Mīts par lapsu

Islandiešu rakstnieka Sjouna romāns "Skugabaldrs/Ēnu lapsa" ("Mansards", 2017) 2005. gadā ieguva Ziemeļvalstu padomes literatūras balvu, un pēc 12 gadiem arī latviešu lasītāji Dena Dimiņa tulkojumā beidzot var iepazīties ar mītu par lapsu, kas ievīts stāstā par skarbo un dzīvi 19. gadsimta Islandē. Arī pats grāmatas nosaukums "Skugabaldrs/Ēnu lapsa" – tik auksts un noslēpumains – rada vairāk jautājumu nekā atbilžu un nesniedz nez kādu skaidrību par to, kas lasītāju sagaida aiz Zigmunda Lapsas eleganti noformētajiem vākiem.  

Tautas pasaka (kā liecina paša autora sniegtais apakšvirsraksts), īsais romāns, garais stāsts vai eposs ir sadalīts četrās daļās. Minimālais sižets, skaidrās kā sniegoto kalnu virsotnes veidotās notikumu līnijas un gluži vai dzejiskā valoda neļauj nekļūdīgi noteikt darba žanrisko piederību. Un, šķiet, tas nemaz nav svarīgi, jo romāns (kā to lielākoties sauc gan citās recenzijās, gan arī pats tulkotājs) nav romāns notikums, bet gan romāns sajūta. Skarba un nežēlīga kā spalgs sniegputenis un dziļa kā sniega kupenas kalna pakājē. Romāna pirmā daļa vēsta par mācītāja Baldra dzīšanos pēc dzeltenrudās lapsas cauri sniegam, salam un putenim 1883. gada ziemā. Un, lai gan gads un datums ir norādīts precīzi, tomēr lasot nepamet sajūta, ka tas varētu notikt jebkad. Pirms vai pēc simt, divsimt vai piecsimt gadiem. Caur Islandes sniega ārēm – bezgalīgi plašo un ierobežoto telpu vienlaikus, caur šķietami ciklisko laiku diena/nakts/diena un galveno varoņu domām un rīcību lapsas un Baldra pakaļdzīšanās spēle iegūst transcendentālu sajūtu un eksistē ārpus laika. Tā kļūst par patstāvīgu mītu, kam nav nepieciešams ne sākums, ne nobeigums. Romāna pakaļdzīšanās nobeigums gan tiek atklāts – grāmatas trešajā daļā Baldrs beidzot satiekas ar lapsu un kļūst par to, saplūstot vienā veselā, bet par to – vēlāk.

Paralēls sižets, kuram sākotnēji nav nekādas saistības ar nežēlīgo spēli sniega laukos, risinās turpat blakus ciematiņā Ielejā, un, lai gan autors norādījis, ka darbība risinās vien dažas dienas, nepamet sajūta, ka šajās dažās dienās tiek izdzīvota vesela dzīve, pat gadu simts, turot lasītāju ieslēgtu mītā un nelaižot ārā jau no pirmās grāmatas daļas. Botāniķis Fridriks pēc studijām un darba Dānijā ir atgriezies savās dzimtajās mājās un cenšas glābt visu, ko mācītājs Baldrs ir izpostījis. Viņš ir vienīgais varonis šajā antivaroņu eposā, kas rīkojas neraksturīgi 19. gadsimta sabiedrības uzskatiem, nesmejoties un neizvairoties, bet gan uzņemoties rūpes par Abu – meiteni ar Dauna sindromu, kura tiek atrasta uz kāda dreifējoša kuģa un saceļ vētru vienmuļā ciemata dzīvē, uzplēšot ilgi glabātus noslēpumus. Aba nerunā daudz, jo īsti nespēj runāt, bet diezgan klusējoši ir arī pārējie romāna varoņi. Īsajos dialogos, cilvēku domu un izjūtu aprakstos, kas sasaucas ar apkārtesošo dabu un šķietami mūžīgo sasalumu visapkārt, Sjouns atklāj cilvēka esības trauslumu un neiedomājamo varu citam pār citu. Bet nekas no tā nav pateikts tieši. Gluži kā Abas maiss ar krāsainajām koka plāksnītēm, kuras savienojot veidojas meitenes mūža mājas, arī Sjouns "Skugabaldru/Ēnu lapsu" ir veidojis kā lādi ar mozaīkas gabaliem, kurus grozot un meklējot to īstās vietas, skatam paveras sāpīga patiesība, līdz viss – mīts un realitāte, Baldra mūža medības un Abas liktenis – satiekas kopīgā putenī un izklīst pār Islandes laukiem.

