LATVISTIKA: TAGAD UN TURPMĀK. Neoromantiskais dabas kults Kārļa Skalbes lirikā ("Sirds un saule", "Sapņi un teikas")

19.  gadsimta beigas un 20. gadsimta pirmā desmitgade latviešu literatūrā ir jaunu atklājumu un pārmaiņu laiks gan sabiedrībā un politikā, gan mākslas un literatūras telpā. Norisinās dažādu literāru virzienu mijiedarbe un transformēšanās. Pārsvarā literātu darbos vairs nav viena stingri  noteikta  virziena pazīmju  –  autoru  daiļradē mijiedarbojas dažādi literārie virzieni  un  strāvojumi,  kas  attīstās kopējā simbiozē. Viens no šādiem mijiedarbes rezultātiem ir neoromantisms. Neoromantisms Eiropā sācis veidoties no 1880. gada, transformējoties romantismam, kad neoromantiķi atšķirībā no romantiķiem raksturīgajiem globālajiem dziļumiem pārslēdzas uz šaurāku – personisko, individuālo – pārdzīvojumu.

Neoromantisma ienākšanu latviešu literatūrā saista ar Friča Bārdas dzejas krājumu "Zemes dēls" (1911). Kā otru spilgtu neoromantisma pārstāvi latviešu literatūrā var minēt Kārli Skalbi ar dzejas krājumiem "Sirds un saule" (1911), "Sapņi un teikas" (1912) (Vecgrāvis 2017). Raksturīgākās iezīmes, ko iedibina 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma latviešu neoromantisms, ir galvenokārt dabas klātbūtne, arī mītiskā elementa klātbūtne, tieksme pēc bezgalības laikā un telpā, harmonija ar dabu un neparastu parādību un apstākļu atainojums.

Tā kā Skalbes pasaules uzskatā centrālā ir dabas skaistuma ideja, viņa dzejā ir vērojama plaša dabas estetizācija. Nevis lielie un vispārīgie dabas tēli, bet gan tieši smalkais, niansētais savā daudzveidībā visvairāk saistīja Skalbes uztveri, kā arī lika Skalbes dzejas pasaulei atspīdēt neskaitāmās variācijās. Skalbe ir sīko dabas parādību, tēlu dzejnieks, un viņam ir talants visu sīko, niecīgo pārvērst lielās lietās jeb mikropasauli pārvērst par makropasauli (Vecgrāvis 2005, 12). Tas ir būtisks elements, kas apstiprina Kārļa Skalbes piederību latviešu neoromantismam.

Lai parādītu, kā Skalbes dzejā dabas kulta situācijas tiek raksturotas, balstoties uz neoromantisma teorētiskajām atziņām, dabas tēli tiek analizēti un iedalīti atbilstoši neoromantisma prizmai: flora un fauna, tātad augi, ziedi, dzīvnieki un kukaiņi dabā, kā arī to krāsu semantika.

Pievēršoties augiem un ziediem, jāatzīst, ka augu pasaules bagātība un daudzveidība Skalbes dzejā ir līdzeklis, ar kuru tiek panākta latviešu neoromantismam raksturīgā ikdienišķo, ierasto, apkārtesošo, reālo lietu kā vērtību akcentēšana. Augu kā elementu daudzveidība un nozīmība Skalbes dzejā ir ļoti plaša. Tie lietoti noteiktās situācijās – kā vides, personu un darbības raksturotāji. Skalbes dzejā mēdz būt gan eksotiski (mimozas, alandes), gan tepat tuvumā novēroti (pūpoli, sila virsis, purenes u. c.), gan savvaļas ziedi un augi (rudzi, niedres, vizbules, pīpenes (margrietiņas), pļavas āboliņš, sūnas, bērzi u. c.), taču visiem ir svarīga vieta Skalbes lirikā.

Augi un ziedi ir cieši saistīti ar cilvēka pasauli, jo cilvēks ir vienīgais, kas spēj gūt estētisku baudījumu dabā, līdz ar to caur dabas tēliem raksturot un niansēt savas izjūtas.

