Sveiks, Vali! – vectētiņa iniciācija

Nav viegli lasīt sliktu literatūru, bet par to ir viegli uzrakstīt labu recenziju. Ir viegli un jautri lasīt labu literatūru bērniem, bet uzrakstīt recenziju gan tad nenākas viegli. To es sapratu, kad biju izlasījusi Laura Gundara garstāstu "Sveiks, Vali!" ("Liels un mazs", 2017) un grasījos par to uzrakstīt nelielu vērtējumu. Ko gan lai pasaka par grāmatu, kur viss ir kārtībā gan ar sižeta klasisko struktūru, gan sižeta oriģinalitāti un kas šķiet labi piemērota mūsdienu bērniem?

Diezgan ilgi nespēju šajā darbā ieraudzīt neko vairāk par jauku, mūsdienīgu, reizē gan jautru, gan pamācošu stāstu, kas diezgan tiešā veidā cenšas gan lieliem, gan maziem parādīt, cik svarīga ir sarunāšanās, cik lielie mēdz būt mazi un otrādi: cik svarīgi ir būt kopā ar saviem mīļajiem un tamlīdzīgi. Lielisks darbs – mūsdienu bērniem un pieaugušajiem patiks! Bet kas tad to padara tik mūsdienīgu? Vai tiešām pieminētā "filmēšana telefonā" (6) ir tas, ar ko pietiek, lai grāmata būtu piemērota jaunākajām paaudzēm? Līdz šādām pārdomām nonācu pakāpeniski, bet tieši tā izrādījās atslēga, lai Gundara otrā grāmata bērniem man kļūtu interesanta jau kā šī laika spogulis, nevis vienkārši pamācoša izklaide bērniem. Jā, atslēgas vārds ir tieši paaudzes, bet sāksim ar jau pieminēto sižeta shēmu un valodu. 6. klases literatūras grāmatās teikts, ka sižeta klasiskā shēma sastāv no ekspozīcijas, kāpinājuma, kulminācijas, atslābuma un atrisinājuma. Tik cītīgi mācīju skolēniem, ka pati sāku to meklēt un redzēt it visur. Garstāsta "Sveiks, Vali!" sižets šādai shēmai paklausīgi ļaujas – pirmsskolas vecuma meitene, kuru mīļie sauc par Spindzeli, uzdod jautājumu savam vectēvam, kuru mīļie sauc par Vali, – kāpēc viņai ar visiem jāsveicinās, ja pats vectēvs to nedara? Valis sarkst un bālē, apņemas to mainīt, pilnās burās dodas pretī izaicinājumam, bet... izgāžas kā veca sēta. Iestājas ledus laikmets mazmeitas un vectēva attiecībās, kas, protams, beidzas ar varonīgiem un pārgalvīgiem gājieniem no abu varoņu puses. Beigās visi aizbrauc uz Spāniju, un pēc brauciena, izrādās, vectēvam sarunāts randiņš ar citas meitenes vecmāmiņu. Skaists atrisinājums! Stāsta valoda ir raita, tikai nedaudz bērnišķīga, arī stāstījuma intonācija tiešām rada sajūtu, ka par Vali un Spindzeli mums stāsta kāds, kurš tur bijis klāt, visu redzējis, pie viena galda ar viņiem sēdējis un tagad kādam mazam ķiparam atstāsta – re, kā vienreiz viņiem gadījās... Arī Elīnas Meleces radītās ilustrācijas – ainiņas no mazmeitas un vectēva gaitām – ir tieši tikpat sulīgas un bērnišķīgas. Neko pielikt, neko atņemt, neko īsti pateikt. Viss gandrīz kā raibā pasakā, kas noris tepat, Rīgā, mums pazīstamās ielās ar gandrīz vai pazīstamiem cilvēkiem, taču vai jūs esat dzirdējuši pasaku, kur iniciācijas ceļam iziet cauri nevis Ežulītis, Sprīdītis vai bārenīte, bet gan viņu vecvecāki? Vai bērnībā esat lasījuši stāstu, kur mazie māca lielos, kur jaunie ir gudrāki par vecajiem? "Sveiks, Vali!" ir mūsdienīga grāmata tieši tāpēc, ka ļoti gaišā un pozitīvā veidā rāda vairākas ļoti būtiskas 21. gadsimta paaudžu maiņu iezīmes, ko esmu gan pati novērojusi skolā, gan ar interesi klausījusies LU profesores Zandas Rubenes lekcijā par X, Y un Z paaudzi. Vectētiņš Valis, visticamāk, pārstāv tā dēvēto "Baby boomers" paaudzi – viņam patīk stabilitāte, viņš savus pienākumus veic godprātīgi, taču jebkāda veida pārmaiņas viņu iedzen šausmās. Izrādās, vectētiņš jau sen pazīst kādas citas mazas meitenes vecmāmiņu, taču nekad nav saņēmies ar viņu sasveicināties, kur nu vēl