CONFERENCE
Visu dzejoļa krājumu pavada zināma vilšanās un nespēja pieņemt apkārt esošās pasaules klātbūtni, kas arī kalpo par visa krājuma māksliniecisko izejas punktu:
„tumsa ir vienīgais ceļš kuru mēs protam izvēlēties
Pat pilsētā kurā ceriņi visu gadu zied
un rīti aust nevienu nesāpinot” (21)
Tieši tumsa ir tas laika brīdis un tā telpa, kuru izprot un apdzīvo dzejas cilvēks. Tumsa ir tas brīdis, kurā izgaismojas dzejas cilvēka pārdzīvojumi. Nakts un tumsas motīvu papildina arī tādi stāvokļi kā bezmiegs, sapņu vai drīzāk rēgainu murgu klātesamība. Vienlaikus sapņi ir arī vieta, kur aizbēgt, un vieta, kur komunikācija (iespējams) ir patiesāka. Tas tikai vēlreiz izceļ dzejas varoņa savdabīgo esības formu:
„ ...labāk
sazināsimies caur sapņiem, kuros dusmas ir viegli
uzliesmojoša viela, ar kuru aplieti visi koki dārzā, no
kuriem naktī ilgi
krita āboli.” (54)
Tumsa ir daudzveidīga. Šķiet, šī dzejoļu krājuma ietvaros tumsas klātbūtne ir laika un telpas apvienojums. Tās klātbūtne dzejas cilvēkam ir gan patvērums, gan arī neizbēgamas un apzinātas lamatas. Viss dzejas cilvēka sajūtu tēlojums „skatīts” caur tumsu, tāpēc pārējie tēli likumsakarīgi pakārtojas par labu dominējošajam motīvam. Lai arī citviet baisa un pat traumatiska, tumsas klātbūtne ir dzejas varonim pazīstama un izprotama, līdz ar to tumsas motīva izmantojums ir radošs. Viss, kas ir saistīts ar tumsu, ir patiess un īsts, arī tumsai radītais teksts - vēstules:
„ ...bet reizēm starp grāmatām, smaržīgām šallēm un tumsu
es atrodu vēstules neatplēstas”(23)
Nakts un tumsas klātbūtne ir brīdis, kurā dzejas varonis atdzīvina savas sajūtas un tēlainību, un tumsas motīva izmantojums parāda šo dzeju krāsainu un izjustu, liekot domāt plašākās kategorijās, proti, izprotot savu vietu pasaules kārtībā. Saistība ar redzamo realitāti ir sāpīga. Ticība tās eksistencei dzejas cilvēkam liek vilties pasaules „redzamajā” kārtībā. Pilsēta dažubrīd iegūst oāzes statusu, kas eksistē kaut kur – tur. Tikpat, cik izdomāta ir pilsēta, tik izdomāts ir viss pārējais saistībā ar to. Tumsa ir attālināta telpa, kas nav saistīta ar redzamo un pārējo pasauli. Tā ir dzejas cilvēka patiesā telpa – tas ir svarīgi, jo dzejas cilvēkam ikdienišķais un redzamais (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē) ir drīzāk iluzors un sāpīgs, tāpat kā balss, kas paradoksālā veidā iepazīstina ar „redzamo pilsētas daļu”. Dzejā skaidri nojaušama tumsas un redzamās realitātes opozīcija, lai gan redzamā realitāte ir projicēta, izejot no tumsas skatpunkta, tomēr tās eksistence dzejas cilvēkam ir svešāda un bieži vispārināta ar negatīvām emocijām.