Romāna nosaukumā minētā ēnu lapsa nav tikai viena vien. Tā ir metafora par katru šī romāna varoni. Par Abu, kura visu mūžu ir dzīvojusi tikai ēnās. Par Fridriku, kura rīcība ar sieviešlīķi ir tumša kā ēna un viltīga kā lapsa. Plānprātiņu Halvdānu, kurš dzīvi vada kā sprostā iedzīta lapsa un nav spējīgs atrast izeju no tās. Par pašu dzeltenrudo kūmiņu, kas mācītāju Baldru ved cauri stindzinošajai ziemai, putenim un salam. Bet galvenā ēnu lapsa šajā kūmiņu parādē ir mācītājs Baldrs Skugasons, kura vārds tulkojumā nozīmē "ēnas dēls". Baldrs Skugasons. Skugabaldrs. Pārāk liela līdzība, lai būtu tikai nejaušība. Islandiešu folklorā skugabaldrs ir htoniska, fantastiska būtne, runča un lapsas krustojums, šis mītiskais nezvērs saplosa mājdzīvniekus un nav nošaujams ar parastu bisi. Tas pats ir attiecināms arī uz Baldru – mācītāja un nezvēra krustojums, kurš saplosa Abas dzīvi, pārdodot viņu kāda garāmbraucoša kuģa apkalpei. Baldrs patiesi netiek nošauts ar parastu bisi – iesprostots alā ar savu dzeltenrudo medību mērķi, viņš sajūk prātā, līdz uzšķērž lapsu un ietērpjas tās ādā, tādējādi pats kļūstot par lapsu un nogalinot ne tikai ādas īpašnieci, bet arī pats sevi.

120 lappušu garais (laikam gan precīzāk – īsais) romāns nerada sajūtu, ka tam ir nepieciešams turpinājums. Tas graužas cilvēkā iekšā dziļumā, rokas un urķējas lasītāja emocijās un domās, neļaujot prātot par kādiem racionāliem iemesliem romāna varoņu darbībai. Tā vienkārši ir jāpieņem kā patiesība, un to ļoti ietekmē grāmatas valoda. Tā skan un plūst, vairāk līdzinoties dzejas tekstam, nevis prozai. "Skugabaldrs/Ēnu lapsa" tika izvirzīts 2018. gada LALIGABAi nominācijā "Tulkojums", jo Dena Dimiņa sniegums latviešu lasītājiem ir patiesi kaut kas maģisks. Viņa tulkojumā arī valoda kļūst mītiska – tai nav ne pagātnes, ne tagadnes. Izmantojot neparastas gramatiskās formas un mainot gramatiskos laikus, brīžiem atdzīvinot burta ŗ lietojumu un tekstā organiski ievijot sen aizmirstus un reti lietotus latviešu valodas vārdus, teksts pats kļūst par mītisku vienību, kas var eksistēt ārpus laika. Meistarīgi veidotie teikumi un sižets gluži kā sniegputenis, kas Baldru ieskauj lapsas medībās, savērpj ap lasītāju vārdu un domu mutuli. Platās, baltās lappuses sānjoslas vēl vairāk pastiprina sajūtu, ka lasītājam apkārt ir tikai sniegs un aukstums, līdz lasītājs ir iestidzis tekstā kā dziļā kupenā un neatliek nekas cits kā padoties romāna varai pār lasītāju.

Zaļiem burtiem rakstītā grāmatas anotācija uzreiz vēsta, ka "aiz sniegotās ainavas slēpjas kāds noslēpums, kuru autors noteikti izstāstīs, tiklīdz būsit noticējuši mītam par lapsu". Un mītam šajā grāmatā ir jānotic vairākkārt. Mītam par lapsu. Mītam par Abu. Un mītam par pašu mītu.