Skarbā iniciācija. Tīts Aleksejevs “Svētceļojums”

Grāmatā tēlots Pirmā krusta kara gājiena sākums un tā norise parasta ierindnieka redzējumā. Jauneklis, tāpat kā daudzi, ir gatavs mērot Via Dei (Dieva ceļu). Bet apstākļos, kad līdzās mirst gan kareivji, gan svētceļnieki, valda bads un slāpes, netīrība, moka utis un daba arī nesaudzē, skatījums vēršas raupjš un vienkāršs. Tas ir ticams stāsts par to, kā dzīves īstenība nomāc naivumu un veidojas pieredze ne tikai karalaukā, bet arī attiecībās ar līdzcilvēkiem. Galvenā varoņa stāstījums par Krusta karu būvēts kā atmiņas, ko rosina jaunas meitenes jautājums un ziedu smarža. Galvenais varonis vēsta par piedzīvoto. Stāstījumu pat varētu uzskatīt par grēksūdzi, tomēr ne jau tās tradicionālajā izpratnē, bet ļoti vienkāršoti – iekrājies stāsts, kas nevienu nav interesējis, un varoni vada nepieciešamība to izstāstīt. Viss noticis sen, un arī pats runātājs vairs nav jauns, tāpēc nekas nav jāpierāda vai jāizliekas par kādu citu. Būtisks “Svētceļojumā” ir pirmais teikums: „Mani sauc Dīters.” Tas lasītājam dara zināmu vien varoņa vārdu, vēl pat nav zināms, vai tas ir galvenais varonis; tikai vēlāk atklājas it kā parastā ievadteikuma patiesā nozīme. Pēc kāda laika piemirstas, kā stāsts sākās, bet, grāmatu izlasot un aizverot, tomēr atkal gribas atgriezties pirmajās lapaspusēs. Un, lūk, tieši tad arī šis tas noskaidrojas un tu vēl skaudrāk apjaut to, kā varonis mainījies un kāda ir viņa vārda nozīme. Grāmatā tēloto notikumu sakarā varētu vilkt paralēles ar mūsdienām – un šāda prasība nereti rodas, runājot par vēsturiskas ievirzes literatūru, – tomēr Aleksejeva romānā būtiskāk paturēt prātā, ka, lai gan kopš Krusta kariem pagājis gandrīz tūkstoš gadu, tomēr saglabājies visai daudz vēsturisku liecību. Lielākā daļa lasāmas hronikās, un tās nav teikas, uz ko vēsturnieki mēdz raudzīties greizi. Literārā pārlikumā nepieciešams vēsturnieka skatījums, lai atlasītu svarīgo no nebūtiskā, kristalizētu savu redzējumu, lai to atklātu caur varoņa dzīvi un parādītu gandrīz 300 gadu ilgušos karus nevis kā drausmīgu izrēķināšanos, bet gan kā parastu karakalpu ikdienas dzīvi – vismaz pirmajos trijos grāmatā atspoguļotajos gados noteikti: „Tad tāda ir tā Svētā Kapa atbrīvošana, nodomāju, smeldzoņa, asiņošana un nemitīga pļūtīšana. Nelaba dūša. Mēģini tādos apstākļos palikt īsts Kristus karavīrs.” Autors spējis uzburt šķietami autentisku vidi. Mūsdienu lasītājs droši vien lielākoties nepārzina viduslaiku ikdienas dzīves specifiku un karošanas stratēģijas, tāpēc varētu būt grūti identificēties ar svētceļojuma iemeslu – atbrīvot Jeruzālemi no neticīgajiem un noticēt tam, ka Krusta karus patiesi virzījuši reliģiski apsvērumi. Izvēloties par galveno varoni parastu jaunekli, kurš visu piedzīvo pats, no kalēja mācekļa kļūdams par bruņinieku, autors ir panācis, ka lasītājs iemanās galma, grāfu un citu augstmaņu intrigās, karamākslā, kristiešu un neticīgo, karakalpu un „kundziņu”, vienkāršo ļaužu un augstmaņu attiecībās. Tēlojot kara ainas, Aleksejevs ir spējis palikt prozists, pievēršoties netveramām sajūtām, lai gan pats piedalījies militārās apmācībās un runājis ar kareivjiem (sk. Balode, Ingmāra. Rakstnieks vai kara žurnālists?, Latvju Teksti 1/2014), līdz ar to nepārprotami radīts kaujas dzīvs un nesamākslots atainojums: „Mans biedrs sagrīļojās [..]