Pazudis tehnoloģijās? Iztēles tehnoloģijas un tehnoloģiju iztēlošanās

Līdz šim amerikāņu autora Ērika Deivisa vārds nebūt nebija svešs, tiesa, jāatzīst, ne tālab, ka sistemātiski būtu lasīti un pētīti viņa paša teksti, bet gan atsevišķu rakstu, norāžu, interviju un sarunu dēļ, kuras bija gadījies lasīt un dzirdēt publiskajā telpā [1]. Jāsaka, informācijas avoti par minēto darbu ne vien raisīja jautājumus un pārdomas, bet arī pamatīgi urdīja ziņkāri. Kā autors skaidro un interpretē šos bieži vien tik trauslos, sociāli jutīgos un pretrunām cauraustos jautājumus un, iespējams, arī gana stabilos, bet tāpēc tik grūti laužamos vai pārkāpjamos priekšstatus? Vai un kā iespējams veikt šo Hērakla varoņdarbu? Tādējādi vilinājums pievērsties šim darbam uzstājīgi brieda un pletās plašumā. To ne mazākā mērā kāpināja arī uz grāmatas aizmugurējā vāka drukātais solījums, proti, darbs "novelk racionālo ādu informācijas tehnoloģijām, lai atklātu utopiskus sapņus, savādas apsēstības un apokaliptiskas vīzijas, kas piepilda pašreizējo digitālo revolūciju". Kāds tad ir Ērika Deivisa redzējums par tehnokultūras līkločiem cilvēka apziņā un ārpus tās?

Jau pēc pirmajām grāmatas lappusēm top skaidrs, ka izsvērtu atbildi (vai atbildes) uz uzdotajiem jautājumiem neizdosies gūt. Veikla žonglēšana ar vārdiem, jēdzieniem un apzīmējumiem bez konsekventa nošķīruma, dalījuma vai vismaz problēmjautājumu norādes. Stihiska apziņas plūsma, kas bagātināta ar tikpat stihiskiem piemēriem un argumentiem, it kā noteikti atslēgjēdzieni būtu brīvā secībā ievadīti kādā meklētājā, bet gūtās atbildes aizvērtām acīm izceltas un iemontētas teksta pinumos. Piemēram, vai mīti, maģija un misticisms Deivisa interpretācijā nav viens un tas pats? Lasītājs noteikti vēlētos saprast, kā pats autors izvēlas skaidrot mīta jēdzienu, kas ir maģija, kas misticisms. Ne mazāk būtiski jautājumi, kas tad, autoraprāt, ir tehnoloģijas, kas – informācija kā tāda un kā traktējama specifiska informācija par tehnoloģijām? Kas kopīgs iztēlei ar informāciju (zināšanām?) un informācijas tehnoloģijām? Tomēr šādu jautājumu plūsmu mēģināts apvaldīt, kaut vai atceroties darba priekšvārdā autora pausto atziņu, kas, atklāti sakot, tik tiešām neskaitāmas reizes novērota ar skrienošā cilvēka sindromu sirgstošajā sabiedrībā: "Mūslaiku ahistoriskā apsēstība ar tūlītējiem datiem un momentānu atbildi ne tikai izraisa īpašu vājprāta formu, [..] tā arī padara mūs aklus pret dziļajām straumēm, kas mūs atvedušas šeit un kas joprojām nosaka mūsu uztveri, sapņus un dziņas, tajā skaitā, kā es to parādu, sapni un tieksmi pārspēt vēsturi, izmantojot tehnoloģijas." (x lpp.)

Par noteikumu pieņemot pieeju neprasīt tūlītējus skaidrojumus, ievirzes vai atbildes, grāmata lasīta ne kā zinātnisks (godīgi sakot, pat ne kā populārzinātnisks) teksts, bet gan drīzāk kā atsevišķu novērojumu un faktu kopums, kas brīvā kustībā saticies prozas tekstā un, iespējams, kāda augstāka mērķa vadīts, sakritis kopā un iekārtojies vienas grāmatas vākos. Liekas, šāda pieeja arī bijusi vispateicīgākā teksta uztverei.

