Plēvē satītie "Es"

Grāmatu veido četrpadsmit stāsti, kas nosaukti pietiekami lakoniski, lai raisītu interesi par to, kā mēs nokļūsim no "Cisternas" līdz "Sapņa stacijai", pa ceļam iegriežoties "Nomales benzīntankā", "Pašnāvnieku viesnīcā" un daudz kur citur. Domājams, ka uzskatīt šo grāmatu par lineāru ceļu nebūtu līdz galam pamatoti, tomēr stāstos var skaidri saskatīt vairākus vienojošos elementus, kas noteikti veido kādas saites: varbūt tīklu, varbūt plēvi... Pēdējā tiešām apvij stāstus tumšos simbolos, kādās cilvēka saprāta paliekās vai vienkārši atgādina par tik ļoti dzīvo nāves klātbūtni. Bieži klātesošs ir arī tēva tēls, kurš nāk nevis kā tuvs radinieks, bet gan kā neuzvarams pagātnes bieds, svarīga ir arī kāda dzīvnieka klātbūtne, kāda balss vai mistisks viszinis, rituāls, novecošana, līķi...

Stāsti savienojas ne tikai savā starpā, bet arī katra stāsta iekšienē parādās vairākas paralēlas tēlu līnijas un izpratnes līmeņi, kas ik pa laikam sižeta gaitā atgādina par sevi, līdz visi savienojas vienā, galēju atrisinājumu tomēr nesniedzot. Katram stāstam ir piederīgs arī viens vai vairāki teikumi, kas reizēm atkārtojas, piemēram, "tu te nevienam neesi vajadzīgs", "viņš pārgrieza Ruzi", "beidz šķobīties spogulī" no stāsta "Vai vēlies ar mani dejot?". Šādi atkārtojumi piešķir teikumam papildu spēku, varbūt tas pat nostrādā kā sauklis rituālā vai atklāj varoņa nestabilitāti un neirotismu, kad viņš cenšas sev kaut ko ieskaidrot vai viņa zemapziņa manifestējas balsī. Varoņu iekšējās balsis, domu procesi un sajūtas, kas rodas, tiem maldoties pa samudžinātajiem realitātes līmeņiem, katrā stāstā tiek plaši atklātas, un, jāatzīst, tuvojoties grāmatas nobeigumam, dabiskās robežu nepieciešamības dēļ var rasties vēlme pēc diagnozes. Ne jau sev, bet gan varoņiem, kas tik pārliecinoši norāda uz sevi pirmajā personā, kaut ir sen jau sadalījušies vairākās. Bet varbūt arī sev? Pietiekami bieži galvā dzirdot lasām savu balsi, kas pati atkārto šos rituālos teikumus, runā pirmajā personā, uzdod tik globālus jautājumus, ka neviļus gribas meklēt atbildes, tiešām nākas aizdomāties – vai gan plēve nav iestiepusies arī šajā realitātē...

Tomēr, kad stāsti sāk pietuvoties slimnīcu atmosfērai un pat sniedz konkrētas diagnozes, tās vairs nav nozīmīgas, jo tagad mēs jau saprotam, pat izjūtam šo "Es" realitāti – viņu domu procesus un vīzijas, viņu bailes šajā nestabilajā telpā, kā arī ģeniālās un labi izmantojamās atziņas par dzīvi un viņu izredzētību starp aukstajiem, jau praktiski mirušajiem cilvēkiem. Varētu šķist, ka šī grāmatu caurvijošā "es jau neesmu tāds kā visi citi" mentalitāte ir savā ziņā bērnišķīga, bet kurš gan kādreiz tā nav juties? Grāmatā mēs redzam, kādēļ tad šī sajūta tiek apslāpēta – pārlieku liela neiekļaušanās liek cilvēkam izskatīties gluži vienkārši trakam. Bet vai būsim gatavi kļūt par tādiem, izveidojuši simpātijas pret šiem varoņiem, kas tikai mēģina izspēlēt savu spēli, tikt galā ar savām atmiņām, izdarīt izvēles, izvairīties no izsmiekla, atrast patiesību vai vismaz sākt kaut ko saprast no dzīves un salīmēt kopā savu "Es" – kā jau būtībā mēs visi?

