Uzdrīkstēšanās atkailināt maņas. Žoržs Ualliks „REDZU DZIRDU KLUSĒJU”

Lai gan dzejas krājuma nosaukums ir klusināts un no pirmā acu uzmetiena nepretenciozs, it kā sakot ES REDZU, ES DZIRDU, ES KLUSĒJU, tas, kurš redz, dzird un klusē, ir dzejas lasītājs. Vismaz rodas sajūta, ka lasītājs tiek aicināts tāds būt. Tikmēr pats dzejnieks neklusē, acīmredzot iekšēji jau izdzīvots maņu atkailināšanās akts. Tagad ir laiks darīt atklātu savu pasaules redzējumu. Pasaule dzimst no haosa, no vārdu un domu sajukuma, pat zuduma, savdabīga transa stāvokļa, kurā ķermenis it kā sastingst, bet prāts drudžaini turpina savu darbu, beigu beigās aizraujot līdzi arī miesu ar visām tās maņām. Protams, ka šīs sajūtas ir bez jebkādām pretenzijām uz objektivitāti, taču diez vai šādā izjūtu agonijā tā arī būtu meklējama. Katrs ierauga ko savu, to, ko pats alkst saredzēt, sadzirdēt vai varbūt dziļi, pat sakrāli noklusēt. Dzejnieks gan, kā liekas, nav klusētājs, bet gan visai ekspresīvs savā izteiksmē un meklējumos. Ja lasītājam ir vēlme, dzejnieka izpildījumu var noklausīties arī tīmeklī[1]. Atgriežoties pie dzejoļu krājuma, kura latviešu valodīgā puse tapusi Pētera Draguna atdzejojumā no krievu valodas (atdzejotājam atsevišķs paldies, jo darbs ar šādiem tekstiem allaž ir īpašs izaicinājums), jau krājuma pirmajās vārsmās ir rodams tāds kā paradokss. Vārdi, kuru plūsma dzejas krājumā ir kāpināta un strauja, tiek noliegti pašos pamatos: „nepietika tikai ticības vārdiem.. ..taču to arī nebija..” „не хватало только веры в слова.. ..да их и не было..” [2] Domu netieši turpina arī sekojošas rindas: „vairs nekādu konspektu. Būšu rakstījis un nebūšu vairs.” „больше никаких конспектов. я запишу и больше не стану.”[3] Kā tas vērtējams? Pazušana, izgaišana caur pateikto vārdu, kas ir savdabīgs dzejnieka esības manifests? Tomēr vārdi ir. Arī valoda, kuras formālo likumu pārkāpšana rada kārtējās asociāciju rotaļas, izaicina uz interpretāciju, liekot pašam domāt, kāpēc viena vai otra lieta uztverta tieši tādā veidā, bet ne citādāk. Zināmā mērā tā ir arī anatomiska atkailināšanās: „MAN ASINS ĶERMEŅA MAN MAZ ASINS ĶERMEŅA MAN MAZ ASINIS ES ĒDU.” „МНЕ КРОВЯНОГО ТЕЛА МАЛО МНЕ КРОВЯНОГО ТЕЛА МАЛО ЕМ Я КРОВИ.”[4] Dzejoļu krājums organizēts vairākos posmos, tematiskos lokos, kuru saturiskais nošķīrums lai gan poētiski noslogots, tomēr relatīvs. Šī relativitāte dzejas krājuma kontekstā uztverama kā atsevišķs mākslinieciskais paņēmiens, ko autors prasmīgi izmanto savā labā. Lietu trauslums, to daudzās šķautnes, toņi, kas pārsvarā vērtējami kā tādi pustoņi vai pat starptoņi, tiecas veidot vienotu ornamentu. Taču ornaments nesastāv no simetriska zīmējuma, tas ir mainīgs un plūstošs, tā radīšanas tehnika raksturojama paša dzejnieka vārdiem: „Salīdzini nesalīdzināmo ar līdzīgo Un izlīdzini līdzīgo ar viņu.” „Сравни несравненное с равным И выровни равное с ним.”[5] Pieminēšanas vērta ir arī īpašā dzejas ritmizācija. Tā vienkopus ar atskaņām rada iluzoru vienkāršības iespaidu, kamēr pāri formālajam aspektam paceļas saturiskais piepildījums, proti, trauksme, bailes, bēdas, nedrošība, kā arī to pārvarēšana: „Bēdai tik no viena bail- Neieraudzīt bailes acīs. Tādēļ sirds tā dusmās gail Baidās būt pavisam viena (..).” „Одного беда страшится – Не увидеть страх в глазах. Оттого и серце злится, Что боится быть одним (..).”[6] Pārlasot dzejas rindas gan oriģinālā, gan atdzejotajā variantā, nācās sevi pieķert pie domas, ka savā veidā abi teksti viens otru papildina. Dzejnieka oriģinālvārsmām nāk klāt arī atdzejotāja redzējums, izpratne par lietām, bet lasītājs tikmēr savā iztēlē rada vēl kādu trešo redzes, dzirdes vai klusuma ainu. Katrā ziņā šāda prakse – veidot bilingvālus izdevumus –, jo sevišķi, ja runājam par dzejas tekstiem, ir pat ļoti apsveicama. Lasītājam, kura rokās nonāks šis dzejas krājums melnajos vākos, ieteikums ļauties. Ļauties dzejai, kas ir dažāda, mainīga un pārdzimstoša. Ļaut dzejai dažādot, mainīt un pārdzimt. Nesabīties no tā, ka varbūt gluži no pirmajām rindām dzeja neliekas „saprotama”. Tam (kā jau visam šajā dzīvē) jādod laiks un iespēja.

---

[1] Piemēram, Жорж Уаллик на Новой Голландии (IV эпизод ФП на острове). Pieejams: vimeo.com/46592939. [2] Šeit un turpmāk citātos tiks norādīts atdzejojums latviešu valodā, kā arī tam atbilstošās dzejas vārsmas krievu valodā. Žoržs Ualliks „REDZU DZIRDU KLUSĒJU”, izdevniecība „Orbīta”, 2013., 5. lpp. [3] Ibid., 9. lpp. [4] Ibid., 32. lpp. [5] Ibid., 68. lpp. [6] Ibid., 58. lpp.