālismu (95). Ar šādu piemēru Bērks atspēko globalizācijas kritiķu populāro karikatūrisko piemēru, ka pēc 50 gadiem ikviens runās angliski un televizora ekrānos vēros vienas un tās pašas pārraides (96).

Lai arī esejas beigu secinājumi ir diezgan vispārīgi, sliecoties atbalstīt ideju par jaunu kārtību, ideju un ekotipu rašanos, jāsaka, ka kļūst skaidrāks mītiskais kultūras koncepts, kas nevis, kā varētu šķist, paģērē kādām noteiktām kopienām to apkalpot (ko labi ataino arī visiem zināmais vārdu savienojums ”kultūras kopšana”), bet gan mainās līdz ar konkrēto kopienu, pieņemot vai izslēdzot derīgos vai nederīgos elementus, kas, kā noskaidrots esejā, ir gadsimtiem ildzis, globāls process, kurš piedzīvojis dažādas, citviet arī invāzijas, citviet importa fāzes.

Pītera Bērka eseja noteikti ir tikai pirmais solis kultūru hibriditātes procesa novērtēšanā, ko pienāktos izlasīt un literatūras sarakstam pievienot katram, kurš izvēlējies arodu kultūras un mākslas lauciņā (un ne tikai), lai spētu labāk izprast nebūt ne viennozīmīgos kultūras pārmaiņu procesus, tāpat arī saskatīt un iezīmēt aizguvumus, aplūkojot kultūras pārmaiņas caur vēstures prizmu.