CONFERENCE
„Maskačkas stāsts” patīkami pārsteidz, atgādinot par bērnu brīvo fantāziju, kuru vēl nav paspējusi ierobežot televīzija vai datorspēles. Izvijot cauri visam stāstam, Luīze Pastore asprātīgi aktualizē un apspēlē teiku par Rīgas nogrimšanu Daugavā, kuras motīvus varētu pazīt katrs mūsdienu bērns. Mazo lasītāju domāšanas izpratne arī atspoguļota visai precīzi, asprātīgie notikumi un galvenā varoņa iekšējie pārdzīvojumi patiks gan bērniem, gan vecākiem. Mazais Jēkabs Putns, vēlāk iesaukts par Neputnu, vada dienas, būdams ieslēgts dzīvoklī, jo viņam vienam atrasties ielās ir aizliegts. Lai padarītu savu dzīvi mazlietiņ aizraujošāku, Neputns izlemj nogremdēt Rīgu Daugavā. Kad vēlēšanās šķietami piepildās, Jēkabs apjauš savu kļūdu, bet pat tētis viņam netic: „Jēkabs sajutās ļoti vientuļš, pilnīgi viens visā pasaulē, viens ar savu katastrofu, pie kuras viņš vienīgais bija vainīgs.”
Grāmata atsakās no dažādiem vispārpieņemtajiem standartiem, centrā novietojot divas ģimenes, kurās par bērniem rūpējas vienīgi tēvi – Pēteris Putns un Ērglis ir vientuļie tēvi, vienam darba ir pārāk daudz, kamēr otram ar darba atrašanu īsti neveicas. Nomāktais Jēkaba tēvs ir pilnīgs pretskats savam svainim Ērglim, izbijušajam jūrniekam ar skūtu galvu un krietniem muskuļiem. Turklāt Maskačka tiek pasludināta par drošāko vietu Rīgā – dažiem vecākiem tas noteikti izklausīsies pēc īstenas literāras epatāžas, piemirstot savu bērnību, kurā visticamāk arī ir pagadījusies kāda dzīvībai bīstama situācija vai uzvedība, kas pašu vecākiem liktu noelsties. Ja viņi to zinātu.
Laužot stereotipus par Maskavas priekšpilsētu kā vienu no kriminogēnākajiem Rīgas nostūriem, Maskačka patiesi tiek tēlota bērniem draudzīga, tā ir vieta pilsētā, kur bērns drīkst spēlēties viens, nemaz nerunājot par papildu ekstru, kuru rajons piedāvā – šeit mitinās runājoši suņi, kuri apsargā savu teritoriju. Suņi, kā jau ierasts saistībā ar citiem runājošiem subjektiem bērnu pasakās – dzīvniekiem, maģiskām būtnēm, spokiem un citiem mošķiem, sarunājas tikai ar bērniem. Autore patiešām vēlas mainīt negatīvos priekšstatus par šo teritoriju, uzsverot, ka pārējā Rīga ir nesalīdzināmi bīstamāka, bet Maskavas forštate tikai par tādu izliekas. Ļaunais stāstā rodas mantkārības dēļ, tāpēc pieticīgie vietējie no ļaunuma ir pasargāti: „Mums nekas nepieder, un mēs neko nevaram zaudēt! Tāpēc Maskačkas ielas ir drošas, jo cilvēki šeit cits citam ir nevis drauds, bet draugs.” Bet – kā tad ar noziedzības līmeņa statistiku – jautāsiet? Arī tam ir atrasts alternatīvs izskaidrojums, jo, kā izrādās, Maskačkā mīt daži sevišķi talantīgi iedzīvotāji, „kas tēloja un tikai izlikās par zagļiem un laupītājiem, tādā veidā aizbiedējot prom nevēlamus cilvēkus no Maskačkas”.
Tomēr stāstījums kopumā nav viendabīgs, nodaļas grāmatas pirmajā pusē ir spēcīgākas un pārliecinošākas sižeta piedāvājumā, kamēr otra puse pārtop par kārtējo ar ekokritiku saistīto bērnu produktu. Uz ekoloģiju orientētās tēmas pašlaik ir slavas zenītā, kādēļ gan nepievienoties šai tradīcijai? „Maskačkas stāsta” varoņi cīnās pret savas mājvietas pārveidi, zaļās zonas iznīcināšanu, lai noslēgumā triumfētu, saglabājot un rekonstruējot esošo vidi. Lai cik arī nebūtu apsveicama bērnu iepazīstināšana ar saudzīgu attieksmi pret dabu, šāda tendence vedina domāt, ka, apjaušot ar ekoloģiju saistītās problēmas, tiek pastiprināti un didaktiski gatavota nākamā paaudze, kurai jāpietiek apņēmības labot iepriekšējo paaudžu kļūdas: atšķirībā no bērniem pieaugušie „Maskačkas stāstā” par Maskavas priekšpilsētas pārbūvi neuztraucas, jo pārmaiņas dos darba vietas un ekonomiskās situācijas uzlabojumus.
Viena no stāsta vērtībām, kas jāuzsver atsevišķi, ir sižeta atzars par Jēkaba ēnu, kas stāstījumu pagriež pat filozofiskā plaknē, jo, līdzīgi kā Pīters Pens, arī Jēkabs un viņa ēna kādu laiku nespēj saprasties, ļaujot to izvērtēt gan dabaszinātņu, gan eksistenciālās kategorijās: „Cilvēks bez ēnas – tas vēl nav redzēts! Visam dzīvajam un nedzīvajam ir sava ēna – kam nav savas ēnas, tas nemaz nepastāv! (..) Vai tu esi pārliecināts, ka esi īsts?” Patība bez savas ēnas gan nav nekas oriģināls, bet veids, kā Jēkaba un viņa tēva savstarpējā nesapratne atbalsojas varoņa un viņa ēnas attiecībās, būtu bijis interesants sižeta elements, ja vien ar pāris saules stariem netiktu atrisināts pārāk ātri.
Pārsteidzošs ir ļaundara – vientuļā bērna – ģēnija tēls, vārdā Imants Rausis, kurš pārstāv kapitālistisko, vienīgi uz peļņu orientēto sabiedrību. Viņam Rīga nepavisam neliekas gatava, jo tai pietrūkstot pāris debesskrāpju. Ļaundara Dižkunga Imanta Rauša leksiku iekrāsojošie svešvārdi groteski atklāj pieaugušo pasaules pompozitāti un smieklīgumu: „Mazais puisēns smalkajā uzvalkā uzskaitīja virkni sarežģītu jēdzienu, kuri pat Ērgļa ausīs skanēja kā svešzemju biedējošie plēsēji, piemēram, cilvēkēdāja „infrastruktūra” vai nakts tumsā rēcošie „resursi”, vai rupjie „faktori”, vai spārnainā un uguni spļaujošā „inflācija”, nemaz nerunājot par kuņģa čūlu izraisošo eksotisko tārpu „kredītu””. Diemžēl ļaundaris mācību un dziļāku izpratni negūst, bet tiek pārliecināts, izmantojot viņam saprotamu argumentu arsenālu, kas joprojām balstās uz pašlabuma gūšanu, šoreiz slavas un popularitātes aspektā. Mantrausis paēdis, un pasaule glābta.
