Spēle un patiesība. Andruss Kivirehks „Skaistais dzīvnieks”

Izlasē iekļauti stāsti no trim Kivirehka īsprozas grāmatām, kas klajā nākušas 1999., 2005. un 2012. gadā. Laika posms, manuprāt, gana apjomīgs, tāpēc sākumā apšaubīju, vai nu tiešām katrs no stāstiem attaisnos savu gozēšanos zem graciozā nosaukuma „Skaistais dzīvnieks”. Un kā par spīti man – attaisnoja arī. “Viņa prozas nopietnība akrobātiski un izaicinoši turas veikli sakrautas humora, ironijas, satīras, absurda un groteskas piramīdas virsotnē,” vāka iekšpusē par Kivirehku meistarīgi darinātais izteikums gluži provocē lasītāju ieņemt piesardzīgu pozīciju, tomēr pēc pirmā stāsta izlasīšanas šī nostāja ir jau Pizas torņa slīpumā. Un Kivirehkam izdodas pāris lapaspušu ātrumā lasītājā sašķobīt ne vienu vien aizspriedumu.

Lasītāju var pārņemt sajūta, it kā kopā ar Kivirehku būtu sarunāta kāda spēle, kas līdzīga kariņiem, bet ko ir vēlme glabāt kā dārgu noslēpumu. Var tikai iedomāties apkārtējo domas, kad viņi kādas meitenes rokās ierauga grāmatu ar koši oranžu cilvēka dibenu uz vāka. Bet tas netraucē, jo spēle ar Kivirehku uzņem apgriezienus – var aizrauties (bet tikai tiktāl, lai nemana). Spēle nav sarežģīta, bet ir par sarežģīto, kas vienlaikus ir tikpat vienkāršs kā pati spēle. Tā ir patiesība kamuflāžā – nomaskēta, bet vienmēr gatava uzbrukt. Viss atkarīgs no tā, kā rīkosies spēles spēlētāji – lasītāji.

Kivirehks raksta par sabiedrību, par cilvēku un, galvenais – par viņa domāšanu un darbību. Neviļus prātā nāk Ernsts Kasīrers un viņa simboliskais dzīvnieks (animal symbolicum) – visa esamība mūsdienās mums paliek nezināma, un, kas zina, vai maz kādreiz esam zinājuši par šo esamību, ja reiz visu uztveram simbolos, kas attālina no realitātes. Varbūt mēs realitāti tā arī nekad neesam apjautuši, vien dzīvojuši ilūzijā par to, domājot, ka tā ir patiesa? Un vai tas, ko nomaskētu mums piedāvā Kivirehks, ir patiesība? Pasauli un cilvēkus tajā vieno pieredze, ko nododam tik dažādo simbolu veidā. Pieredze, kas apvieno visu iepriekš zināmo, saprasto, atklāto. Bet, ņemot vērā to, ka pasaules aina līdz ar jaunu pieredzi nepārtraukti mainās, mainās arī realitāte (vai nerealitāte), mainās cilvēks tajā, mainās vērtības. Tātad arī šodienas patiesība, ja tāda vispār eksistē, rīt jau var būt cita.

Der aizdomāties, ka patiesība kamuflāžā Kivirehka spēlē – īstenībā ir kamuflāžas patiesība. Ko cilvēks sevī slēpj un kāpēc to dara? Kur ir cilvēka vieta? Kur ir dzīvnieka vieta? Cik daudz cilvēkā ir dzīvnieka un otrādi? Kāpēc viens cilvēks realizē savu dzīvniecisko dabu, bet cits apzināti apslāpē? Šie jautājumi iedarbina domāšanu kā vecu traktoru lauku šķūnī – Kivirehks nav lielas firmas aģents spīdīgi melnā uzvalkā – viņš necenšas mums pārdot jaunos agregātus, nolakotus košās krāsās, viņš ierosina strādāt ar to, kas mums ir. Kādā no stāstiem pilnasinīgi dzīvi tverošais students sauc: „Dzīve nav pa spēkam ikvienam! Pa īstam dzīvo tikai nedaudzi. Dzīvošana ir liela māksla, turklāt nevis mākslīga māksla, bet, gluži pretēji, pavisam dabiska. Dzīvnieks – dzīvo! Toties cilvēks dzīvo reti.” (43.) Kivirehks un viņa radītais students aicina dzīvot – tas ir šīs spēles vadmotīvs – izaicinājums.

