Talantīgi sarakstīts pops. Inga Žolude „Stāsti”

Krājums „Stāsti” nāca klajā laikā, kad vēl nebija sākušies ikgadējie Prozas lasījumi, bet Inga Žolude jau bija kļuvusi par gada nogales pamanāmāko latviešu prozaiķi, atklājot sava talanta piekritējiem svinīgo un reizē neformālo pusi. Šī gada 30. novembrī Kaņepes Kultūras centra pasākumu ciklā „Neierastā literatūra” notika diezgan netipisks lasījumu vakars „Inga Žolude un draugi”. Tajā rakstniece pulcēja cilvēkus, kurus, kā viņa pati izskaidroja, uzskata par tuviem un nozīmīgiem kolēģiem, biedriem un amata brāļiem, ar kuriem gan nesazvanās un netiekas gluži katru dienu, tomēr jūt īpašu, netveramu saikni: dzejnieks Kārlis Vērdiņš, tēlnieks Aigars Bikše un dzejniece Inga Gaile nolasīja pašas I. Žoludes sagatavotus tekstus – ieskatu viņu un rakstnieces attiecību vēsturē. I. Žoludes visnotaļ atpazīstamie draugi iepriekš nebija pazīstami ar tekstu, ko lasīs, tāpēc manāma nedrošība un aizkustinošs mulsums viņu vidū radīja īpatnēju pirmreizības un atklāsmes noskaņu. Klausītājus varēja mulsināt dažas mazāk izprotamas vēstījuma detaļas, kas acīmredzot bija nozīmīgas Ingai Žoludei un kas nemitīgi un gūzmām vien tika apaudzētas ar vispārīgām, it kā katram lasītājam piemītošo intonāciju apņemtām jēdziena „draudzība” šķautnēm. Pasākuma pragmatika bija labi nojaušama – populārie Ingas Žoludes draugi tiek nedaudz atkailināti, lasot tekstu par sevi, lai gan rakstnieces īstenais tuvinieku loks paliek neskarts un neizzināms; atnākušie ir ieinteresēti. Tiek runāts par saprotamām un elementārām tēmām – pirmā iepazīšanās, darba gaitas, radošā bohēma un, protams, draudzība vairāku gadu garumā. Laba ideja, kas atstāj viegli aizvadīta, taču literāri nepārsteidzoša vakara sajūtu – tāpat kā Ingas Žoludes grāmata „Stāsti”.