parunāt vairāk. Un pat tad, kad Valis cītīgi trenējas īpašajā sasveicināšanās mākslā, viena pati neveiksme noved viņu līdz panikai un dusmās izkliegtai frāzei: "– Es nekad, nekad mūžā vairs nesveicināšos!!! – viņš norēja kā niknais kaimiņu Reksis. – Redzi, man nesanāk! Un nekad nesanāks!!!..." (34) It kā jau varētu domāt, ka problēma ar sveicināšanos ir nedaudz aiz ausīm pievilkta, sak, tā nemaz nav problēma, taču patiesībā – visu cieņu Laurim Gundaram par šīs smalkās nianses piefiksēšanu un izcelšanu, jo normāla, izrādās, tā šķiet tikai mums, kuri apzinīgo dzīvi sākuši kopā ar Latvijas neatkarības atjaunošanu vai vēlāk. Kad parunāju ar mammu un kādu viņas draudzeni, uzzināju, ka tā bijusi vesela neveiklību jūra, kad sācies sveicināšanās bums. Rietumu vēsmām ieplūstot Latvijā, veikalos pēkšņi sākušas sasveicināties pārdevējas. Nabaga pircēji nezinājuši, kur likties un ko darīt ar šādu nepierastu laipnību. Grūti pat iedomāties, cik jocīgi jutās pašas pārdevējas! Nav jau, protams, tā, ka padomju laikos cilvēki nemācēja sveicināties, tikai bija daudzas situācijas, kad tas nebija pierasts, tāpēc to vienkārši nedarīja. Un neviens nejautāja, kāpēc. Z paaudze (dzimuši apm. 2000.–2012. g.) gan nebaidās jautāt un apšaubīt vecāko cilvēku un/vai autoritāšu noteikto kārtību. Stāsta darbība jau sākas ar to, ka Spindzeli neapmierina Vaļa atbilde: viņš nesveicinās, jo senāk tā vienkārši nebija pierasts. "Labi, – Spindzele iespraucās brīdī, kad Valis šņauca degunu, – tas bija tad, kad tas bija. Bet kāpēc tu nesveicinies tagad, kad tas viss vairs nav tā? Tu vairs nedzīvo tajos laikos, kad tu tur iepriekš dzīvoji." (10) Arī tālāk garstāstā tieši Spindzele uzņemas padomdevējas un "dzīves treneres" lomu, gan piedāvājot vectēvam dažādus veidus, kā radināties pie sveicināšanās, gan vienlaikus bērnišķīgi un pārpasaulīgi viedi daloties dažādās dzīves gudrībās: "Ir jāmācās, – viņa teica, – ja nemāk." (22); "– Nē, Vali! [..] Stāsts bija par to, kā tu uzzināji ko tādu, ko vispār būtu palaidis savā dzīvē garām! Tagad tu to zini un neesi palaidis garām! Tagad ir tava jaunā dzīve, ko tu ar prieku dzīvo!" (60) Cik viegli šādas atziņas veļas no mazās varones mutes, tik grūti tās reāli īstenot ir Valim, bet viņš veiksmīgi tiek galā ar šo pārbaudījumu, jo saprot, ka citādi zaudēs labāko draugu – savu Spindzeli. Tas, manuprāt, ir vēl viens būtisks aspekts, ko grāmata atklāj par mūsdienu paaudžu attiecībām: pirmsskolas vecuma bērns var apvainoties, un tas ir jāuztver nopietni. Tiesa gan, varētu teikt, ka pieaugušie reaģē arī uz Boņuka apvainošanos Jāņa Klīdzēja romānā "Cilvēka bērns", taču tur pieaugušajiem drīzāk ir vienkārši žēl mazā puikas, kas ir sapūties. Bet Spindzele nav sapūtusies – pēc nelaimīgā gadījuma ar vectēva kliegšanu starp abiem galvenajiem varoņiem ir iestājies "ledus laikmets. Auksts un briesmīgs". (35) Vectēvam nopietni nākas pacensties, lai atsaldētu mazās Spindzeles sirdi, kuru vairs nesasmīdina pat tas, ka vectēvs pie tualetes durvīm ir pielīmējis zīmīti "DESA", bet uz ledusskapja durvīm – "ČURA". Mazā cilvēka jūtas tiek uzņemtas nopietni, un jāmainās ir vectēvam, jo citādi viņš netiks līdzi. Lielākoties jau par Z paaudzi mēdz teikt, ka tā ir digitālā paaudze, internetā dzīvojošā paaudze u. tml., taču Laura Gundara garstāsts laikam rāda ideālo variantu – ja katram Z paaudzes bērnam būtu vecākās paaudzes pārstāvis, kas ļautos pārmaiņām, tad ieguvēji būtu visi, jo vieni mazāk būtu ieurbušies telefonu ekrānos, bet otri varbūt tieši vairāk – ļautos pārmaiņām un telefonam bez pogām, piemēram.

Back

Share