Mula ceļo mākslas pasaulē – koši un droši!

Abās grāmatās jaunajiem interesentiem un, iespējams, pat topošajiem mākslas skolu audzēkņiem ir iespēja nesarežģītā veidā iepazīt dažas no raksturīgākajām, spilgtākajām latviešu vizuālās mākslas klasiķu rokraksta iezīmēm. Otrajā grāmatā akcentēts animālijas žanrs jeb dažādu dzīvnieku atveidojums mākslā. Atlasīti ir gan spilgti, labi zināmi mākslas darbi (Jaņa Rozentāla, Ģederta Eliasa, Jāņa Roberta Tilberga, Johana Heinriha Baumaņa, Kārļa Padega, Romana Sutas, Jāņa Ferdinanda Tīdemaņa, Leonīda Āriņa, Johana Valtera gleznas), gan divas Teodora Zaļkalna skulptūras. Savukārt trešajā grāmatā caurviju tēls – piemīlīgā un zinātkārā Pārdaugavas meitenīte Mula – pēta Borisa Bērziņa, Jūlija Federa, Ādama Alkšņa, Kārļa Miesnieka, Jaņa Rozentāla, Aleksandras Beļcovas, Edgara Iltnera, Jāņa Pauļuka, Maijas Noras Tabakas, Kārļa Hūna un Oto Skulmes darbus. Aplūkoto mākslinieku vārdi ļauj noprast, ka grāmatas netieši gatavotas arī kā nosacīts „ekskurss latviešu mākslas vēsturē”, ietverot gan vecmeistaru, gan jaunāko laiku mākslinieku daiļradi, tomēr izdevumi nav veidoti, ievērojot hronoloģisku secību vai stilu klasifikāciju, kas mazajiem lasītājiem visdrīzāk arī nav aktuālas. Grāmatas pievērš uzmanību dažādiem ar animālijas žanru vai portretu glezniecību saistītiem aspektiem – piemēram, tam, ar kādiem paņēmieniem katrs mākslinieks veidojis kāda dzīvnieka tēlu vai kā māksliniekiem izdodas panākt portretisko līdzību, noskaņu utt.

Potenciālās mērķauditorijas iespējami plašā vecuma amplitūda reizē ir gan grāmatas pluss, gan mīnuss. Mulas patīkamā „bērnišķīguma deva”, kas piemērota vismazākajiem, iespējams, piešķir līdzsvaru grāmatu „nopietnākajai daļai”, pārvēršot „,mācības” aizraujošā spēlē. Tātad vienlaikus grāmatas var būt adresētas it kā ļoti dažāda vecuma bērniem, bet brīžiem nav skaidrs, vai dažs labs pārāk jauns lasītājs spēj atbilstoši novērtēt grāmatu un ar patiesu interesi veikt visus radošos uzdevumus. Iespējams, jaunākā skolas vecuma bērniem šīs grāmatas varētu būt iespēja radošai kopdarbībai ar vecākiem. Grāmatā par dzīvniekiem pie attēliem ir jautājumi, kas var kalpot kā rosinošs avots attīstošai sarunai ar bērnu, ne vien mudinot vērot, pētīt, bet arī attīstīt prasmes izteikties, nonākt pie saviem secinājumus utt. Arī grāmata „Mula un portrets” tiecas rosināt bērnu ne vien izpausties zīmējot un gleznojot, bet arī domāt, analizēt, pētīt un iedziļināties mākslas darba saturā – jaunais lasītājs tiek aicināts arī pētīt portretēto personāžu sejas izteiksmes, iztēloties, kādas varētu būt to sarunas utt. Šādas grāmatas būtu lieliska dāvana sākumskolas vecuma bērnam, kurš uzsācis arī mācību gaitas arī mākslas skolā. Vai arī īpaša dāvana bērnam pēc pirmā mākslas muzeja apmeklējuma, lai veicinātu papildu interesi un sasaisti ar redzēto.

Atšķirībā no pirmās sērijas grāmatiņas, kurā radošie uzdevumi bija integrēti pašā grāmatā, rosinot lasītājus savus mākslas eksperimentus un treniņus veikt tieši izdevuma lappusēs, grāmatā „Mula un portrets” radošie uzdevumi izkāpj ārpus lapām – sadaļās „Dari” sniegti radošā uzdevuma nosacījumi, ļaujot izpildītājam pašam izvēlēties, vai tos veikt uz zīmēšanas lapas, skiču bloknotā vai kā citādi. Šī pieeja prasa no lasītāja/uzdevumu izpildītāja padziļinātāku ieinteresētību un lielāku motivāciju radoši darboties, toties sniedz arī lielāku radošo brīvību un plašākas improvizācijas iespējas. Varbūt šīs pārmaiņas ieviestas, jo bijusi vēlme katru nākamo grāmatiņu dažādot, izvēloties mazliet atšķirīgus praktisko mākslas uzdevumu pieteikumus un formātus, gan arī tāpēc, ka pēc grāmatas „Ainava ar mazo Mulu” iespēja mazajam lasītājam paust savu māksliniecisko garu pašas grāmatas lappusēs tika vērtēta atzinīgi, tomēr vienlaikus atzīstot, ka papīra veids īsti nav piemērots zīmēšanai, un arī paužot nožēlu, ka tādējādi grāmata lietojama tikai vienreiz un ir domāta vienam bērnam. Grāmatā „Dzīvnieki mākslas darbos” daļa radošo uzdevumu ir veicami uz lapas, bet citi – grāmatā (izkrāsojams zīmējums, krustvārdu mīkla u. c.)