Arī tajā rakstniece it kā ir pulcējusi labi zināmos un pazīstamos tēlus ar mērķi izstāstīt viņu pamācošos dzīves un attiecību stāstus, liekot lasītājam sajust sevi kā vienam no šī draugu un paziņu loka, identificēties un pavisam noteikti – saprast. Krājums satur septiņus stāstus, no kuriem trīs rakstniecības tēmai veltītie teksti (I, II, III) ir izdalīti īpaši kā vienas tēmas triptihs izsvaidītā veidā, tādējādi acīmredzot, izlīdzinot krājuma tematisko smaguma centru un ietverot krājumu īpatnējā gredzenveida kompozīcijā ar sākumu, vidu un beigām: I „Ceļš”, „Mati”, „Ķērpji”, II „Putekļi”, „Enerģija”, „Pārgājiens”, III „Nams”. Viltīgajos nosaukumos metafizika mijas ar priekšmetiskumu – tāpat kā pašos stāstos; fabulas lielā mērā vieno zināma melodramatisma nots – sievietes un vīrieša attiecības: vīrietis rakstnieks (un viņa jūtas) radošā procesa priekšā (I „Ceļš”, II „Putekļi”, III „Nams”), vīrietis (un viņa sievietes) nāves priekšā stāstā „Mati”, sieviete (un viņas vīrieši) „valgmes” un „gaisu” prasošās laulības priekšā („Ķērpji”), sieviete un vīrietis iesīkstējušās laulības/pasaules uzskata priekšā („Enerģija”), vīrieši (un viņu sievietes) nāves, slimības, pagātnes priekšā („Pārgājiens”). Pēc izlasīšanas paliek iespaids, ka lasītājs tiek nedaudz pamācīts vai iesvaidīts tematā, kas teju kaut kur jau redzēts, dzirdēts vai lasīts, tāpēc uztverams gandrīz kā tikumiska psiholoģijas grāmata, lasāmviela tumšām dienām, iedvesmai dzīvot utt. Un tās nav gluži neikdienišķas kaislības, kurās nonāk varoņi – I. Žolude mēģina pārliecināt, ka problēmas laulāto draugu starpā var kļūt redzamas visnegaidītākajā brīdī, bet šis brīdis liek mainīties abiem; ka, neskatoties uz raksturu un dzīvesveida nesaderību, cilvēki var būt precējušies un neizvēlēsies citu, ērtāku partneri, pat ja radīsies izdevība; ka bērnības draugu starpā ir milzīgi „skeleti” un aizvainojums, kas izlaužas tikai pēc vairākiem gadu desmitiem, pēc samērā saticīgām attiecībām, atklājot veselu dramaturģisku kaskādi ar attiecīgām dekorācijām (pastaiga kalnos) un blakussižetu (nāves apzināšanās). Šie „dzīve ir teātris” sižeti ir veidoti meistarīgi, valodai ritot raiti un pārdomāti, tikai retumis manāmi iegulstot neizprotamos apgalvojumos – bez seguma un paskaidrojumu kā, piemēram, pirmā stāsta „Ceļš” pirmajā lapaspusē: „Meitenei vēl nebija pusotra gada, un viņa vairs negribēja ne sēdēt ratiņos, ne arī mērķtiecīgi iet.” (Kāpēc jābūt pusotra? Mērķtiecīgi? Izklausās pēc lauskām no kādas bērnu audzināšanas grāmatas, kuras noslēpumi ir zināmi autorei un cilvēkiem ar bērniem); „Kārvers skatījās uz šiem nelaimīgajiem vecākiem un domāja, ka viņš būtu darījis citādi.” (Mēs nekad neuzzinām, KĀ CITĀDI) (7) utt. Taču kopumā šie stāsti aizrauj lasītāju kā veca, laba Holivudas filma, kuru iesākuši skatīties, nespējam pārtraukt un novērsties, jo tā ir klasika un patīkami iegulst pazīstamajās prāta shēmās. Iespējams, pakļaujot savu rakstniecības manieri šo melodramatisko nianšu spēkam, I. Žolude ir atradusi jaunus lasītājus, skumdinot daļu iepriekšējo. Tāpat nedomāju, ka tieksme rakstīt par attiecībām, ar kurām var identificēties ikviens pieaudzis cilvēks, ir viegls ceļš – drīzāk tas meistara cienīgs ceļš, kurā var krietni aizšaut garām psiholoģiskām niansēm.

Tad, kad stāstos parādās nedaudz nāves, tie sāk atšķirties un šķist daudzsološāki, dažreiz pat nepieviļot lasītāja gaidas, – tāds ir īsākais no stāstiem, iepriekš žurnālā „Domuzīme” publicētais „Mati”, kurā galvenais varonis ir spiests atteikties no mīļotās sievietes, kas mirst, un nav gatavs turpināt attiecības ar to sievieti, kas pamīšus nākusi mirstošās vietā; banālās traģikas klātbūtne, neizbēgamība līdzās izvēles iespējai veido stāsta kamerspriegumu un ir īsts ieguvums. Savukārt rakstniecības tēmai veltītie teksti, kuros I. Žolude pievēršas rakstnieka (radītāja – arī mākslinieka) darba procesam, lielā mērā ietekmējoties no savas radošās pieredzes rakstnieku namā Ventspilī un tamlīdzīgās radošās “treniņnometnēs” ārzemēs, nav viendabīgi. „Ceļš” ir piemīlīgs stāsts par rakstnieka mīlestību uz savu darbu, mūzu un ceļu. Stāsts „Putekļi”, neskatoties uz veselīgo mugurkaulu – tēmu par rakstniecības un mākslas attiecībām ar subjektu, ieslīgst pamācošos prātojumos par radīšanas dabu, kurus ir ārkārtīgi garlaicīgi lasīt, kur nu vēl iedomāties tos tik gludi dzimušus īstena darītāja prātā: „Radīšanai vajadzētu būt priekam, spēlei, piedzīvojumam, un pāri visam – nepienākumam.” (116) Triptiha „Ceļš”, „Putekļi” un „Nams” vidū īpaši jāizceļ pēdējais, krājumu noslēdzošais stāsts, kas iemieso asprātību, komiskumu, paradoksalitāti un arī diezgan grūti apstrīdamo simbolisko „autora nāve” slāni – sirreālās detaļas, rakstnieka vēlme valkāt sarkano zīda kleitu un rakstnieki, kas „mirst”, pametot rakstnieku radošo māju; ja šī I. Žoludes līdz šim mazāk interesantā grāmata ir glābjama, tad šis stāsts ir viena no cerībām.