Ar augu palīdzību tiek atklātas cilvēka jūtas un izjūtas, piemēram, dzejolī "Sila kapsēta":

 "Tur jasmīns pārlaidies pār baltu krustu

Kā sirds, kas še vēl mīlestību justu."

                             (Skalbe 1938, 272)

Ar augu un ziedu tēlu bagātību un daudzveidību izceļas Skalbes neoromantisma krāšņie dzejoļu krājumi "Sirds un saule" un "Sapņi un teikas", kuros šie tēli galvenokārt saistīti ar pirmatnības atzīšanu, caur tiem paužot savas izjūtas (parāda skumjas, dramatismu, smeldzi, prieku utt.) un vizualizējot zemi un debesis, kā arī reprezentējot mierīgo, gaišo. Ja romantismā dabas smalkie tēli vairāk funkcionē kā jūsmošanas objekts, tad Skalbes lirikā jūtama šo sīko dabas tēlu spēka apzināšanās:

"Ikkatris mazais zieds dveš tevim: "Nāc!

Ja slims tu esi, tiksi dziedināts..""

                                         (Skalbe 1938, 257)

Kopumā augu un ziedu semantikā Skalbes dzejā ir ietverts neoromantisma poētiskais princips – pievēršanās smalkiem tēliem, kuri atspoguļo liriskā "es" izjūtas, pārdzīvojumus.

Analizējot dzīvnieku un kukaiņu tēlus Skalbes lirikā, var teikt: kā augu un ziedu tēli, tā arī dzīvo radību pasaules bagātība un daudzveidība dzejā ir līdzeklis, ar kuru tiek panāktas neoromantismam raksturīgās "reālisma" paustās izjūtas. Dzīvo radību kā elementu daudzveidība un nozīmība K. Skalbes dzejā nav tik plaša kā augu un ziedu elementu kopa, tomēr tā ir būtiska un to ir vērts aplūkot.

Skalbes dzejā parādās dzīvnieki un kukaiņi, kas novēroti pārsvarā Latvijas dabā (zaķis, zirgs, kumeliņš, suns, vilki, aitas, kaza, āži, sienāži, bites, skudras, odi u. c.). Parasti dzīvās radības tēlotas mijiedarbē ar cilvēku dzīvi. Piemēram, savstarpēji sazinoties, kā dzejolī "Krupis", kurā liriskais "es" vaicā krupim norādes, kur meklēt skaistās dabas būtnes:

"Ak krupi, saki man, – kur nāriņa,

Kur spāres, tauriņi un zelta kodeļa?"

                             (Skalbe 1938, 289)

Dzīvās būtnes Skalbes lirikā var raksturot arī pašu cilvēku, piemēram, raksturiezīmes, darbības vai emocionālo stāvokli salīdzinot ar dzīvniekam piedēvētajām īpašībām:

"Kā gulbji tavas rokas

Uz tumšā klēpja skumst.

Ņem manu karsto galvu,

Jau vakars lēni tumst."

(Skalbe 1938, 240)

Skalbem raksturīgi, ka dzīvnieki pārsvarā atainoti kā dzīvā daba, nevis kā tikai rotājoši elementi, tātad dabas dzīvās būtnes Skalbes dzejā piešķir savdabīgu, izsmalcinātu dzīvās dabas izjūtu. Dzejniekam vienlīdz svarīga ir gan kukaiņu, gan dzīvnieku pasaule, izbaudot nebeidzamo daudzveidību un vienlaikus arī harmoniju un sakārtotību tajā, pielīdzinot tās elementus cilvēku dzīvei. Izpētot konkrēti šos abus dzejoļu krājumus, var secināt, ka šeit dzīvnieku un kukaiņu pasaule veic dažādas funkcijas, savukārt ūdensdzīvnieku pasaules tēlus dzejnieks izmanto salīdzinoši daudz retāk, iespējams, tādēļ, ka ūdens pasaule ir realitātē grūti tverama.

