Atmiņu plūdi jeb zāles pret amnēziju

Mihkelsones romānā vēstījuma forma tik tiešām ļauj likt vienādības zīmi starp jēdzieniem "mūžs" un "mūžība". Sākums un gals pazūd nosacītībā, apziņas plūsmā, kas vienubrīd vēstījumu virza no "es" pozīcijas, citubrīd nosacītais "es" šķeļas un dalās, sākot kādu citu sarunu un apaugot ar stāstiem. Tik tiešām – man rodas sajūta, it kā es lasītu kādus izbalējušus un sūnām apaugušus uzrakstus uz sena kapakmens. No vienas puses, tā ir vēstures liecība, no otras puses, tas atspoguļo tikai noteiktu – ļoti personīgu – vēstures daļu. Vienai daļai šis kapakmens ir sāpju, izmisuma, sērgas iemiesojums, citi vienaldzībā paraustīs plecus vai pieklājīgi izteiks līdzjūtību. Tas nepadara tos citus par sliktākiem ļaudīm – tā ir sveša kapa plāksne un svešas sēras, bet cilvēka sirds var uzņemt tikai tik daudz, cik var.

Romānā jūtams savpats iekšējais pulss, kas viļņveidīgi svārstās no dziļām un aizkustinošām atskārsmēm līdz pat atkailinoši klajām sāpēm. Šīs sāpes ir kā simbolisks mēris, kā simboliska sērga, ko tik ļoti gribētos apglabāt, pārvērst par ekskluzīvu bioloģiskā materiāla izrakteni un padarīt bezpersonisku. Bet nekā! Mēs esam dzīvi cilvēki, un Mihkelsone runā par dzīviem cilvēkiem un viņus postošajām sērgām. Vai dziedināšana ir iespējama? Uz to gan katram jāatbild pašam (un atbildes, kā tas allaž notiek ar personīgi smagiem jautājumiem, noteikti būs dažādas, ja ne pretrunīgas).

Kā lasām jau uz grāmatas aizmugurējā vāka, romāns aptver nemiera pilnus laikus Igaunijas vēsturē (kaut gan, visticamāk, to varētu arī vispārināt, paplašināt un, domājams, diezgan nepiespiestā manierē attiecināt uz visas Baltijas vēsturi): "Sižetiski tiek aptverts ļoti plašs laiks: nesenie grautiņi pie Aļošas pieminekļa Tallinā, neatkarības atjaunošana pagājušā gadsimta 90. gados, padomju gadi, NKVD un VDK darbība pēc kara, mežabrāļu cīņas, Otrais pasaules karš, brīvvalsts, baltvāciešu kundzība un visam pāri – nodevība vienas dzimtas ietvaros."

Ģeogrāfiskais, vēsturiskais, bet laikam gan visvairāk cilvēciskais tuvums ļauj itin viegli identificēties ar romānā attēloto dzīves ainu kaleidoskopu. Apziņas plūsma, kas vijas cauri romānam, spēj ievīties arī lasītāja apziņā, turklāt nesastopot nekādu pretestību. Tik prasmīga plūduma konstruēšanā noteikti liela loma ir valodai. Jāsaka, Guntara Godiņa tulkojums no igauņu valodas šķiet dzīvs un pārliecinošs (oriģinālu gan diemžēl nevaru novērtēt). Tāpat jāatzīst, ka romāna izklāstā jaušama arī poētiska dzirksts. Ne velti Mihkelsone ir arī ražena igauņu dzejniece (13 dzejoļu krājumu autore). Valoda ir lokana un manīga kā strauta forele, brīžiem tā traucas uz priekšu, brīžiem pakavējas, tomēr ne piespiedu kārtā vai samāksloti, bet dzīves gudri un patiesi, it kā sekojot kādai augstākai varai un norādēm.

Domājot par Mihkelsones romānu, jāatzīst – pēkšņi ataust doma par lietu globālo nemainību. Lasot teikumu "Mēs uz šīs zemes esam dokumentu pavairošanas meistari [..]" (11), gribas teikt – nav nekā jauna zem saules. Tajā pašā lappusē lasām: "Bezjēdzīgi strīdēties par patiesību un taisnību, ētisku un neētisku rīcību, ja likums par to nesaka ne vārda. Kā zināms, likumam kā sieram ir caurumi. To pamanīšanai ir nepieciešamas acis. Caurumi ir siera kvalitātes zīme." Caurumi ir arī cilvēka atmiņas plūsmā, tie uzpeld pēkšņi un negaidīti, aizvilinot domu citos plašumos. Tāpat caurumi rada ticamības sajūtu. Ja ceļš ir pārāk gluds un iestaigāts, tajā vairs nav, kur paklupt un izrādīt savu cilvēcību.

Raugoties vēstures klājumā, arī cilvēku personīgajos pārdzīvojumos, attiecību mezglojumā, patiesības trauslumā, varas krustpunktu izraisītajās traģēdijās, prātā nāk vārdi omnia mutantur, nihil interit (latīņu val. – 'viss mainās, nekas nepāriet'). Rodas patiesa vēlme Mihkelsones romānu uztvert kā zāles pret amnēziju. Par spīti dažādiem likteņa līkločiem, norisēm, ar ko nākas saskarties mazajām zemēm un mazajām tautām (kaut gan mazums un lielums atkal šķiet tik relatīvs), ir bezgala svarīgi saglabāt savus stāstus, savu atmiņu plūsmu (nekas, ka tajā iezogas kāds caurums), savu cilvēcīgumu. Varbūt caur to ir iespējams šķīstīties, attīrīties un izārstēties no mēra – fiziska vai simboliska.

Ene Mihkelsone ieguvusi Vīnes Universitātes starptautisko Herdera balvu, Baltijas Asamblejas balvu literatūrā, arī citus apbalvojumus, bet ne jau par tiem ir runa. Romāna "Mēra kaps" izlasīšana rada savādu izsalkuma sajūtu. Domājams, šis izsalkums ir kāre lasīt latviešu valodā vēl citus Mihkelsones darbus, varbūt arī kādas dzejas vārsmas.

Vēstures apcerējumi, laikam ejot, cilvēku domām plūstot un cilpojot, kļūst tikai dziļāki un izteiksmīgāki – tie apaug ar jauniem kontekstiem, vērojumiem un pārdzīvojumiem. Lai gan atmiņas kļūst blāvākas un, iespējams, ir pakļautas dažādiem prāta trikiem, tās iespiežas apziņā dziļi un sakrāli. Atmiņas atdzimst un uzjunda pārdzīvojumus un līdzpārdzīvojumus. Un varbūt tajā arī meklējama cilvēka (cilvēces?) cerība uz spēju izvairīties no atkārtotu kļūdu baisā labirinta.