Kultūras un literatūras cienītājiem, kā arī preses lasītājiem un televīzijas skatītājiem nebūt ne svešais literatūrzinātnieks un literatūras kritiķis Arno Jundze nupat ir nācis klajā ar debijas romānu „Putekļi smilšu pulkstenī”, nu jau ceturto reizi atklājot savu izprati par literatūru kā autors (līdz šim izdotas Jundzes grāmatas bērniem „Ķiparu ļerpatu šnirks!” (2003) un "Ķiparu ļerpatu Čieps", kā arī stāstu krājums „Gardo vistiņu nedēļa” (2012)).

Jundze parāda, ka literatūra var būt interaktīva, respektīvi, lasītājs pats var iesaistīties darba veidošanā, izmantojot autora piedāvātās sastāvdaļas, kas šajā gadījumā saucamas par nodaļām. Protams, līdzdarbošanās, kas izpaužas kā secīga nodaļu savirknēšana, nav obligāta, taču tā var palīdzēt vieglāk uztvert grāmatu.

Romāna sižets recenzijā netiks ieskicēts, jo tāda, varētu teikt, pat nav. Katra grāmatas nodaļa ir kā epizode no kāda vīrieša – „viņa” – dzīves, un šie „viņi” ir vairāki. Katrs no „viņiem” dzīvo citā laikā, tādējādi lasītājam tiek pavēstīts vai atgādināts, ko vēstures gaitā piedzīvojuši latvieši kā nācija, piemēram, kristīgo vērtību un pagānisma sadursmi, ticības un ateisma konfrontāciju, dienestu padomju armijā, dzīvi sociālismā un pielāgošanos kapitālisma apstākļiem.

Romāna galvenais varonis un vēstītājs – Brežņeva laikos dzimis vīrietis – lasītāju iepazīstina ar savām bērnības un skolas gadu atmiņām, novērojumiem, sajūtām un dažiem nenoskaidrotiem jautājumiem. Šī vārdā nenosauktā centrālā tēla dzīves ainiņas starp citiem romānā ietvertajiem likteņstāstiem parādās salīdzinoši maz, taču viņu kā vissvarīgāko šajā vīriešu plejādē ļauj identificēt Jundzes lietotā „es” forma pretstatā citiem varoņiem, kas ir nevis stāstītāji, bet stāstījuma objekti. „Viņu” ir daudz, taču ik pēc vairākām nodaļām pie lasītāja nonāk kāds no jau iepriekš sastaptajiem „viņiem”, un lasītāja uzdevums ir šo „viņu” pārējo jūkli atšķetināt.

Protams, var secīgi lasīt visas grāmatas nodaļas, ja vien netraucē nepabeigtība. Taču pabeigtība te nemaz nav nepieciešama – romāns ir drīzāk jautājums nekā atbilde. Saliekot pareizos romāna gabaliņus, var ilgāk pakavēties pie viena sižeta, un tas tomēr ir mazāk apgrūtinoši, nekā ik pēc desmit lappusēm iepazīties vai nu ar citu tēlu, vai ar kaut kad jau sastapta tēla piedzīvojumu turpinājumu, mēģinot atcerēties, kas ar viņu noticis iepriekš. Var šķist paradoksāli, bet savstarpēji nesaistītie „viņu” stāsti, salikti kopā, tomēr rada gatava darba iespaidu.

Daiļdarba nosaukums – „Putekļi smilšu pulkstenī” – jau ir pietiekami asociatīvs – var nojaust, ka runa būs par laiktelpu kā abstrakciju, kā arī par cilvēka nenozīmīgo vietu tajā un viņa nespēju pilnībā iespaidot apkārt notiekošo; respektīvi, ir izvēles, kuras cilvēks pats var apzināti veikt, un ir norises, kurās viņš gluži vienkārši tiek iesaistīts. Lasot romānu, nepārtraukti klātesoši ir jautājumi par likteni, nolemtību un augstāko spēku esamību, jo autors lasītājam piedāvā ne vienu vien epizodi, kas balansē uz robežas starp izskaidrojamo un pārdabisko, veiksmi un nejaušību. Starp tādām, piemēram, ir aina ar mācītāju, kuram izsūtījumā nometnes politpārvaldes priekšnieks spiež pierādīt Dieva esamību, kailiem ceļiem pārrāpojot pāri 15 metrus garai stikla lausku joslai bez savainošanās. Mācītājām šī šķietami neiespējamā darbība (vai arī darbība, kas prasa treniņu un sagatavošanos) izdodas, bet politpārvaldes priekšnieks saņem sodu.

