CONFERENCE
Konstantinam Kavafim veltītajā dzejas vakarā visnotaļ skanīgu un baudāmu dzejas plūdumu sniedza aktrise Guna Zariņa kā dzejnieka vēstošā balss. Šo balsi papildināja mūziķis un profesors Valdis Muktupāvels, ka arī profesionālu komentāru un zinīgas piezīmes iz autora dzīves un ārpus tās deva profesors Ojārs Lāms, kurš ar Kavafi dalījis ne tikai kopīgu interesi pret literatūru, bet arī vienu dzimšanas dienas datumu.
Dzejas vakars norisinājās starp un zem palmām, arī klausītājam bija iespēja novietoties starp kādu paparžu kopu un daudzkārt lielāku, varenāku palmu, kas, kā pasākumā ievadvārdos bija sacīts, kalpoja par Konstantina Kavafja vides lieciniecēm. Interesanti, jo pretstatā, piemēram, ar turpat aiz loga ziedošajām magnolijām, netālu plaukstošajiem vēlīno acāliju krūmiem un arī mūsu pašu, latvju, narcisēm, kuru ziedi priecē vien īsu brīdi, palmas zaļums ir mūžīgā apliecinājums. Arī Kavafim rakstot, domājams, aiz loga skats satikās ar ne vienu vien palmu.
Palmas un saulains svētdienas vakars, kas mazākā vai lielākā mērā ir dabas un dabiskas parādības, tika papildinātas ar Valda Muktupāvela muzikālo pavadījumu. Un arī šajā gadījumā klasiskā, grieķiskā forma saduras ar latvisko (2): mūzikas skaņas, kas, pieļauju, tiešām daudziem likās pārpasaulīgas, izskanēja un izvirmoja caur aulosu, birbīni, lietus svilpi un grieķu Apollona instrumentu liru, kas pasākumā bija ieņēmusi latvietim pazīstamās kokles veidolu. Šķiet, pasākuma papildu mērķis varējis būt ne tikai iepazīstināt latviešu publiku ar Kavafi, bet arī vērst uzmanību uz multikulturālo vienību esamību visur. Visur, bet dažādos veidolos.
Citējot Ojāra Lāma teikto par Kavafja dzeju kopumā: tādi gadu tūkstošu soļi un pārejošā, īsā cilvēka dzīve veido Konstantina Kavafja pasaules dimensijas. Tās varētu raksturot arī diezgan konkrēti: mīts un vēsture kā viena no tām, personīgā pieredze, kā arī atmiņas un māksla. Māksla, kas varbūt paliek, kad nav vairs nekā.
Tāpat dzejas vakara gaitā iepazīšanās ar Kavafi risinājās caur šiem trim lokiem: klausītājs tika izvests caur vēstures klātesamības un mīta pieskāriena loku, paša autora personīgo pārdzīvojumu loku, kas, iespējams, daudziem šķitīs saistošs, un par pēdējo iepazīšanās loku kalpoja māksla, kas ir un paliks mūžīga, gluži tāpat kā palmas.
Tāpēc gaidīsim parādāmies plašāko Kavafja dzejas krājumu latviešu valodā – domāju, katram atradīsies kāds dzejolis vai kāda rinda, kas atgādinās par sajūtu, ka dzīvojam vērtīgu dzīvi, dzīvojam tādu dzīvi, kā gribam.
(1) Dievs atstāj Antoniju.
(2) Un arīdzan lietuvisko: birbīne (lt. birbynė) pazīstama kā lietuviešu nacionālais etnogrāfiskais koka pūšaminstruments.
, LU Botāniskā dārza Palmu mājā. Zīmīgi, ka arī Kavafis pats kādās dzejoļa (1) rindās aicinājis un pat skubinājis lasītāju pietuvoties nezināmajam vai gluži pretēji – iecienītajam –, vēstot: Ej droši logam klāt!){kind=link}