Grāmata plašas izvēles nepiedāvā – vai nu esi miris un auksts elks, pieķēries saprātam, vai arī atļauj sev būt dzīvam, taču izolētam sava prāta līkločos. "Es" atrašana ir nolemta neveiksmei – "Es" var būt "Es", viņš, tas, šeit, tur vai varbūt arī es, un nevar pierādīt, ka tas nebūtu iespējams. Neviens no stāstu galvenajiem varoņiem nav pārdabisks – tie ir ikdienas cilvēki, kuri tikai pārāk reāli sastopas ar savu zemapziņu. Nav jābūt īpaši diagnosticētam vai kā citādi nosauktam, lai ķertos pie šīs grāmatas lasīšanas un spētu identificēties ar varoņiem. Tieši identificēšanās spēja un vēlme arī noteiks intensitāti lasītāja piedzīvojumam ar šiem stāstiem, ja vien nav iebildumu pret grūti izprotamiem, absurdiem, simbolu piesātinātiem tekstiem, kādiem bieži vien tiek dots raksturojums "tur taču neko nevar saprast", kā arī spilgtām puvušu līķu un asiņu šļākšanās epizodēm. Īpaši interesanta šī grāmata varētu būt psihoanalīzes piekritējiem un zemapziņas interesentiem: autors nav kautrējies brīžiem pieminēt tādus uzvārdus kā Freids un Jungs, jūtama arī teorijas klātbūtne – bērnības nesalaužamā ietekme, naids pret vecākiem, sapnis, sava "Es" apspiešana vai neapspiešana u. c. Tādēļ uzskatu, ka šī grāmata noteikti ir pārlasāma vairākas reizes – šoreiz atļāvu tai sarunāties ar savu "Es", nākamreiz jau turēšu blakus teoriju vai veidošu simbolu kartotēku.

"Es vēl nezinu, kā dzīvot šajā pasaulē," mums atkārto stāsts "Fotogrāfijas domātājs". Šķiet, kaut ko šādu par savu diskusijas tēmu varētu izvirzīt bezjēdzīgi filozofējošu jauniešu intelektuāļu bariņš no stāsta "Kompromisu cilvēks", tomēr jāatzīst, ka iemācīties dzīvot tiešām ir mūža darbs. Tādēļ nedomāju, ka grāmata būtu paredzēta tikai jauniešiem, kas vēlas izdomāt par daudz. Autora meistarība norāda uz pieredzi literatūrā, erudīciju gan kultūrā, gan zinātnē un spējām produktīvi filozofēt un iesaistīt lasītāju savās realitātēs. Grāmata ir rūpīgi sakombinēta mīkla, kurā norāžu netrūkst – jau minētie atkārtojumi, slīpraksts, treknraksts un biežais rindkopu dalījums apliecina, kas ir svarīgi. Šķiet, galvenās ziņas nodošana cilvēcei autoram ir tiešām būtiska, taču tā nebūs iedarbīga, ja tiks atklāta tukši, lakoniski un burtiski. Tādēļ jau pie kāda desmitā stāsta varoņa "Es" iemiesošanās un pārmiesošanās kļūst absolūti sagaidāma un it nemaz nepārsteidz – varbūt šādi lasītājs tiek pieradināts pie šķietami nereālā.

Andra Zeibota literāro veidojumu "Plēve" pats izdevējs jau nodēvējis par savdabīgāko un intriģējošāko no viņa darbiem. Jādomā, tas ir tiešām kvalitatīvs, tajā nav atrodamas nevienas garlaicīgas šausmu klišejas vai kāds nenostrādāts tēls, darbam ir īpašas spējas ievilkt lasītāju sevī. Protams, paralēles varētu vilkt ar slavenākajiem šausmu īsprozas autoriem vai arī iepriekš lasītiem absurda darbiem, taču uzskatu, ka stāsti ir gana oriģināli, turklāt to darbība notiek Latvijas teritorijā bez vēlmes pielīdzināties kādam ārzemju autoram. Ceru, ka recenzija nav nobiedējusi topošos lasītājus doties šajā realitāšu labirintā, jo galu galā tās visas taču atrodas šeit pat – mūsu galvā.

Mans vārds ir Agnese Arabere, esmu LU Baltu filoloģijas bakalaura studiju programmas 2. kursa studente. Mans interešu loks ir samērā plašs, taču par vienojošajiem elementiem tajā varētu minēt cilvēku kā intelektuālu, māksliniecisku, emocionālu un garīgu būtni, tumšās puses un parādības, izpausmi skaņā, kustībā, izskatā un rakstos. Šīs intereses noteikti atspoguļojas arī literatūrā, kuru uztveru gan kā analizējamu vēstījumu, gan kā garīgu baudījumu. Pagaidām atrodos savas literārās gaumes izkopšanas procesā.