Ērika Deivisa "Tehgnosis" skata cilvēka iztēles saiknes ar tehnoloģiju attīstību, norādot gan uz paša cilvēka (vai drīzāk organisma kā tāda) mehānisko iedabu, gan tehnoloģiju nesaraujamo saistību ar cilvēka domas dažādo formu uzplaiksnījumiem. Dažādu laiku un kultūru koncepti, piemēram, senās ķīniešu uzvelkamās lellītes, grieķu mitoloģijas tēli, zinātnes un reliģijas uzskati, uzbur nemitīgas kustības un virzības iespaidu. Teksts virmo līdzīgi strāvai šaurā vadu ietērpā, un pēkšņi rodas atskārsme, ka šajos metaforiskajos vados arī ir saskatāmas kādas slepenas nozīmes un tēli. Vadu mērķis ir savienot, aiznest ziņu, savā veidā komunicēt. Varbūt atslēga arī meklējama komunikācijā: komunikācijā kā mākslā, izaicinājumā, problēmā, komunikācijā ar sevi (pašizziņas un pašapjausmes procesos), komunikācijā kā ikdienišķā saziņas kultūrā, kuru nosaka cilvēka gatavība un vēlme sev līdzās redzēt citu cilvēku vai varbūt tā aizvietotāju. Autors raksta: "[..] mēs pievērsīsimies nevis varas, bet galvenokārt komunikācijas tehnoloģijām, kā arī mītiem un mistērijām, kas šos medijus ir apbūrušas. Uzskatāmākais Atikas psihopomps šādām mistērijām ir Hermejs, ziņnesis un starpnieks procesos starp dieviem un cilvēkiem, dvēselēm un nozīmēm, precēm un darījumiem. No visām dievību formām, kuras bija iemīļojuši grieķu prāti, Hermejs ir tas, kurš vadu tīklotajā mūsdienu pasaulē justos gluži kā mājās." (17. lpp.) Tiesa gan, mūsdienu pasaule no vadu mudžeklī vienota lieluma jau pārvērtusies bezvadu sasaistē, kas ir cita līmeņa saskarsmes līmenis, bet tas, kā liekas, visai precīzi ataino iztēles impulsus kā pašpietiekamu vērtību – lietām un vērtībām, lai tās pastāvētu, nav jābūt saslēgtām ar aci tveramās ķēdēs. Bet, ja to vērtē metafiziskās kategorijās, arī tā nebūt nav svaiga un unikāla doma. Racionālā un iracionālā robežas kļūst (vai varbūt jau sen kļuvušas?) blāvas un nedrošas. Deiviss secina: "[..] ļaunie mākslīgie intelekti, seksuālie androīdi un piemīlīgie roboti, kas turpina parādīties komiksos, videospēlēs, filmās un televīzijā, nav vienīgi popkultūras izgudrojumi, tie ir stāstu varoņi, kas palīdz iekrāsot sižetus, kurus mēs aužam ar tik ļoti reālajām un aizrautīgajām tehnoloģijām. Arī burvestība ir mīts, taču mīti piešķir mūsu mašīnām nozīmi. Un šī metamorfoze nekur nav tik labi redzama kā spilgtākajā un visaizraujošākajā mītā, kurš datoriem vēl jāuzbur: mītā, ka tie spēj darboties kā portāli uz citu pasauli, citu dimensiju visā izplatījumā." (212. lpp.) Vēlētos piebilst, ka līdz šim šāda spēja piemitusi domas un iztēles spēkam, bet spēja iztēloties, kā zināms, ir pirmais solis materiālās formas radīšanai.

Lasot un vietumis pārlasot Deivisa tekstu, aina neveidojas viendabīga. Doma šaudās, mēģinot aptvert un arī strīdēties ar vairākiem atzinumiem, kas vietumis liekas neattaisnoti vienkāršoti, vietumis savērpti pārsteidzīgās pierādījumu ķēdēs. Rodas iespaids, ka pats autors maldījies kādā kibertelpā, no kuras izmisīgi mēģinājis rast izeju. Taču dažkārt tas vainagojies panākumiem domu pērļu veidā, kas omulīgi iekārtojušās visādi citādi samežģītā vēstījuma mezglpunktos: "[..] tehnoloģijas ir viltīgas. Mēs noveļam uz tehnoloģijām to, kas rodas mūsu sociālo struktūru un greizo prioritāšu rezultātā; mēs gaidām maģisku piepildījumu no mašīnām, kādu tās gluži vienkārši nespēj sniegt; un mēs arvien jūtamies piemānīti to neparedzamo seku dēļ. Tehnoloģijām ir pašām savas gaitas, kas mums kļūst arvien svešākas, un cilvēciskie apsvērumi izdzīvos vienīgi tad, kad iemācīsimies pret tām izturēties nevis kā pret vergiem, bet gan kā pret nezināmiem konstruktiem, ar kuriem stāties radošās aliansēs un apdomīgās līgumsaistībās. Tas jo sevišķi attiecas uz informācijas mašīnām." (372. lpp.)

Deivisa "Tehgnosis" ir kā tāda miksantropiska būtne, kiborgs ar savpatu, brīžiem apšaubāmu teksta strukturējumu un smagnēju valodu. No vienas puses, darbā pavisam nav grūti atrast kritizējamo (jo sevišķi, ja to uztver kā autora mērķtiecīgi veiktu pētījumu), no otras puses, tas lieliski ataino domas un iztēles slazdus mūsdienu informācijas plūsmā, tās alternatīvajos argumentos un virtuālajā realitātē. Vai mēs iztēlojamies tehnoloģijas vai drīzāk iztēlojamies sevi caur tehnoloģijām? Vai pienāks brīdis, kad tehnoloģijas iztēlosies mūs, un vai mēs to pamanīsim? Bet varbūt šis brīdis jau pienācis? Un kā ar mītiem, maģiju un misticismu informācijas tehnoloģiju laikmetā? Vai tiešām kosmiskais cikliskums piekāpies idejai par tehnoloģiju visvarenību? Un kā ar jēdzienu izpratni un skaidrojumiem šajās izplūdušajās domās, kuras lūgtin lūdzas pēc kāda konkrētāka ietvara? Atbildes izplēn kaut kur virtuālajā realitātē, pasaule sakūst nesaprotamā veidojumā, bet tikmēr "Prometejs salīcis sēž pilota kabīnē, savukārt Hermejs ir piezadzies pie vadības pults un matrica kvēlo liesmu mēlēs". (372. lpp.)