Dzīve viņpus tiltam

Latviešu literatūrā ierasts, ka par padomju okupācijas laiku vēsta latvietis, taču Manfelde uz šo laikposmu skatās no otra skatpunkta. Viņas romānā darbojas padomju armijas militāristi, viņu sievas un mīļākās. Lielāko lomu gan spēlē tieši sievietes: Valērija, Ņina, Frosja, Izaida, Ilga, Nora un Edīte. Zīmīgi, ka tās ir ne tikai krievietes un latvietes. Noras māte ir latviete Ilga, taču tēvs padomju virsnieks. Nora Borisovna Kalniņa ir kā zīme, ka abas tautības saplūst, radot jau kopīgus pēcnācējus. Taču, neraugoties uz skatpunkta maiņu un kopīgajiem pēcnācējiem, saglabājas robeža starp latviešiem un krieviem, robeža starp "mēs" un "viņi". Abas puses viena uz otru skatās naidīgi un nicinoši. Katrs sevi uzskata par labāku, pārāku nekā "tie citi".

Karosta šajā laikā ir padomju karabāze un militārā kontingenta mājvieta. Manfelde spilgti un precīzi attēlo īpatnējo un izolēto vidi, kāda ir Karostā. Šīs pilsētas daļas ikdiena ir zemūdenes, karakuģi, virsnieki, matroži, zaldāti un sekošana padomju armijas reglamentam. Viena no galvenajām Karostas vietām ir Liepājas Svētā Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrāle, kas padomju laikos tika pārveidota par Matrožu klubu. Lai šķērsotu izgriežamo tiltu un nokļūtu Karostā, nepieciešamas speciālas caurlaides. Ne katrs spēj šķērsot vilinošo un vienlaikus biedējošo robežu. Vieni romāna tēli dzīvo aiz šīs robežas un jūt, ka Karosta ir vienīgā komforta zona. Tāda ir Valērija, kurai grūti šķērsot jebkuru robežu: vai tas būtu tikai balkons vai plašā jūra. Tajā pašā laikā Valērijas draudzenei Ņinai militārās pilsētas dzelžaini pelēkā ikdiena un izolētība ir par šauru, viņa dodas uz Maskavu. Toties Frosja un Izaida Karostā un PSRS jūtas kā galvenās saimnieces un dzīves valdnieces. Virsnieku esības augstākais punkts ir dienests: armija, kuģis vai zemūdene. Tikai Valērijas vīrs Arsēnijs ir kā bez saknēm. Viņš dzīves jēgu neatrod ne Karostā, ne kādā citā vietā. Otra daļa tēlu dzīvo Liepājā jeb pilsētas latviskajā daļā. Un visas trīs – gan Ilga, gan Nora, gan Edīte – Karostā meklē sievietes laimes piepildījumu. Viņām šī vieta ir kā aizliegtais auglis, kas, pirmkārt, sola piedzīvojumu, otrkārt, saldu mīlestību, bet beigās atnes tikai vilšanos.

Romāna pirmā trešdaļa ir grūti lasāma. Sižets virzās ļoti gausi, autore vairāk pievēršas padomju dzīves un Karostas raksturojumam septiņdesmitajos gados. Blats, deficīts, dzīvokļu jautājuma risināšana, aplamā ideoloģija un padomju cilvēks visos iespējamos rāmjos. Šī daļa vairāk šķiet kā atskaite vēsturiskajam romānam. Vēl sižeta virzību lēnāku dara autores māksliniecisko izteiksmes līdzekļu pārbagātīgums. Darbība un sižeta virzība brīžiem pazūd tēlainās valodas lietojuma plūdos. Aptuveni romāna pusē autore galvenokārt pievēršas tikai Valērijas iekšējās pasaules un viņas laulības sabrukuma raksturojumam. Par romāna galveno tēlu kļūst mīlestības trīsstūris: Valērija, Arsēnijs, Nora. Teksts kļūst vairāk viengabalains un plūstošs. Var just, ka autore labāk var izpausties attiecību un emociju raksturojumā. Taču šeit romāns robežojas ar otru pārmērību – aprakstot Valērijas ciešanas un vīra nemitīgos sānsoļus, darbs iegūst sieviešu romāna iezīmes. Rakstniecei tā īsti nav izdevies vienmērīgi sekot  vēsturiskā romāna konceptam.