. Šķiet, it kā apjukumā būtu sastingusi visa pasaule. Saplacināta saules ripa, karstumā ņirbošais gaiss, brūkošās teltis, ļūkošie karogi. Putekļi, smiltis, sviedru lāses, putu šļakatas. Pasaule bija sastingusi un pēc tam gausi, ārkārtīgi gausi iekustējās no jauna.” Būtisks ir galvenā varoņa skolotājs Raimonds, kas Dīteru iemāca lasīt, stāsta par dažādiem noslēpumiem un kopumā sagatavo dzīvei. Viņš izmanto jaunekli, lai uzzinātu baumas, un vēlāk sūta svētceļojumā, lai viņam kā hronistam būtu pašam savs uzticams informators. Tādējādi autors tēlojis arī tādu varoni, kurš prot glaimot un spēj jebkuru aizrunāt, lai panāktu savu. Turklāt Raimonda tēls ļauj ironizēt par hronistiem: „Debesis man atsūtījušas zīmi, ka man jāraksta īsāk un skaidrāk.” – Es jautāju, kas tā par zīmi. – „Pergaments drīz beigsies.” Grāmatā attieksmi pret hronistiem un hroniku patiesīgumu pauž arī epizode, kurā Raimonds aprakstījis tikko notikušo kauju, rādot to groteski pārspīlētu, pārmēru drošsirdīgu un kristīgo ticību apliecinošu arī karotāja pirmsnāves brīdī. Tas, ka Dīters sāk izprast Raimonda patieso dabu, ir zīmīgs pavērsiens varoņa attīstībā – skolnieks spēj objektīvi novērtēt skolotāju, nevis akli pakļauties un celt to uz pjedestāla. Kā ierasts viduslaiku bruņinieku romānos, arī “Svētceļojumā” figurē apburoša un iekārota precēta dāma. Varonis dodas svētceļojumā savas sirdsdāmas dēļ, lai gan viņa par to dzīvo neziņā. Tomēr tā nav pielūgsme tradicionālajā viduslaiku izpratnē, un šis arī nav tipisks mīlasstāsts. Pieteiktā sižeta līnija iegūst nozīmi tikai stāsta beigās. Triloģijas pirmā daļa, vismaz saistībā ar šo romantisko sižetu, atstāj lasītāju neziņā, taču nerodas nepabeigtības sajūta; viss šķiet tieši tā, kā tam vajadzētu būt – gan attiecībā uz galvenā varoņa un Tulūzas Marijas attiecībām, gan nezināmo un kara apstākļos neparedzamo. Varoņu attiecības ir robustas, taču šķiet godīgas. Savdabīga loma romānā ir varoņa sapņiem un vīzijām, ko viņš redz, būdams tuvu nāvei. No vienas puses, tās atgādina simbolus, kas autoram palīdz atklāt nezināmo nākotni un notikumus, kurus dažreiz ir viegli sajaukt vai identifi cēt ar sapni, tomēr aizvien šķiet, ka tie lielākoties ir uzskatāmi par pareģojumiem. Piemēram, vērojot fresku bazilikā, varonis it kā sarunājas ar Jūdu, kas viņam saka: „Svētceļojums, tas nav tik vienkārši. Tikai izvilkt zobenu un trīs gadus cirst pagānus. Kādu brīdi tev šķiet, ka ir vēl kaut kas. Ka cauri blāzmo kas cits. Ap to laiku uz pergamenta, protams, jau sarakstītas visādas blēņas. Ņemsim, piemēram, mani. [..] Salti meli. Es biju tāds pats paraugzēns kā tu [..]. Un arī pašlaik, ja es tā labi ieskatos… mēs nemaz neesam tik atšķirīgi.” Jebkurā gadījumā izvēle paliek lasītāja ziņā – uztvert šos sapņus un vīzijas kā zīmes no debesīm vai tomēr šaubīties par to saikni ar Dievu. Taču nevar noliegt, ka šādi sapņi šķiet piederīgi mistiskajai atmosfēra, kas galveno varoni vada, tomēr vienmēr ļaujot izvēlēties iešanai vēlamāko virzienu. Tīts Aleksejevs pacietīgā darbā ir radījis interesantu, viegli lasāmu un baudāmu stāstu. Viņš rāda īstu varoni, tādu, kas baidās, mācās un aug, kas pieņem izšķirīgus lēmumus un kļūst pats sev par saimnieku. Vēstījuma valoda balstīta dažādu viduslaiku sabiedrības slāņu leksikā, tur netrūkst sulīgu izteicienu un epitetu, kad vīru kompānijā, atbilstoši gaisotnei, viss sabalsojas ar sievietēm un/vai vīnu, lai gan ikdienas aprakstos var just arī nedaudz pārlieku tēlaina, kara videi neraksturīga sentimenta. Kopumā grāmata netiecas izdabāt lasītājam vai sludināt kādas noteiktas patiesības. Tīts Aleksejevs, rakstot par pagātni, ir spējis aktualizēt pārlaicīgas vērtības. Interpretējot faktus un pretrunīgās vēstures liecības, autors atstāj vietu lasītājam – lai tas domā un spriež pats. Raksts publicēts piejūras literāro tekstu žurnālā "Vārds", 7.nr., 2014. gadā.