Respektējot to, ka dzejā krāsu semantikai (romantiskā poētiskā tipa virzienos un strāvojumos) ir svarīga loma, apskatīta un analizēta arī tā. Laikā, kad tapuši abi Skalbes dzejoļu krājumi, ienāk vairākas jaunas krāsas, kā arī notiek to simbolizācija (Kursīte 2002, 217).

Ar krāsām uzburtais dabas redzējums dara Skalbes dzeju niansēs dekoratīvi greznu un bagātīgu. Krāsu atveide to daudzveidīgajā lietojumā un nozīmju dažādībā var tikt uzskatīta par neoromantisma stilizācijas paņēmienu.

Krāsas dzejā veic dažādas jēdzienu apzīmējuma, nozīmju paspilgtinājuma un konkretizējuma funkcijas. Runājot konkrēti par dabas tēliem, krāsas raksturo:

·      dzīvās dabas elementus:

augus un to daļas, piemēram, zelta salms "Agrā pavasarī" (Skalbe 1938, 50),  zelta bērziņi "Uguņošana" (Skalbe 1938, 50);

·      nedzīvās dabas elementus: zelta saule "Agrā pavasarī" (Skalbe 1938, 50),  zelta uguntiņa "Ģiģis brauc uz miega muižu" (Skalbe 1938, 58),  zaļas zvaigznes "Krēslas pilī" (Skalbe 1938, 58).

Skalbe dzejā krāsas lieto brīvi, ļaujot vaļu emociju un izjūtu raisītām asociācijām, pamanot un izceļot nianses vai sakarības, kas citkārt viegli paslīd garām, tādā veidā nereti radot oriģinālus epitetus, salīdzinājumus, mazāk paralēlismus.

Visbiežāk Skalbe šajos krājumos piemin neoromantismam raksturīgo balto un zelta krāsu, kā arī no romantisma aizgūto – zilo. Šīs krāsas ir cieši saistītas ar simbolistiku (piemēram, zilā krāsa simbolizē ilgas, ko ieviesa Novāliss) un ar folkloru (piemēram, zelts kā dārgums bojā cilvēkus, radot tajos mantkārību). Šādu mantkārības ideju caur krāsām Skalbe noteikti nav vēlējies izcelt savos dabas dzejoļos. Skalbes dzejā zelta krāsu drīzāk var pielīdzināt zilajai ilgu krāsai, kura identificējas ar debesīm, jo arī Skalbe zelta krāsu biežāk izmanto kopā ar konkrētiem debesu tēliem, piemēram, iepriekš jau minētā zelta saule.

Skalbes liriskais "es" neilgojas pēc klasiskā romantisma zilās ilgu puķes, bet gan pēc baltās miera puķes, kas atrodama harmonijā un klusumā, tātad arī šeit (dabas tēlu sistēmā krāsu kontekstā) atklājas dzejnieka piederība neoromantiskajai pasaules izjūtai. Sajūtu pasaules daudzveidības nozīme Skalbes dzejas pasaules veidošanā, raksturošanā un atklāšanā ir nenoliedzama. Krāsas rada priekšmetiskās pasaules daudzveidīgu uztveri, līdz ar to arī precizē dzejā pausto ideju nianses, sasaucoties ar neoromantismam raksturīgām iezīmēm, tā izsmalcinātību un pārdomātību.

Dabas tēli Skalbes dzejā nav tikai dabas daļa; tiem var būt arī simboliska nozīme, tāpat tie var būt cilvēcisko izjūtu pārneses objekts, noteiktu pārdzīvojumu izteicēji; dabas tēlu īpašības – skaistums, realitātes parādība – ļauj dabas tēlus izmantot arī kā pārejas situāciju (no zemes uz debesu telpu) iezīmētājus un raksturotājus.

Avoti:

1.    Skalbe, K. Kopoti raksti. 2. sēj. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 1938.

Literatūras saraksts:

1.    Vecgrāvis, V. Neoromantisms (manuskripts). Rīga: 2017.

2. Vecgrāvis, V. Kārļa Skalbes lirika latviešu neoromantisma kontekstā. No: Rūmnieks, V. (sast.) Ziemeļmeita: Kārlim Skalbem – 125. Rīga: Garā pupa, 2005, 12. lpp.