Grāmata bez vecuma ierobežojuma

Aizkustinošs stāsts par ģimeni trijās paaudzēs – vecvecākiem, vecākiem un zēnu Tonīno – tiek vēstīts no bērna skatpunkta. Tonīno dalās atmiņās par laiku, kad viņam bija četri gadi – zēns dzīvoja pilsētas dzīvoklī kopā ar mammu, tēti un tēta vecākiem Luidži un Antonjetu. Savukārt laukos mitinājās Tonīno mammas vecāki – Otaviāno un Teodolinda. Viss mainījās brīdī, kad vecāmamma Teodolinda saslima un nomira un vectēvs Otaviāno palika dzīvot laukos viens.

"Tā es uzzināju, ka nomirt nozīmē doties ceļojumā uz debesīm bez lidmašīnas un ka tur nav vietas ne bērniem, ne zosīm [..]. Bēru dienā kāds man pateica, ka ziediem klātajā koka kastē iekšā esot vecāmāte Teodolinda un ka tagad viņu vedīšot uz kapiem. Ja viņa bija tai kastē, viņa taču nevarēja būt debesīs – tātad kāds bija man samelojis. Sāku brēkt: – Es jums neticu! Jūs visi esat meļi!" (22)

Lasītājs seko mazā cilvēka gaitām, kas daudzas lietas piedzīvo pirmoreiz. Bērna prizmā pirmā satikšanās ar nāvi ir ne ar ko citu nesalīdzināma, iepriekš nepiedzīvota, grūti aptverama pieredze. Taču pieaugušais lasītājs spēj reflektēt un līdzpārdzīvot par saviem zaudējumiem. Par dzīvi un nāvi grāmatā tiek runāts vairākās kategorijās, godīgi un bez izskaistinājumiem. Tā kā mammas vecāki dzīvo laukos, Tonīno jau agrā vecumā uzzina, kā tiek izperēti cālēni un no kurienes nāk olas un gaļa, ko ēdam pusdienās.

"Lai arī vecāmāte ļoti mīlēja savas zosis un vistas, viņa nevilcinājās ne mirkli, kad vajadzēja tās pārdot vai apgriezt tām kaklu. "Tāds ir dabas likums," viņa nopūtās un, krak!, acumirklī paveica darāmo." (18)

Grāmata "Mans vectēvs bija ķiršu koks" ir daudzslāņains literārs darbs. Būtiska sižeta līnija tiek veltīta attiecībām ģimenē – gan Tonīno un vectēva Otaviāno draudzībai, gan zēna attiecībām ar mammu un tēti, kuru laulība ir nonākusi krīzē. Tonīno to tā neuztver, bet pieaugušais lasītājs visu saprot. Svarīgas ir visu veidu attiecības: starp cilvēkiem, dzīvniekiem un dabu kopumā, kā arī mācību vidē – Tonīno uzsāk skolas gaitas un mācās saprasties ar skolotājiem un klasesbiedriem, iederēties. Grāmata runā par tēmām, kas veido cilvēka personību un attieksmi pret pasauli. Pieaugušajiem grāmata liks atcerēties bērnību un, iespējams, arī ieraudzīt tagadējo sevi no malas – vai pietiekami daudz laika tiek veltīts mīļajiem un tuviniekiem, vai, gadiem ejot, ir saglabājusies spēja priecāties par sīkumiem un neuztraukties par sabiedrības viedokli.

Bērnus šajā stāstā aizraus asprātīgas un dzīvespriecīgas situācijas, pazīstamas ainiņas skolā un mājās, brīnišķīgais ķiršu koks, kas ir mīlestības un ģimenes vērtību simbols – metafora tam, ka dzīvē ir jācīnās par to, kas svarīgs un ko mīli. Un tad būs augļi. Vēstījums ir emocionāls un liek gan smieties, gan raudāt. Darba "Mans vectēvs bija ķiršu koks" lasīšana ir piedzīvojums, kas piepilda ar līdzpārdzīvojumu un dažādu emociju gammu.

Pagaidām grāmata ir pelnīti saņēmusi tikai pozitīvas atsauksmes. Dzejniece Inga Pizāne un grāmatu blogeris Agris Jēkabsons recenzijās uzdod jautājumus, kas pēc izlasīšanas radās arī man – vai stāsts ir tikai bērniem?

Gribētos teikt, ka "Mans vectēvs bija ķiršu koks" ir rakstīts galvenokārt lasītājiem ar dzīves pieredzi, taču arī bērni un pusaudži atradīs tajā daudzas atziņas, asprātības un pārdomu pērles. Tas ir vispārcilvēcisks stāsts, kas runā par jebkurā vecumā aktuālām tēmām.

Tulkojums ir izcils. Latvijas literatūras pasaulē tulkotājas Daces Meieres vārds tiek uzskatīts par kvalitātes zīmi – Dace Meiere ir pazīstama kā Umberto Eko un citu itāliešu autoru darbu latviskotāja, daudzkārt šis vārds parādījies Latvijas Literatūras gada balvas nominācijā "Labākais ārvalstu literatūras tulkojums", un viņa šo balvu ir arī saņēmusi. Grāmatu "Mans vectēvs bija ķiršu koks" ir iepriecinoši lasīt ne tikai saviļņojošā satura dēļ, bet arī tāpēc, ka tā ir iespēja baudīt literāru un poētisku valodu, kurā stāsts tiek atklāts.

Ilustrāciju autors Krišs Salmanis ir Latvijā atzīts mākslinieks un Purvīša balvas ieguvējs. Uz zilā vāka tumši brūnā krāsā ir attēlots koka siluets, un balti burti vijīgā šriftā rotā grāmatas vāku ar nosaukumu. Burtu faktūra ir atšķirīga, tie ir kā uzlīmēti vākam virsū un sataustāmi – grāmatu ir patīkami turēt rokās. Teksts ir brūnā krāsā, un katru nodaļu ilustrē zīmējums – kopā tie ir astoņi.

Dizains ir gaumes jautājums, taču, manuprāt, grāmatas vizuālais tēls tumši zilos un tumši brūnos toņos ir drūmāks nekā darba vēstījums. Tumšas krāsas vāki ir praktiski, taču, piemēram, ja ķiršu koks būtu attēlots pavasarīgā ziedonī, nevis nakts tumsā, tas radītu precīzāku noskaņu – kaut arī saturs atklāj sarežģītas tēmas, stāsts atstāj gaišas un jaukas sajūtas. Katras nodaļas ilustrācijas zīmējumos ir redzami varoņu silueti tumsā. Mākslinieks it kā izvairās piešķirt varoņiem sejas, tādā veidā atstājot vietu lasītāju iztēlei.

Ziedošā pavasara noslēgumā "Latvijas Avīze" publicēja Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas grāmatu sarakstu 2018, kurā "Mans vectēvs bija ķiršu koks" iekļuva vecāku žūrijas sadaļā. Manuprāt, gluži kā franču autora Antuāna de Sent-Ekziperī ievērojamākais darbs – stāsts "Mazais princis" –, arī grāmata "Mans vectēvs bija ķiršu koks" uzrunā visu vecumu, dzimumu un tautību cilvēkus un ir ieteicama izlasīšanai ikvienam, kuram ir bijis un joprojām ir vectētiņš, vecmāmiņa un varbūt arī ķiršu koks.