Simpatizējošs šķiet paņēmiens, ko izmantojis ilustrators Reinis Pētersons, – visā „Mulas un portreta” ilustrāciju ciklā dominē sarkanais un zaļais tonis, kas rada īpaši gaumīgu, stilistisku vienotību. Šāds paņēmiens vienlaikus ir aizraujoša pašvērtība, kā arī pietiekami korekts mākslas darbu reprodukciju „pavadonis”. Izdevumā „Dzīvnieki mākslas darbos” līdzās „tonālajai atpazīstamības zīmei” sarkanajam un zaļajam dominē arī zilais tonis, parādoties jaunam caurviju tēlam – pavadonim dzīvnieku pasaulē kaķim Bricim. Ilustrācijām piemīt mīlīgs šarms. Tās asociējas ar 20. gadsimta sešdesmito, septiņdesmito gadu bērnu grāmatu ilustrācijām, multiplikācijas filmām, lai gan tās nebūt nav vecmodīgas, drīzāk – tās nav piesaistītas kādam konkrētam laikmetam, bet ir patīkama stilizācija. Skatoties R. Pētersona ilustrācijās, kaut kas gluži asociatīvi, netieši atgādina krievu rakstnieka, mākslinieka, ilustratora Vladimira Sutejeva ilustrācijas „Pifa piedzīvojumiem” 1962. gadā, lai gan tiešas līdzības nav, un Reinis Pētersons zīmējumos lietojis vēl augstāku stilizācijas pakāpi.

Ar šo grāmatu sēriju labprāt iepazīstināšu savu meitiņu, kura gan zīmē, gan apmeklē mākslas muzejus, un rosināšu veikt arī kādus no uzdevumiem. Mulas grāmatiņas ir atzinīgi vērtējama iniciatīva, vērtīgs ieguldījums bērna izaugsmē un ar vizuālo mākslu saistītā izglītošanā. Atceros man pašai bērnībā uzdāvināto 1997. gadā „Zvaigznes ABC” izdoto tulkojumu – Entonija Meisona grāmatu „Monē” (sērija „Pasaulē izcilākie mākslinieki”), kurā izmantots līdzīgs princips, lai gan tā paredzēta vidējā skolas vecuma bērniem, pusaudžiem. Grāmatā tika sniegts ieskats impresionista Kloda Monē biogrāfijā un daiļradē, taču katrā atvērumā bija arī kāda vispārīga, izglītojoša pamācība glezniecībā vai paņēmiena izklāsts (perspektīvas radīšana, krāsu lietošana, impresionismam raksturīgu paņēmienu pielietojums, industriālas ainavas zīmēšana, telpiskuma panākšana gleznā utt.), kas izrietēja no K. Monē gleznojumiem un rokraksta īpatnībām, kā arī ideja un ieteikumi veicamam gleznieciskam uzdevumam, lai praksē izmēģinātu kādu no aprakstītajiem paņēmieniem vai tehniskajiem knifiem. Būtiski, ka nu jaunākā vecuma bērniem ir tapuši arī šāda tipa oriģinālizdevumi, ar kuru palīdzību ir ne vien iespēja pamazām iepazīt latviešu tēlotājmākslu (iespējams, kāds fakts, kāda nianse tiešām paliks atmiņā līdz pat vēlākam laikam!), bet arī pašam izpaust savu māksliniecisko garu.

Rezumējot var sacīt, ka ar sērijas „Bērniem par latviešu vizuālās mākslas klasiķiem” četriem izdevumiem – „Ainava ar mazo Mulu”, „Dzīvnieki mākslas darbos”, „Mula un portrets” un jaunāko grāmatu „Klusā daba kopā ar mazo Mulu” – aptvertas būtiskas vizuālās mākslas „pamatkategorijas”, aspekti un ievērojami darbi, sniedzot iespēju bērniem veidot pilnvērtīgu pamatzinību bāzi tālākai izglītībai mākslas vēsturē un vizuālajā mākslā. Šie izdevumi var būt arī vēl viens avots, kas palīdz vēl vairāk attīstīt bērnā emocionālo inteliģenci. Grāmatas var kalpot arī kā produktīvs un radošs metodiskais materiāls mākslas nodarbību vadīšanā.