Lai dzīvo nejaušība!

Paņemot rokās šo grāmatu, jau no vāka, uz kura fotogrāfijā iemūžināts Valdis Rūmnieks – jaunietis, kas pozē fotogrāfam, pakāpies uz kādas klints Lojā –, saprotu: grāmatas lasīšana būs mazs piedzīvojums pašai sev. Caurstrāvota ar humoru, entuziasmu un milzīgu devu iedvesmas doties sava izraudzītā mērķa virzienā, tā rosina celties un darīt, jo tikai darot varam sasniegt kalna virsotni.

Kā pašā sākumā sola autors, jau grāmatas pirmajās lappusēs tiek pieteikti nenopietnības elementi, kuri caurstrāvo grāmatu arī turpmāk. Rakstnieks savu bērnību apraksta ar humoru, teic, ka "sāpes un ļaunums nav tas, kuru krājumi būtu jāpapildina", un izvēlas iepazīstināt lasītāju ar saviem gaišākajiem dzīves notikumiem. Autors savu solījumu tur: lasot grāmatu, viscaur jūtams šis pozitīvais skatījums uz notikumiem, kuri risinājušies Rūmnieka dzīvē, un tie liek man pasmaidīt ne vienu reizi vien.

Valdis Rūmnieks uzaudzis un visu dzīvi pavadījis ļoti "literārā" vidē. Viņa tēvs Fricis Rūmnieks, kurš strādājis dažādos laikrakstos, bijis dzejnieks un prozaiķis, māte Laima Rūmniece – tulkotāja un rakstniece. Vienmēr apkārt bijuši mākslinieki: kaimiņos dzīvoja Jānis Sudrabkalns, Bernhards Reihs, Anna Lācis un citi sabiedrībā ievērojami cilvēki, kuri devuši savu artavu Latvijai un pasaulei. Autobiogrāfijā katram no šiem cilvēkiem tiek atvēlēts kāds "stūrītis lapas": cilvēks, kurš mums ir blakus, palīdz mums augt, katrā no mums ir daļiņa no tā cilvēka, kuru mēs uzskatam par lielisku piemēru sev.

Rūmnieka bērnība aizvadīta Ķeizarmežā, tagadējā Mežaparkā, un ģimenes vasarnīcā Murjāņos. Sirsnīgā bērnība, pirmās sarakstītās pasaciņas uz Continental rakstāmmašīnas, ābolu zagļa spīdzināšana, mazmājiņas aizdedzināšana un Sudrabkalnonkuļa ciemošanās ir mazs ieskats Valda Rūmnieka gaišajā bērnībā.

Jau pusaudža gados darbojies "Padomju Jaunatnes" redakcijā un klubā "Mēs plusos un mīnusos", kur spītīgi vēlējās rakstīt par notiekošo Čehoslovākijā un tiecās uz savu mērķi ar dažādiem paņēmieniem tik neatlaidīgi, ka skolas direktors Valda Rūmnieka izlaiduma dienā teicis: "Cik jauki, ka mēs šķiramies, tā mums abiem būs labāk."

Autobiogrāfijā stāstīts par Valda Rūmnieka dzīves izvēlēm, darbu, mazajām veiksmēm, neveiksmēm un cilvēkiem, kuri bijuši viņam blakus dienu no dienas. Grāmata ir aizraujoša ar to, ka ikviens no mums, lai cik dažādi mēs būtu, atradīs teikumu, nodaļu vai rindkopu, kura to ieinteresēs. Lapaspusēs mijas humoristiski mazi stāstiņi no Valda bērnības, domas par mākslu, uzskati un to cilvēku apraksti, kuri bijuši un ir kopā ar Valdi Rūmnieku vēl šodien.

1947. gada vasarā, tēva dzimtajā vietā Puzē, no meža iznākuši vīri ar ieročiem: mežabrāļi. Tie savākuši visu pārtiku un, ieraudzījuši mazā Valda tēva darba apliecību, kurā minēts, ka viņš ir "Padomju Jaunatnes" redaktora vietnieks, nolēma to nošaušanai. Kā par laimi, viens no viņiem izrādījās Friča Rūmnieka senais klasesbiedrs, un Rūmnieka tēvs tika palaists brīvībā. "Nejaušība ir kā sniega pika kalna virsotnē," saka pats rakstnieks. Nebūtu Friča Rūmnieka klasesbiedrs pienācis klāt, iespējams, nebūtu arī paša Valda. Kā pēc citāta varam spriest, pēc Valda Rūmnieka domām, nejaušību nav, bet, ja tās tomēr pastāv, kas par skaistu, brīnišķīgu nejaušību tā ir bijusi! Lai dzīvo nejaušība!