"Jāņa Rozes apgāds" izdevis armēņu rakstnieces Narinē Abgarjanas grāmatu "No debesīm nokrita trīs āboli"

Romāna nosaukums ir atsauce uz tipisku armēņu pasaku noslēguma formulu: "no debesīm nokrita trīs āboli: pirmais tam, kas redzēja, otrais tam, kas stāstīja un trešais tam, kas klausījās". Pats romāns atgādina teiksmainu fabulu. Vienīgā saite ar ārpasauli ciemā ir telegrāfa līnija un starp klinšu radzēm tikko saredzams ceļš. Cieminieku dzīves jau paaudžu paaudzēs cieši savītas  savā starpā ar mīlas un sāpju, atriebes un piedošanas, draudzības un nodevības pavedieniem. Šie kolorītie, spilgtie personāži pārdzīvojuši karus, neražas gadus, lavīnas, paļaudamies uz saviem spēkiem, nesatricināmi ticot tradīcijām un augstākai varai. Taču pārsteidzošos notikumus romāna galvenās varones Anatolijas dzīvē paredzējis vai gaidījis nav it neviens.

Narinē Abgarjana brīnišķīgi attēlojusi vietējās dzīves dīvainības, satriecošo skaistumu un apslēpto melanholiju. Viņai piemīt vērīga acs, spēja apbrīnojami tēlaini visos sīkumos aprakstīt sadzīvi un attiecības, radot pasauli, kurā lasītājam gribas uzkavēties vēl ilgi pēc tam, kad stāsts jau izlasīts.

Narinē Abgarjana (1971) dzimusi Berdā, Armēnijā, ārsta un skolotājas ģimenē, studējusi valodas un literatūru Erevānas V. Brjusova Moderno valodu un sociālo zinātņu universitātē. Divdesmit divu gadu vecumā pārcēlusies uz Maskavu, kur šobrīd dzīvo kopā ar vīru un dēlu. Literāro karjeru sākusi pirms apmēram desmit gadiem, sarakstījusi vairākas bēru grāmatas. Populārākā no tām ir autobiogrāfiskā triloģija par meitenīti Maņuņu, kuras pirmā daļa tulkota arī latviešu valodā. Abgarjana sastādījusi un rediģējusi arī vairākas mūsdienu krievu prozas antoloģijas. Romāns “No debesīm nokrita trīs āboli” izpelnījies milzīgu lasītāju mīlestību Krievijā, Armēnijā, Francijā un daudzās citās valstīs.

"Teksta maigā, mazliet miegainā murmināšana apņem kā burvju mētelis un ievelk idiosinkrātiskā telpā, kur ir tik silti, jauki un mierīgi, ka pat skumji notikumi (un tādu Maranā netrūkst) šķiet dabiski, pašsaprotami un neizraisa ne mazāko pretestību." (Gaļina Juzefoviča, Medusa.io)

"Neteikšu, ka tas ir maģiskais reālisms savā labākajā izpausmē. Neslavēšu skaisto valodu. Neapgalvošu, ka pakāpeniskā iepazīšanās ar romāna varoņiem – katra atsevišķi ir neliela noktirne par kādu dzīves mācību, bet viss kopā – vērienīga simfonija par to, ka katrā situācijā cilvēkam vissvarīgāk ir saglabāt cilvēcību. Vienkārši ļaudis Dieva aizmirstā vietā. Bet kāds gara spēks! Caur šo grāmatu es sev atklāju pavisam citu Armēniju – sena civilizācija! Kalni! Cilvēki – kalni gan rakstura stingrības, gan ārējās līdzības dēļ. Lai gan uzreiz jau nojautu, kādā virzienā attīstīsies romāns, grāmata man nelika vilties.! Man bija interesanti! Lasīt bija kā pārlapot nākamā vīra ģimenes albumu – lai gan šos cilvēkus pati nepazīstu, viņus mīl un ciena man svarīgs cilvēks, tātad iemīlēšu arī es. Bet par to, ka Šo Cilvēku jūs iemīlēsiet jau no pirmās Šīs Grāmatas rindiņas, es nudien nešaubos." (labirint.ru)

No krievu valodas tulkojusi Ilze Paegle-Mkrtčjana, vāka dizainu veidojusi Gita Treice. 

"Jāņa Rozes apgāds" pateicas par atbalstu grāmatas izdošanā Krievu Literāro tulkojumu institūtam un Armēnijas Kultūras ministrijas Armēņu literatūras tulkojumu programmai.