Rādās, ka Jundze savā pirmajā romānā ietvēris to pašu ideju, ko Aivars Kļavis tetraloģijā „Viņpus vārtiem” – laiks ir plūstošs, dinamisks un daudzslāņains, tas drīzāk met cilpas, nevis ietilpinās nogrieznī, toties cilvēki savā starpā ir saistīti ar neredzamiem vēstures un likteņa pavedieniem: „Pēdējais ieraksts [Dzelzskalnu dzimtas Bībelē] 1941. gada 28. jūnijā liecina: Šodien bēgošie komunistu pakalpiņi Zušu Gatis un Dakstiņu Juris nošāva Jāzepu Dzelzskalnu (dz.1907). [..].” Mācītājs nezina, ka vēl pēc divdesmit gadiem [te romāna darbība norisinās 20 .gadsimta 70. gados – aut.], kad Latvijas neatkarība būs atjaunota, Dakstiņu Jura mazdēls privatizēs Dzelzskalnu zemi, bet ar saimniecību viņam neveiksies. [..]. Un neviens nevarēs saprast, kāpēc. Arī jaunais Dakstiņš – ne.” (138) Tieši tāpat kā Kļavja tetraloģijā arī šeit var diskutēt par to, kas romānā ir galvenais – cilvēks vai laiks. Jo cilvēks, arī „viņi”, ir tikai figūras jeb putekļi laikā jeb smilšu pulkstenī.

Tāpat Jundze romānā ir iekļāvis daudz informācijas, faktu un detaļu gan par vēsturi, gan par sabiedrību, raisot asociācijas arī ar Kurta Vonnegūta rakstīšanas manieri.

„Putekļi smilšu pulkstenī” caur vairāku cilvēku dzīves pieredzi lielākoties runā par sarežģīto 20. gadsimta 2. puses un 21. gadsimta sākuma vēsturi un pieturzīmēm šajā vēstures nogrieznī – par mopēdiem, kas bija padomju laiku puišeļu sapnis, par Brežņeva laikiem, kuros labāk nerunāt lieku, par dienestu padomju armijā, kas brutālā veidā jaunus puišus padarīja par skarbiem vīriem, kam nereti bija grūti aklimatizēties sabiedrībā, no kuras viņi tikuši izrauti, par mēģinājumiem kalpot Dievam valstī, kur reliģija tikusi izsmieta un nicināta, par bandītiskajiem deviņdesmitajiem un sarežģīto gadsimtu miju, kurā šķiet, ka laime pērkama par naudu. Te ar Latvijas vēstures notikumiem saplūst arī atsevišķas starptautiskas norises, kas ietekmējušas Latvijas iedzīvotāju ikdienu.

Jundzes romānā daiļliteratūra vietām mijas ar publicistiku, jo, izmantojot iedomātus tēlus, autors brīvā manierē, vēstījumu nepārsātinot ar gadskaitļiem un faktiem, atšķir vienu vai otru vēstures lappusi, piemēram, par vjetnamiešu strādniekiem Rīgā vai karu Afganistānā. Jundze pastāsta to vēsturi, kam skolas mācību grāmatās vieta neatradīsies, bet ko vecākā vai vidējā paaudze glabā savā pieredzē un atmiņās, vai ko, piemēram, tādi pētnieciskās žurnālistikas pārstāvji kā Lato Lapsa, Sandis Metuzāls un Kristīne Jančevska ir ielikuši trijos „Mūsu vēstures” sējumos. No šī viedokļa raugoties, „Putekļos smilšu pulkstenī” manāmas norādes uz to, kā attīstījusies Latvijas sabiedrība, ar kādām grūtībām tā saskārusies pusgadsimta garumā, kā veidojušies sociālie slāņi, kā, varai mainoties, tikusi pelnīta nauda un iegūta ietekme utt.

Autors šo mikrovēsturi pasniedz tādā veidā, kā tā figurē periodikā un nostāstos jau gadu desmitiem, un tieši tāda tā ir nogulsnējusies kolektīvajā atmiņā. Tālab var teikt, ka Jundze daļēji arī atreferē un nostiprina dažādus publiskajā telpā klīstošos stereotipus, piemēram, par to, ka lielas naudas pelnīšana saistīta ar ne pārāk godīgu uzņēmējdarbību, pirmie Latvijas uzņēmēji nereti „izšķīlušies” no padomju militāristu un drošībnieku vides, bet panākumi profesionālajā dzīvē ne vienmēr saistāmi ar intelektu. Protams, šie priekšstati nav radušies gluži ne no kā – piemēram, nupat pētnieciskās žurnālistikas raidījums „Nekā Personīga” piedāvā sarunu ar gāzes kompānijas „Itera Latvija” vadītāju un līdzīpašnieku Juri Savicki, kurā viņš stāsta, kā Valsts drošības komitejā nodarbojies ar aģentu vervēšanu.[1]

Romānu caurvij intensīva autora saskarsme ar presi – tikpat labi tā var būt gan preses sleju veidotāja, gan lasītāja pieredze –. iedziļinoties atsevišķās epizodēs, ir sajūta, ka tiek lasīts kāds kriminālām sensācijām, neizskaidrojamām parādībām vai citām intriģējošām tēmām veltīts žurnāls. Tāds, piemēram, ir pastāstiņš par prostitūtu, ko vīrietis – viens no „viņiem” – algo ne jau seksam, bet gan kā mājvietas – vagoniņa – tīrītāju; ar pārdabisku noskaņu apveltītās epizodes, kas uzdod jautājumus par kādu augstāku spēku klātbūtni cilvēka dzīvē, vai arī sižeta līnija ar neapdzīvotā namā atrastajiem dokumentiem, kuru pētniecība aizved līdz starptautiska mēroga krāpšanas shēmām.

