Trakā dzīves svinēšana

2017. gadā "Jāņa Rozes apgāds" laida klajā grāmatu ar ļoti baudāmu vizuālo noformējumu: franču rakstnieka Olivjē Burdo (Olivier Bourdeaut) debijas romānu "Gaidot Bodžanglu". Grāmatas vāku rotā Karinē Paronjancas-Mamirovas gleznas "Pinmēness ar vērsi un vāzi" fragmenti. Vāks ir krāsains un plūstošs, gluži kā smiekli vai laimes mirklis. Un tieši tāds ir grāmatas stāsts.  

Burdo stāsta par to, cik skaisti var sajukt prātā vai, precīzāk būtu teikt, cik skaisti var izdzīvot trakumu. Stāsts tiek stāstīts no divu vēstītāju skatpunkta – viens ir maza zēna bērnišķīgs un ārprātīgi mīļs skatījums uz dzīvi, un otrs ir viņa tēva jau nopietnais skats uz pasauli. Autors abus stāstītājus norobežo ar ieslīpinātu tekstu, kas, jāatzīst, līdz pat grāmatas beigām nedaudz apgrūtina lasīšanu. Taču grāmatas apjoms un autora eleganti radītais stāsts neļauj tam būt pārāk lielam šķērslim, lai veiksmīgi tiktu pie grāmatas nobeiguma.        

Par pašu sižetu runājot, gribas teikt – reiz dzīvoja kāda ģimene, kas svinēja dzīvi kā traki. Svinēja tik ilgi un tik kaislīgi, līdz reāls trakums ņēma virsroku un vairs svinēt neļāva. "Nekad neesmu lāgā sapratis, kāpēc tēvs māti nekad nesauca vienā un tajā pašā vārdā ilgāk nekā divas dienas pēc kārtas. .. Un, skaļi iesmējusies, viņa pagriezās pret spoguli un sasveicinājās ar jauno Renē, veltījusi tai grimasi, ar jauno Žozefīni – cienīgi izslējusies, un ar jauno Marilū – piepūstiem vaigiem." (14) Šis absurdais dzīves modelis, kādu ir izvēlējušies zēna vecāki, jau norāda: neprāts ir ļoti tuvu. Uz zēna mātes neprātu autors sākumā nenorāda tieši, par to var uzzināt tikai no notikumu pārstāstiem. "Kādās vakariņās, kad viens no ciemiņiem ikreiz, kad kaut ko apgalvoja, atkārtoja "saderu uz apakšbiksēm", mēs redzējām, ka mamma pieceļas, parauj uz augšu brunčus, novelk apakšbikses un sviež tās sejā derību slēdzējam." (58) Varoņu Parīzes dzīvoklī līdzās nepārtrauktiem ballīšu viesiem apkārt klīst arī Liekā kundze (nē, tā nav apnicīga un purpinoša tante, bet gan dzērve, kas pilda mājdzīvnieka pienākumus), zēns tiek izņemts no skolas, jo viņa mātei liekas pilnīgi nepieņemami, ka uz skolu ir jāiet katru dienu un nevar tāpat vien nedēļas vidū aizšaut uz laukiem atpūsties (jā, arī no ballītēm var nogurt), un, ja patīk dēku romāni, šeit var atrast kaut ko līdzīgu – bēgšanu (kas tiek nomaskēta kā nolaupīšana) no psihiatriskās klīnikas. Šī un citas situācijas, kas ir stāsta varoņu ikdiena, liek saskatīt romāna līdzību ar Semjuela Beketa absurda lugu "Gaidot Godo". Arī romāna nosaukumā slēpajas romāna galvenās varones gaidas pēc mistera Bodžangla. Ninas Simones dziesma "Mr. Bojangles" skan cauri visam romānam un rada brīnišķīgu fonu sajūtām.      

Lai arī romāna apjoms nav liels un lielākā daļa sižeta aizņem vieglas ballītes, neprātīgi piedzīvojumi un smiekli, romāna beigas ir traģiskas, taču zemapziņā nojaušamas. Izlasot grāmatu, es jutos kā izdzērusi šampanieša pudeli. Sākumā ir viegli burbuļi un smiekli, taču beigās ir smagi un rūgti.          

Manuprāt, grāmatas vieglumu rada autora humora izjūta, ar kuras palīdzību viņš spēj patiesi skumju stāstu padarīt smieklīgu. Piemēram, ainā ar apakšbikšu sviešanu autors absurdu situāciju izvērš kā anekdoti. "– Bet viņa taču ir zaudējusi prātu! Uz ko mamma, vienā rāvienā izmetusi glāzi sausu, atbildēja: – Nē, cienītā kudze, es neesmu zaudējusi prātu, sliktākajā gadījumā tikai apakšbikses!" (58)        

Grāmata ar savu interesanto un eleganto sižetu un krāsaino vāka dizainu ir ideāla lasāmviela vasarai. Nepārtrauktās dejas, smiekli un kokteiļi, kas dzirkstī no grāmatas, tā vien liek uz dzīvi paskatīties vieglāk. Taču šī grāmata pierāda: reizēm nepārtraukta traka dzīves svinēšana var sevī slēpt kādu dziļu un tumšu noslēpumu. 

"Cilvēki lasīja Bodžanglu pludmalē, gultā, darbā un metro, dungodami pāršķīra lapas, atstāja grāmatu uz naktsgaldiņa, dejoja un smējās kopā ar mums, raudāja ar mammu, meloja ar tēti un mani." (133)

Kamēr tu lasi "Gaidot Bodžanglu", arī tu uz brīdi esi neprātīgs.