CONFERENCE
Paralēli idilliski attēlotajai trijotnei, kur tēvs ar bērniem dodas pretī saulrietam, lasītāja nepamanīta nebūs uz grāmatas vāka esošā dzeltenā spalva, kurai ir ļoti svarīga loma romāna sižetā; ar dzelteno spalvu sākas un beidzas stāsts, kas vēsta par mīlestību starp brāli un māsu – iespējams, viens no spēcīgākajiem mīlestības veidiem. Turklāt spalva pavīd romāna lapās – gan kā norāde par nākamo apakšnodaļu, gan kā ilustratīvs ceļvedis, kas liek lasītājam sekot māsas un brāļa ceļam vienam pie otra. Varoņi neaizmirst, ka šīm spalvām ir burvju spējas, jo tās ir mīlestības simbols, kas neļauj pazust dzīves neceļos, bet liek laimīgi tiekties pēc nozaudētā un dzīvē svarīgākā.
Daļai lasītāju Tuvie Austrumi noteikti asociējas ar pasakām, kur valda džini, fejas, dīvi un daudzi citi personāži, kuriem piemīt gan valdzinošas burvju spējas, gan neizmērojama nežēlastība. Turklāt tiem pretī nostājas parasts cilvēks, kurš ir apveltīts tikai ar savu prātu un drosmi, kas pareizu lēmumu vai rīcības dēļ reizēm ļauj uzvarēt burvi. Arī H. Hoseinī „Un kalni atbalsoja” sākas ar teiksmu – tā vēsta par vīru, kuram atņem bērnu; pārvarot savas bēdas, vīrs dodas atgūt dēlu, bet, redzot, ka ļaunais ne vienmēr ir slikts, viņš pieņem ļoti svarīgu lēmumu un atstāj dēlu pie dīva, kur tam ir lemta laba dzīve, par to saņemot balvu – aizmirstību, kas to glābj. Lai cik nežēlīgi tas neskanētu, tā ir dāvana.
Kas līdzīgs notika arī ar ģimeni, kas rotā grāmatas vāku – dīvi kļūst par cilvēkiem, bērni par reālitātē pazudušiem, un to, vai teiksma būs beidzot sakņota reālitātē, uzzināsim tikai romāna beigās. Tas, ka romāna pamatu veido teiksmains sižets, ļoti palīdz grāmatai; teiksmains nostāsts kā unikāls mūsu priekšgājēju darinājums ļauj rakstniekam apvienot brīnumus un senās pasaules izjūtu. Ir apbrīnojami vērot, kā Hāleds Hoseinī izdomai piešķir reālitātes formas, parāda, ka visu neticamo var piedzīvot arī ikdienā. Hoselīni „teiksmas romāna” pamatu veido 6 galveno varoņu atmiņas; paralēli tēva Sabīra, brāļa Abdullāha un māsas Parī, tēvoča Nābī un Nailas un Suleimāna Vahdatī stāstiem var lasīt arī par šo varoņu līdzcilvēku dzīvi, bez kā nevarētu uztvert un iegūt īsto Afganistānas pasaules garšu.
Lai arī mūsdienu Austrumu pasaule (piemēram, Afganistānai tuvās valstis) var saistīties ar nabadzību, milzīgu patriarhāta ietekmi, karu un slepkavībām, jo bieži vien negatīvu iespaidu veido ne tikai Rietumu televīzijas ziņas, bet arī no islāma fanātiķu uzskatiem cietušo sieviešu dzīves stāstu atspoguļojums grāmatās, H. Hoseinī atklāj, ka musulmaņi var būt arī plaša mēroga cietēji. Autors fokusē lasītāja uzmanību uz to, ka daudzi pakistānieši, afgāņi utt. dzīvo tādās savas valsts teritorijās, kur lietus līst ļoti reti, izraisot badu un grūti panesamus sadzīves apstākļus, trūkumu. Kāds turpina dzīvot nabadzīgi, cits strādā pagaidu darbus, tāpat daudzi pārceļas uz pilsētām, kur nabadzība tomēr neatkāpjas. Islāms tik ļoti ietekmē cilvēka dzīvi, ka arī jebkura dzīvesveida pārmaiņas tiek nosodītas un apkarotas. Izšķiroši ģimeņu likteņiem ir arī daudzie kari, kurus autors piemin romānā. Lielākā daļa no varoņiem kā bēgļi tiek izmētāti pa visu pasauli, turklāt Hoseinī piemetina, ka, neskatoties uz bēgļu nelaimīgajiem likteņiem, grūtībām jaunajās mītņu valstīs, ārējā pasaule turpina tos uzskatīt par traucēkļiem. ”Un kalni atbalsoja” ir romāns, kurā tiek mēģināts izsekot dažādajiem bēgļu likteņiem – kāds no viņiem kļūst bagāts vai, jau būdams bagāts, ierodas ārzemēs, cits turpina dzīvot nabadzībā, un ir tādi, kas atkal atgriežas dzimtenē, lai gan dzīvos tur vēl nabadzīgāk nekā līdz šim, turklāt joprojām pastāv dzīvību apdraudoši apstākļi.
Lai kaut nedaudz redzētu, kurās pasaules malās romāna varoņi aizceļo, teksta valoda čum un mudž no arābu un franču valodas vārdiem – pirmo autors lieto, lai parādītu, ka bēgļi joprojām cenšas saglabāt savu kultūru svešā vidē (tās ir arī ļoti daudz atmiņu stāstos, lai lasītājs spēcīgāk izjustu Austrumu pasauli). Jāatzīmē vēl tas, ka, ja franču teiktajam mēs lasām tulkojumus, tad arābu leksikai nozīme dažbrīd jāuzmin no konteksta, kas ir ļoti interesanti, jo, virzoties arvien tālāk romāna vēstījumā, lasītājs iegūst apstiprinājumu saviem „valodiskajiem minējumiem” un varbūt pat ciešāk identificējas ar tēloto.
Kādēļ būtu jāgremdējas šajā mīklu pilnajā Hoseinī teiksmu romānā? Lai gan grāmatas nosaukumā minētie kalni romānā īsti neparādās un vēstījumu neietekmē, tieši kalni kā simbols ievada romāna tik austrumniecisko un brīnumaino noskaņu. Un ar to vien pieteikt, lai varētu nedaudz pasapņot ar grāmatu rokās, ļauties tās valdzinājumam. Cits lasīšanas stimuls būtu lasītāja vēlme pārliecināties, vai šis sapnis par austrumiem patiešām tāds, kādu arī viņš pats spēj izsapņot.
