Šausmu stāstiņš mazajiem. Ruta Svaža „Runča vakariņas”

Viss sākas ar to, ka galvenā varone (ir arī otrs galvenais varonis – runcis) Baibiņa „nez kāpēc” nevēlas mammas gatavoto putru un viņas draugs Muris nekavējoties izsaka piedāvājumu, kuram laikam nespētu pretoties neviens: „Nāc, es tevi pacienāšu ar ko DAUDZ garšīgāku, ar kaut ko ĻOTI garšīgu, ko piedāvā tikai draugiem!” Protams, mazā meitenīte acumirklī ir gatava sekot runcim, neskatoties uz to, ka jau ir vakars un tumsa nav aiz kalniem (Muris nenoliedzami ir lielisks mārketinga speciālists!). Bez svārstīšanās Baibiņa pamet mājas, atstāj ierasto un drošo pagalmu – savā bērna galviņā viņa jau ir izdomājusi, ka tas garšīgais, „ko piedāvā tikai draugiem”, noteikti ir našķi-, nevis, piemēram, gardāka putra vai sviestmaizes ar desu! Tas, ko Muris viņai piedāvā īstenībā, kā jau gaidāms, ne tuvu nav tas, ko mazā Baiba gaidījusi – tie ir īsteni kaķu kārumi, kas mazai meitenītei uzdzen riebumu un varbūt pat zināmas šausmas un liek ar izsalkumu un nožēlu atcerēties mājās atstāto putru… Stāsts ir īss, katrā lapaspusē teksta ir tieši tik daudz, lai vismazākajam lasītājam-klausītājam neiestātos apnikums, taču R. Svaža, šķiet, ir rūpīgi apsvērusi katru vārdu teikumā – vārdi ved lasītāju tālāk, sižeta plūdums ir raits, un kāpinājums – vienmērīgs. Ikvienai frāzei stāstā ir svarīga loma, šķietami īss izteikums paver lasītājam veselu ainu uz notiekošo, atklāj galvenās Baibas skatījumu uz pasauli un notikumu gaitu: „Aiz muguras paliek smilšu kaste, šūpoles un puķu dārziņš.” Šādi ne tikai ir raksturota vieta, kur dzīvo Baibiņa, bet iezīmētas drošās teritorijas – meitenītes mājas pagalma – beigas, aiz kura sākas tumšais nakts mežs. Savukārt frāze „Baiba (..) priecīgi ielido viņam rokās” sniedz lasītājam atvieglojumu, baiļu nasta pagaist, rodas prieks un uzticēšanās, izbīlis un izmisums ir aiz muguras, un Baibai kā jau katram mazam bērnam uzmanība ātri pārslēdzas uz ko citu: „Loms ir bagātīgs, un visi pārsteigti aplūko dažādās zivis.” Roku rokā ar ilustrācijām teksts rada vieglu baismīguma noskaņu zināmā kāpinājuma posmā – kaķis, piedāvājot meitenītei arvien jaunus un jaunus „našķus”, aizvedis viņu labi tālu no mājas, „jau sāk krēslot, bet runcis tik tipina iekšā biezoknī, un mazā viņam naski seko”. Lai gan sākotnēji Baiba bez vilcināšanās atstāj drošo mājas patvērumu un iet „roku ķepā” ar runci naksnīgajā mežā, jau pēc pirmā piedāvātā “garduma” meitenīte saprot, ka vēlā našķošanās nebūt nenotiek tā, kā viņa bija iedomājusies, un tumsa atraisa mazās varones fantāziju, un dažādi groteski tēli kāpj laukā no tumšā meža: „Koku zari kā milzu nagi plūkā Baibas matus.. jāņtārpiņi spokojas. (..) Draudīgi gaudo vējš. Melnā ģērbies stāvs, kapuci pār acīm, klusēdams spokaini kustas šurpu turpu gar [upes] krastu.” Arī runča gādātie gardumi ir visai baisi. Šis nudien ir viens īsts šausmu stāstiņš mazajiem lasītājiem! Brīdī, kad mazās meitenītes pacietības mērs ir pilns un lielā drosme izsīkusi, un viņa ir gatava padoties, runcis izspēlē savu pēdējo trumpi –atved bērnu pie visbaisākā tēla grāmatā – melna stāva kapucē, kas klusi un draudīgi kustas gar Lielupes krastu… Bet Baiba atpazīst šo tēlu, tēlu, un visas bailes pazūd, atklādams lietu patieso seju – tieši tā, kā tas mēdz būt, kad tumšā istabā ieslēdzam gaismu un ieraugām, ka spoks pie skapja ir tikai drēbes gabals uz pakaramā un zobainais briesmonis ir nekas cits kā pret sienu atbalstīta slota. Lai gan ilustrācijām ir tikpat baisa noskaņa kā stāstam, tās ir IR mīļas. Tajās realitātes un bērna fantāzijas atainojums ir perfektā līdzsvarā. Dāvis Ozols ilustrācijās attēlojis maza bērna skatījumu uz pasauli, kad tas ir nobijies tumsā un ikdienišķās lietas iemiesojušās citos tēlos – kokiem ir acis, zobi un ķetnas, kaķis skrien caur kapiem meža vidū, viss ir izplūdis un neierasts – ne tā kā dienas gaismā. Ļoti skaidri ir atainota pāreja no ierastā mājas pagalma ar šūpolēm, puķēm un smilškasti, kas ir uzzīmētas dzeltenas un tātad gaišas, ar pārējo nakts pasauli, kurā Muris ieved mazo meiteni. Svešā pasaule ir tumsnēja, pilna sirreālu detaļu un kontrastē ar gaišmataino meitenīti īsajā kleitiņā – mazu, neaizsargātu, trauslu melnajā un aukstajā naktī. Toties brīdī, kad meitenīte dodas atpakaļ uz mājā, arī viss apkārt kļūst it kā gaišāks un atgūst savus ierastos apveidus. Lasītājam ir arī mākslinieka dots uzdevums–mīkla – katrā ilustrācijā ir paslēpies burts, kurus saliekot kopā, veidojas vārds – kāds, to, protams, atšifrēsiet paši! Tā nu sanāk, ka šausmu stāsts beigās nemaz vairs nav tik šausmīgs – mazā Baibiņa atgūst ierasto skatījumu uz pasauli. Varbūt tāda arī ir šī stāsta morāle – iemācīt bērnam nebaidīties no nakts, ieraudzīt lietas naktī tādas, kādas tās ir īstenībā, nevis kādas tās šķiet baiļu un iztēles iespaidā?