I. Žoludes jaunās grāmatas sakarā ir arī vairākas mazāk izprotamas formālas nianses. Pirmkārt, diskutabls ir šiem tekstiem piedēvētais garstāstu žanrs – klasiskā garstāsta definīcija nosaka, ka tas ir literārs darbs, kas atrodas starp īso stāstu un romānu, apvieno sevī vairāku varoņu klātbūtni, vēsturisko (vai jebkādu tamlīdzīgu) kontekstu un īpašu vēstītāja nozīmi,[1] taču I. Žoludes teksti pat nosacīti neatbilst šim kategoriskajam noteikumam – tāpat kā īsajā stāstā Žoludes varonis lielākoties ir viens un atrodas uzmanības centrā, neskatoties uz sevi veidojošo kontekstu (izņēmums varētu būt stāsts „Enerģija”, kurā sižetu veido vīrišķā un sievišķā raksturu pretešķības-emblēmas, kas tomēr cieši saistītas arī ar laiktelpu simboliskā un reālistiskā plaknē). Un kāpēc biedēt šo dzīves īstenību lasītāju ar jēdzienu „garstāsti”? Otrkārt, nesaskatu grāmatas vāka noformējuma atbilstību saturam – ir skaidrs, ka, atsakoties no romānos „Santa Biblia” un „Sarkanie bērni”, kā arī no iepriekšējā stāstu krājumā „Mierinājums Ādama kokam” sastopamajām maģiskā reālisma tipa spēlēm, pasniedzot jauno materiālu it kā īpatnēji vienkāršotā veidā (krājuma nosaukums ir apzināti garlaicīgs, bet tāpat kā stāsti paši par sevi viegli atminams un saprotams tiem, kas ar I. Žoludi tikai sāk iepazīties), nav iedomājams arī vāks ar Janas Briķes hipnotizējošiem zīmējumiem. Taču arī izvēle par labu Pauļa Liepas mākslas darbam „Trash Talk”, kas, protams, varētu labi derēt stāstu krājumam elementu sadrumstalotība dēļ, nešķiet veiksmīga. Dialogu lodziņi, kas varētu nozīmēt sarunu vienkāršo bezjēdzību un hemingvejisku „aisberga” principu, īsti nav saistāmi ar I. Žoludes stāstiem, kuros priekšmetiskais tomēr pārmāc komunikāciju. „Stāstu” vāks gan varētu būt uzrunājošs jauniešiem savas interesantās faktūras dēļ. Treškārt, ārkārtīgi uzkrītošā Ingas Žoludes prozas īpatnība – atraut varoņus no konkrētas vietas, laika un nacionālas identitātes – „Stāstos” sasniedz augstāko punktu, nepārprotami sakaitinot lasītāju. Šis stils iegūst mākslīgas konstrukcijas aprises jau pēc trešā stāsta, īpaši ņemot vērā varoņu personvārdu oriģinalitāti, dažreiz sniedzot viltus intertekstualitātes pavedienus: vienkopus pastāv Munks, Kārvers, Astija, Germans un Ivonna, tad – Revals, Pjero un Brita, latviešu valodas pūristus kaitinās arī MacGregore u. c. Tik krasa atteikšanās no visa latviskā ir jau gluži traģikomiska un tikai apstiprina iepriekšējo I. Žoludes darbu sakarā radušos sajūtu, ka viņa apzināti rada prozu, kas būtu viegli pārceļama citās valodās (tas būtu pragmatiski, bet ne nosodāmi). Jāsaka, ka kopumā „Stāsti” līdz ar to tematisko pieejamību patiešām ir viens no eksportējamajiem literārajiem darbiem šī gada latviešu literatūrā.

Zināmu vilšanos sagādāja jau Ingas Žoludes iepriekšējais darbs – romāns „Santa Biblia”, kurā postapokaliptiskais motīvs šķita diezgan banāls papildinājums rakstnieces neapšaubāmajam talantam, kas izpaudies ne reizi vien iepriekš. Viens no I. Žoludes meistarības piemēriem ir spēja vērpt vārdus ārkārtīgi tēlainās un baudāmās virknēs, liekot valodai ieskanēties precīzos toņos un tvērumos. „Stāstos” I. Žolude nenodara pāri sev kā rakstniecei, drīzāk – kā stāstniecei, kas spēj eksperimentēt, bet acīmredzot ir šo eksperimentu nogurdināta un vēlas pievērsties vienkāršākām matērijām, tuvoties tai lasītāju auditorijai, kas patiešām vēlas atpūsties ar latviešu literatūru, nevis strādāt ar to. Un, vēloties kļūt par rakstnieces draugu, acīmredzot ir jāsāk pacietīgā pazīšanās tieši ar šo grāmatu.

[1] http://www.letonika.lv/literatura/Section.aspx?id=2189836