Brīžiem pat šķiet, ka autors liek lasītājam lietot intuīciju – stāstā „Romeo un Džuljeta” cilvēki savā starpā runā poētiskā valodā, izceļot cilvēku radīto, it kā vēl vairāk atsvešinoties no dzīvnieku, instinktu dabiskās pasaules. Ne tikai valoda, bet pati stāsta uzbūve ir spēle ar Šekspīra lietotajiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem – raksturīgajā groteskajā manierē Kivirehks ir saglabājis pat traģismu – jauneklis Romeo iemīlēja stirnu Džuljetu, cerēja uz kāzām, bet beigās abi nonāca vienā galerta bļodā.

Cilvēciskā un dzīvnieciskā pretstatījums iezīmējas visos izlases stāstos – dažkārt dzīvnieks jūtas piederīgs cilvēku pasaulei (ērglis, kurš viļas savvaļas pasaulē un atgriežas zoodārzā), dažkārt it kā tik vienkāršais dzīvnieks pārspēj cilvēka radīto pārpasaulīgumu
(tuvojoties pastardienai, tārpi apjauš, ka spēj būt pārāki par eņģeļiem) un citreiz cilvēks līdzinās dzīvniekam (nauda cilvēku sabiedrībā, tāpat kā izmērs, spēks un plēsonība dzīvnieku lokā, veido hierarhisku sistēmu – piešķir varas statusu).

Titulstāstā „Skaistais dzīvnieks” Kivirehks cilvēka un dzīvnieka pretstata aspektus atjautīgi apvieno, liekot cilvēkam apjaust savus dzīves principus, samainot lomas. Kaķēnu sūtīšana uz jūrasskolu raksturo cilvēka varu pār dzīvniekiem un viņa nevērību, ieradumu valdīt pār šo stāvokli – tiklīdz cilvēks jūrasskolā nonāk pats (turklāt kaķu armijas pakļautībā), hierarhijas sistēma apgriežas otrādi – atrašanās zem ūdens šo spoguļattēla principu padara reālāku un ticamāku, kaut četrrāpus esošais cilvēks vēl spirinās savā pārliecībā. Kaķiem šī ir vienīgā realitāte, bet cilvēks ir apmulsis, jo tic tai, kurā bija dzīvojis līdz šim, sakot, ka „tas nav sapnis, tā arī ir dzīve” (141). Tas ir pārbaudījums ne vien pārliecībai, bet arī pielāgošanās spējai – vai cilvēks spēs ielikt scepteri kaķa ķepā un būt kaķa zilonis?

Protams, latviešu lasītāji, pieļauju, ar sajūsmu uzņems pēdējo izlases stāstu, kurā svētā grāla loma piešķirta Latvijā ražotajam kondensētajam pienam – nu, tam, kas ar zilo etiķeti un kuru mēs visi veikalā vienmēr atpazīsim. Kā tikko iestrēbta karsta zupa, lepnuma sajūta silda latvieša nacionālo pašapziņu – tas, tāpat, it kā kāds dikti turīgs kaimiņš provinces privātmāju rindā pārliektos pār žogu un apbrīnotu manu mauriņu, un, skaidrs kā diena, ka es ar smaidu sejā atbildētu: „Pati sēju, pati pļāvu”. Tas nemaina to, ka kaimiņš vēl aizvien būs tikpat lepns par savu īpašumu kā es par savējo. Kivirehks neatkāpjas ne soli no igauņu kultūras spēka un projicē to savos darbos, apliecinot zināšanas un cieņu arī par citām nacionālajām kultūrām, tajā pašā laikā rakstot par kultūru sajaukšanās sekām, vērtību izmaiņām. Stāsta „Svētais grāls” galvenais varonis Otis, tiklīdz sapratis, ka ir svētā grāla glabātājs, pēkšņi sajuta sevī pravieša elpu un, slādams pa lielveikala ejām, sludināja: „Patiesība slēpjas citur. (..) Patiesība ir lietās.” (227) Sāk šķist, ka tieši lietas ir tas, kas ir starp mums – cilvēkiem un dzīvniekiem, un lietas piešķir varu – tāpat kā grāls.

Spēlēt ar Kivirehku ir interesanti tādēļ, ka patiesības kamuflāžu un kamuflāžas patiesību viņš mums atklāj tik tiešā un godīgā veidā, ka gribas uz viņu paļauties. Tajā pašā laikā, instinktu vadītam, jādomā par pašaizsardzību, jo patiesība var uzbrukt, kad vismazāk gaidīsi, tomēr izaicinājums provocē riskēt. Nē, bailīgajiem šie kariņi neder, bet tiem, kas nebīstas no domāšanas procesa, pārdomu dzīlēm un spēj par sevi, savu sugu kaut pasmīnēt – jāspēlē.