Romāna "Virsnieku sievas" fons ir septiņdesmito gadu padomju laika raksturojums, taču priekšplānā pavisam noteikti ir sieviete, mīlestība, piedošana un ticība. Valērija, neskatoties uz visiem pāridarījumiem, ir gatava piedot un mīlēt. Valērija Ivanovna Ļubomudrova. Jau vārdā tiek iekodēta spēja mīlēt patiesi un viedi. Valērija, zaudējusi bērnu, vīru un ticību nākotnei, peldas aukstā jūrā. Baltijas jūra ir ne tikai kā Valērijas ilgu un emociju atspoguļojums, bet arī šķīstītava un jaunas dzīvības devēja. Izejot sāpju un ciešanu ceļu, Valērija tiek apbalvota. Viņa, neesot stāvoklī, kļūst par dēla māti. Šeit saskatāma Valērijas līdzība ar Jaunavu Mariju. Jau septiņdesmitajos gados Valēriju piesaista katedrāle un raisās domas par Dievu. Romāna sākumā, kur tiek aprakstīts brīdis no 1994. gada, uzzinām, ka šajā laikā Valērija jau pilnībā nodevusies reliģijai. Viņas dēls Ivans nav ticīgs, taču uzrāpjas uz katedrāles kupola un pie krusta piesien baltu karogu kā zīmi, ka cilvēku materiālisms, alkatība un necilvēcība ir kapitulējuši. Gan dēls, gan māte skatās pāri laicīgajam un redz, ka dzīvē ir augstākas vērtības. Taču viss romāns ir tikai Valērijas ceļš uz šīm atziņām. Līdz tam viņa aug kā tipisks padomju laika bērns. Arī jaunību pavada kā krietns padomju cilvēks: darbs rūpnīcā, parāžu apmeklēšana, brīvajā laikā dejas. Tur viņa satiek Arsēniju. Abi apprecas un kādu laiku ir tipiska ģimene jeb padomju sabiedrības šūniņa, kurā ar laiku iemetas pelējums.

Arsēnijs ir romāna "Virsnieku sievas" centrālais vīrieša tēls. Nespējīgs veiksmīgi veidot karjeru, bez mērķiem un stingra rakstura. Būtībā visa viņa dzīve ir seksuālo dziņu apmierināšana. Sieva Valērija kļūst kā māte, pret kuru viņš ar laiku vairs nejūt iekāri, taču mīļākā Nora ir gandrīz vai meitas vecumā. Nepilngadīgā meitene ir vienīgā, kura vēl kādu laiku Arsēnijā saskata īstu vīrieti. Nodarbojoties ar seksu uz bijušās katedrāles altāra, Arsēnijs Noru ieceļ par dievieti. Taču šī pielūgsme nevelkas ilgi. Kā izrādās, abus vienojusi nevis mīlestība, bet gan dzīvnieciska iekāre, tāpēc drīz vien abi grēcinieki zaudē savu Paradīzi.

Būtiski, ka Manfelde lielu uzmanību veltījusi seksuālo kaislību un fizioloģisko  procesu raksturojumam. Visā romāna gaitā figurē šķidrumi: siekalas, asaras, sperma, izdalījumi, asinis. Iespējams, viss tekstā ievīts ļoti apzināti, kā atbilde uz apgalvojumu, ka "padomju laikā seksa nebija". Rakstniece parāda, ka bija. Un kā vēl.

Vēl Manfelde ļoti precīzi atspoguļo attiecības padomju ģimenē jeb attiecību neesamību. Īpaši spilgti tas izpaužas starp māti un meitu: katra dzīvo savu, ļoti noslēgtu dzīvi. Ilga, kuras vārdā ir iekodēts "ilgoties" un "ilgi", pilnībā vīlusies dzīvē un nepiepildījusi nevienu ilgoto sapni, attiecībās ar meitu ir vēsa un distancēta. Viņu savstarpējās sarunas ir īsas un funkcionālas. Vieni un tie paši jautājumi, vienas un tās pašas atbildes. Ne emociju, ne siltuma, ne sarunu par to, kā meitene kļūst par sievieti. Diemžēl tik vēsas attiecības raksturīgas daudzām tā laika ģimenēm. Padomju cilvēks daudz nejūt un nedomā, bet tikai funkcionē. Un tā no paaudzes paaudzē. Ilga nevēlas kļūt tāda kā māte, savukārt pašas meita Nora izmisīgi nevēlas līdzināties Ilgai. Lai gan būtībā viņa atkārto mātes likteni: kaislība ar krievu militāristu noved pie negaidītas grūtniecības. Tomēr Nora pārcērt ciklu – viņa pasaulē laiž negribētu zēnu un atsakās no tā audzināšanas.

Starp citu, epizode ar aborta veikšanu ir viena no paradoksālākajām visā romānā. Ne tikai tāpēc, ka Nora šo procedūru sāk bērnības komunālajā dzīvoklī, bet vairāk gan tāpēc, ka Izaida, romāna vienīgā varone, kura kvēli atbalsta padomju varu un Ļeņinu, beigās izrādās pagrīdes abortu veicēja. Būtībā gan latviešu, gan krievu tautības romāna varoņi kaut kādā ziņā ir neapmierināti ar padomju iekārtu un ideoloģiju, tikai Izaida ir īstenā padomju cīnītāja. Taču, kā izrādās, viņa nelegāli pelna trīsdesmit rubļus par katru abortu. Trīsdesmit Jūdas graši par katra topošā padomju cilvēka nepiedzimšanu. Viena roka veicina padomju varas uzplaukumu, otra nogalina. Gluži kā komunisms. Vienā rokā sarkans karogs, otrā sarkanas asinis.

Tomēr Noras bērns piedzimst. Jo par to ir Manfeldes stāsts. Par mīlestību, piedošanu un dzimšanu. Arī tad, ja pakausī elpojusi nāve un nodevība.