Romāna komponentes (nodaļas) sasaucas arī ar Jundzes stāstu krājumā „Gardo vistiņu nedēļa” lasāmo materiālu, parādot, ka iepriekšējā gadsimta deviņdesmitie gadi un tiem raksturīgais bandītisms, sociālā nevienlīdzība un „vienkāršā cilvēka” dziļā nabadzība, kā arī sociālisma sabrukums (un tam pietuvinātais morāles sabrukums), kā arī cilvēku pielāgošanās dzīvei kapitālisma apstākļos, sadzīvojot ar pagātnē pieredzēto, ir autoram tuvas tēmas.

Apgāds „Zvaigne ABC” izdoto darbu dēvē par romānu „vīriešiem par vīriešiem”.[2] Es kā sieviete atļaušos izteikt aizdomas, ka ne vienā vien izteikumā autors tiešām ir iekodējis sajūtas, ko daļa vīriešu varētu atpazīt un asociēt ar saviem agrīnajiem gadiem, bet citi lasītāji – te gan dzimumam vairs nav nekādas nozīmes – ar pārstāstiem no citu, iespējams, gados vecāku, ļaužu pieredzes. To varētu attiecināt gan uz romānā minēto mopēdu ķīlēšanu un benzīna zagšanu, gan uz hokeja spēlēšanu, kur par vislielāko izaicinājumu kļuva kvalitatīvu hokeja nūju iegāde, kā arī cigarešu „RTF” smēķēšanu utml.

Lasītājam, neatkarīgi no vecuma un dzimuma, droši vien pašam atmiņā atausīs kāds stāsts, kas sasauksies ar romānā lasīto – tā var būt gan paša, gan kāda cita pieredze. Un Jundzes romānā sastopamās epizodes ir kā auglīgs lietus tiem asniem, kas guļ pašā lasītājā un pēc saskares ar lasīto tekstu spraucas ārā, tādējādi lasītājs kopējā „smilšu pulkstenī” iekaisa arī savus „putekļus”. Kad lasītājs turpina literatūru, atsaucot atmiņā sev zināmus līdzīgus gadījumus, vai turpina domāt par laikmetu, kura iezīmes autors viņam ir pasniedzis, viņš ir tik ļoti iedziļinājies grāmatā, ka, pašam pie tā nepiedomājot, kļuvis par romāna attīstītāju. Tā kā nodaļu secība grāmatā ir haotiska un ir grūti pateikt, cik tālu no romāna izlasīšanas lasītājs atrodas, turklāt „viņu” stāsti ir tādi, kas var aprauties jebkādā veidā un jebkurā brīdī, ir sajūta, ka lasītājs it kā planēta romāna veidotajā izplatījumā, kuram nevar noteikt ne sākumu, ne beigas, tādējādi viņš pats ir padarīts par „smilšu pulkstenī” krītošu „putekli”.

„Putekļi smilšu pulkstenī” nav literatūra ierastajā izpratnē, kur lasītājs no sākuma līdz beigām dzīvo līdzi galvenajam varonim. Darba vērtība ir gan tā sniegtās zināšanas, gan interaktīvā lasīšanas pieredze, jo grāmata kalpo kā nepārtraukts impulsu devējs.

Ja nu tomēr lasītājs nevēlas iesaistīties literārā darba veidošanā un pats likt no Jundzes dotajiem tekstiem romānu, interese par gandrīz 300 lappušu garo darbu var izzust visai strauji – vēstījums, kaut arī bagāts interesantām detaļām, kas vienubrīd var būt nedzirdētas, bet citviet noderēt par atmiņu katalizatoru, ir pārāk sadrumstalots, lai būtu uztverams „no vāka līdz vākam” –kaut arī romāns kā ikviena „normāla” grāmata sākas ar pirmo nodaļu un beidzas ar pēdējo.

 


[1] Avots: ltv.lsm.lv/lv/raksts/12.11.2013-juris-savickis-par-motivaciju-darbam-vdk.id20442/ - skatīts 03.09.2014.

[2] Avots: www.zvaigzne.lv/lv/jaunumi/aktualitates/210727-romans_viriesiem_par_viriesiem.html - skatīts 03.09.2014.

 

 

Share