
Vācijā dzimusī Stefānija Dāle ir vairāk nekā 40 bērnu grāmatu ilustratore un autore, kuras grāmatas ir tulkotas un izdotas daudzās pasaules valstīs – Ķīnā, Beļģijā, Francijā, Korejā, Krievijā, Slovākijā, Igaunijā, ASV un citās. Latviešu bērniem Stefānijas Dāles vārds jau ir pazīstams pēc iepriekšējām apgādā „Zvaigzne ABC” izdotajām grāmatām – „Es Tevi tā mīlu”, „Sārtvaidzīte, zemeņu feja” un citām. Atsevišķās grāmatās autore strādā kopā ar līdzautoriem, taču grāmatu par pīptarkšķi ir uzrakstījusi un ilustrējusi pati.
Jau apskatot grāmatas vāku un nosaukumu, rodas intriga un jautājums, kas tad īsti ir pīptarkšķis. Varbūt kāds dzīvnieks vai izdomāts draugs? Sākumā nemaz neienāk prātā, ka pīptarkšķis ir kastē paslēpts mopēds, ar kuru, kā pēc tam izrādās, stāsta varoņi dodas neparastā piedzīvojumu braucienā.
Stāsts ir pavisam vienkāršs un sirsnīgs. Vienu dienu lācis pa pastu saņem milzīgu saini, kuru izsaiņo kopā ar draugu zaķēnu. Sainī ir sapakotas mopēda detaļas, kuras viņiem palīdz saskrūvēt draugs kāmis. Kad mopēds jeb pīptarkšķis ir gatavs, draugi dodas ceļā uz vietu, kur neviens no viņiem iepriekš nav bijis. Uz jūru! Un kas gan tas būtu par piedzīvojumu, ja viņi zinātu ceļu? Un vai tad tas būtu neparasts brauciens, ja viņi nevienu nesastaptu ceļā?
Draudzīgo ceļojuma stāstu grezno gan krāšņas – atlokāmas lappuses, gan izteiksmīgas un detaļām bagātas ilustrācijas. Uzrunā gan pasteļtoņu izvēle, gan tas, cik sirsnīgi un mīļi ir uzzīmēti stāsta varoņi.
Galvenais varonis lācis ir samērā mūsdienīgs – viņa istabā ir pat televizors ar pulti, taču dziļi sirdī viņš ir īsts sapņotājs. Viņš sapņo par ceļošanu – par to liecina daudzās pastkartes viņa migas istabā, kā arī gultas lampa bākas veidolā un pastkaste kā atvērts kuģis – manuprāt, brīnišķīgi uzzīmētas un pasniegtas detaļas. Turklāt detaļu ir tik daudz, ka, katru reizi atverot grāmatu, pamanāmas aizvien jaunas lietas, kuras pieaugušais var skaidrot un pētīt kopā ar bērnu.
Ļoti saistoši un pārdomāti ir arī no asociācijām „būvētie” tēlu vārdi. Lāci sauc Brūnbārdis, kāmi – Apaļvaidzis, zaķus – Pelēkūsis un Pelēkausis. Ceļojumā viņiem pievienojas arī citi dzīvnieciņi (aitiņas, kaija, āpsis un citi), līdz ar to šī grāmata noderēs arī, lai iemācītu bērnam dzīvnieku nosaukumus.
Lai arī stāsta valoda īpaši sarežģīta nav, tomēr, lasot grāmatu kopā ar vismazākajiem, vecākiem stāsta valodu droši vien vajadzēs mazliet vienkāršot, izlaižot tādus vārdus kā „kubla”, „skārds”, „atsperes”, „stopētājs” un tamlīdzīgus. Taču teksts lappusēs aizņem patiešām maz vietas, tādēļ netraucēs ilustrācijas baudīt arī bez teksta. Turklāt – stāstu no zīmējumiem var nolasīt arī nelasot tekstu.
Iepazīstot grāmatu pirmo reizi, mazliet traucē stāsta tagadnes forma, īpaši brīžos, kad tiek lietoti gari darbības vārdi ar prievārdu, piemēram, „saulīte ielūkojas” vai „mēs izsaiņojam”. Ir pierasts, ka stāsti parasti tiek vēstīti pagātnes formā – kā kaut kas jau piedzīvots, ko var tālāk atstāstīt bērnam. Citādā ziņā – tulkojums un tulkoto vārdu izvēle netraucē ne uztvert, ne saprast stāstu.
Stāsts ir patiešām sirsnīgs un labestīgs, un tajā ir paustas vairākas vērtības. Vispirms – sapnis un sapņa īstenošana. Viss sākas ar to, ka lācis atklāj savu sapni, un beidzas – ar sapņa piepildīšanu. Vēl – mērķtiecība – stāsta vēstījums aicina nepadoties grūtībās un neapjukt, meklējot ceļu vai skrūvējot mopēdu. Un noteikti arī draudzība, kas ietver izpalīdzēšanu saviem draugiem, kā arī kopīgu laika pavadīšanu un ļaušanos piedzīvojumiem.
Šķirstot grāmatu, patiešām rodas sajūta, ka ilustrācijas ņem virsroku pār pašu stāstu. Tās ir tik gaišas, skaistas un bagātīgas, ka stāsta lasīšanu gribas atlikt uz vēlāku laiku. Bet, ja tā padomā, kas gan tur slikts? Arī pati autore sevi vispirms sauc par ilustratori un tikai tad par rakstnieci. Grāmatas apguves procesā var just, ka stāsts jau praktiski ir izstāstīts ar zīmējumu palīdzību, tas ir, ka stāsts papildina ilustrācijas, nevis otrādi. Taču tam ir arī sava priekšrocība. Krāšņās ilustrācijas piesaistīs grāmatai arī vismazākos lasītājus. Grāmata ir cietos vākos, arī lappuses ir cietas un viegli pāršķiramas, zīmējumi lieli un plaši – katra lappuse kā glezna, tā noteikti piesaistīs pat viengadnieku uzmanību un būs aktuāla līdz pat pirmsskolas vai sākumskolas vecumam, kad no vāka līdz vākam bērns varēs grāmatu izlasīt pats.
Grāmatai noteikti ir potenciāls kļūt par daudzu mazo lasītāju bērnības mīļāko grāmatu. Kā savā mājaslapā vēsta pati autore – viņa cenšas savas bilžu grāmatas veidot tādas, kādas viņai pašai bērnībā būtu patikušas. Jāatzīst, ka arī man pašai šī grāmata bērnībā noteikti būtu patikusi, un, ko tur slēpt, patīk arī tagad. Tāpat kā rotaļlietām, arī grāmatām – vispirms ir jāiepatīkas vecākiem, un tikai tad pie tām būs iespēja tikt viņu bērniem vai krustbērniem. Es noteikti šo grāmatu lasīšu un šķirstīšu kopā ar savu divgadīgo māsasmeitiņu, un esmu pārliecināta, ka viņai patiks.