Sieviete, kas stiepj pavasari

Autores pirmais krājums "Rūgts" iznāk 2011. gadā, un tā anotācijā dzejnieks un literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš raksta, ka krājuma dzejoļi ir "personisko kāpumu un kritumu nospiedumi". Lasot "tikko & tikai", rodas līdzīgs iespaids: liriskā persona ir sievišķīga; viņa dalās savās pārdomās, kuras metaforiskā līmenī uztveramas caur dabas tēliem – debesīm, lietu, miglu, atkusni u. c. –, savukārt pilsētas tēlā ietverta nomāktība, nespēja mīlēt pilsētu, dzīve pilsētā kā bezjēdzīga. Liriskā "es" dzīvo roku rokā ar dabu un laiku, kas mainās mēnešos un dienās: "es izkāpšu, pārvērtīšos par vēju un aizpūtīšos." 

Krājumu caurstrāvo femīni motīvi jeb sievišķā un urbānā, sievišķā un seksuālā mijiedarbība.  Liriskā "es" lielākoties ir apcerīga, tomēr no mierīgās noskaņas pa laikam izšaujas dedzīgi mudinājumi: "izlauzties vien no šīm debesīm, kas sasodīti/atgādina aizsaluša āliņģa vāku", "Kā sievietei, (..) būt skaņu izcirtumam,/lielam forte/pēc puslapu garas pauzes tā,/ka klavieres/novaidas." 

Lai gan krājumā parādās arī viņš un varētu domāt, ka viņš ir liriskās "es" vientulības izjūtas un melanholijas cēlonis, tieši viņa "aizgrieztā mugura" sargā liriskās "es" "pāri malām krītošo sapni" krājuma izskaņā.

Liriskās "es" prātojumi, veroties uz sevi spogulī, uzrunājot "māsas" jeb pārējās sievietes, vedina domāt, ka krājumā ne vien atspoguļots mirklīgums cilvēka izjūtās, bet arī cilvēka (sievietes) mūža mirklīgums, relatīvā sievietes skaistuma mirklīgums: "tāds maigums un gurdums ikvienā šķiedrā", "es skatos/novecot sākušas sievietes ķermenī".

Femīnais motīvs Ratinīkas dzejā rāda nevis sievietes trauslumu, bet gan viņas spara un gribasspēka caurausto sievišķību. Liriskajai "es" nav sievietes kārdinātājas daba, viņa izturas rezignēti, nobrieduši, mazliet "aplauž" mīlas ideālus, tiecoties pēc iekšēja miera.

Krājumā ir arī veltījuma dzejoļi "mātei" un "tēvam", kas, manuprāt, liriskajai "es" ir sakņu un pagātnes apzināšanās posms ceļā uz galīgu sevis izpratni.

Krājuma noskaņu papildina gaumīgas un filozofiskas Rolanda Krutova ilustrācijas tumšos, zilos un pelēcīgos toņos, kas, manuprāt, pakļautas lielākoties lasītāja iztēlei. Lai gan teksti ir sievišķīgi, visās ilustrācijās, ieskaitot vāka noformējumu, attēlots sapņains vīrietis inkognito (jo nekur nav portretēts). Domāju, ilustrācijās interpretēta anonimitāte un vientulība, ko piešķir pilsēta, sievietes un vīrieša jūtu vienlīdzība, līdzsvars starp sievišķo un vīrišķo, kā arī vīrietis kā būtisks tēls krājumā (vīrietis – tēvs, vīrietis – mīļais, vīrietis – kungs), liriskās "es" jūtu kairinātājs. Pēc pirmā iespaida maigais vīrieša tēls spēcīgi kontrastē ar liriskās "es" raksturu krājumā, asociatīvi liekot domāt par mūsdienās daudzinātajām " apgrieztajām lomām" attiecībās.

Lai gan ilustrācijās to nemanām, tekstā iezogas dzeltena krāsa: dzeltens narcišu klēpis, dzeltens mātes matracis, dzelteni ziedi. Gaišais, dzeltenais kā sievišķs siltums, prieks, bagātība, laime kontrastē ar tumsu: "atkal snieg,/atkal gaisma ar tumsu cīnās, (..)" un atsvaidzina krājumu. Līdzīgi kontrastē daba ar pilsētu, kur pilsētas ikdienišķums tēlots kā neīsts un nedzīvs, pilsēta kā noslēgta telpa, kur nav iespējama bezrobežu brīvība.

Daudzi dzejoļi rakstīti dzejprozā, atdalot rindas ar slīpsvītrām, kā to manā pieredzē lieto, pārrakstot dzejas tekstu no oriģināla. Manuprāt, šis grafiskais paņēmiens it kā pastarpina triādi autors – literārais teksts – lasītājs, kā arī piešķir tekstam ritmu. Dzejā dominē trāpīgi, noskaņu raksturojoši salīdzinājumi, piemēram, "zvaigznes kā titānu sadurti caurumi", "kā apreibis tramvajs/kopā klīst dzejnieki, hipsteri un jaunās mātes ar ratiem".

Šodienas dzejā ir daudz sajūtu, visticamāk, tāpēc, ka ikdienā mums to trūkst. Ratinīkas krājums "tikko & tikai" atklāj kā sajūtu, tā arī dzejas mirklīgumu – tekstu, ko uztvert, tikai pilnīgi atdodoties mirklim. Te acu priekšā iznirst aina, kurā "sieviete stiepj pavasari", un te tā atkal atdodas pilsētas burzmai.