Nakts ir īpašs motīvs, kas pārsniedz ierasta tēla robežas. Nakts „izgaismo” un saasina dzejas cilvēka sajūtas, fiziski liekot zaudēt daļu sava ķermeņa un šādi zaudējot arī robežu ar pārējo pasauli. Turklāt tas atklāj arī vēl kādu svarīgu šīs dzejas tēlu – balsi. Tieši balss ir tas tilts, kas dzejas cilvēku savieno ar realitāti:
„ ...ka tumsā mīt čūska un klausīties radio
cerībā cauri šņākoņai
saklausīt
pazīstamu balsi” (58)
Tumsai nevis pretējs, bet gan pakārtots tēls ir gaisma. Arī tās nozīme nav viennozīmīga. Mīlestības klātbūtne dzejai teju vai tiešā veidā piešķir gaismu, un tēls šajā gadījumā iegūst pozitīvu nozīmi:
„tevī uzplaukst visas
violetās un oranžās
pilsētas laternas
uzplaukst lidmašīnu starmeši
kas spēj izgaismot skrejceļu aklā tumsā” (50)
Mīlestības tēlojums dzejā iezīmē robežšķirtni. Tā vietā, lai pasīvi novērotu realitāti un savu klātbūtni tajā, realitāte mainās pati. Mīlestības akcentācijai dzejniece izmanto arī krāsu nosaukumus, paradoksālā veidā liekot tām pārtapt citos toņus. Tas uzsver mīlestības klātesamības spēju mainīt ierasto pasaules kārtību.
Dzejas telpu būvē vēl kāds dominējošais motīvs: pilsēta. Tā ir kas vairāk par telpu. Sekojošais citāts ir no pēdējā dzejoļa krājumā, kas veiksmīgi noslēdz visu krājumu: līdzīgi kā tumsas motīva izmantojumā pilsēta ir vieta, kur izdzīvot un no kuras nevar izkļūt, jo tā ir daļa no cilvēka:
„ ...mēs nevaram izkļūt ārā no šīs pilsētas
kas apaugusi mums apkārt kā miesa...” (58)
Pilsēta ir daļa no ķermeņa, to nav iespējams uztvert ārpus sevis, tās klātbūtne nav tikai fizisks mirklis, bet arī garīgs pārdzīvojums, kas bieži vien robežojas ar baiļu klātbūtni un pat zināmām baisām priekšnojautām. To visu saasina neizbēgamības sajūta, kas caurvij praktiski visu krājuma dzeju. Dzejas cilvēka ķermenis ir ieguvis neatkarību; tieši pilsētas fiziskā un pat sāpīgā klātesamība rada nosacītu līdzsvara sajūtu. Pilsēta nav vienkārši telpa, kas funkcionē kā visaptverošs motīvs praktiski visā krājumā, bet gan atsevišķa dzejas vienība. Tā var dzejā ienākt ar tikai tai raksturīgiem tēliem, bet var eksistēt kā tēls, kas nosaka notikumu gaitu. Tā ir vienība, kas ieguvusi savu neatkarīgu patstāvību:
„ ...tas drīzāk ir tā
it kā kāds būtu mani apturējis kāpņu telpā
laukumā un licis aptvert
ka izejot ārā
visa pilsēta nostāsies
starp mums” (46)
Lai gan krājuma nosaukumā eksistē vārds „saule”, tās tieša klātbūtne dzejā jūtama maz – dzejoļu krājumā saule iegūst vairāk negatīvu intonāciju. Tumsa ir tā substance, kas ļauj paradoksālā veidā palīdz izgaismot dzejas varoņa pasauli un izjūtas. Saule gluži pretēji – simbolizē paliekošas un sāpīgas atmiņas. Pretstatā tumsas tēlojumam saulei (gaismai) ir fragmentāra un acumirklīga nozīme, taču saules tēla lingvistiskā un vizuālā klātbūtne fiksēta uz grāmatas vāka, viegli gaistošā tekstā „Saulesizplūdums”. Ja dzejas varoņa dzīves telpa vairāk tēlota tumsas telpā, tad gaisma pēc savas būtības gluži kā naktstauriņam ir nāvējošs vilinājums:
„ ...nāve mūžīgā kārdinātāja kā
saulesizplūdums logā” (14)
Dzejoļu krājuma nosaukums „Saulesizplūdums, kas raisa asociācijas ar vārdu „asinsizplūdums”, ieskicē atmiņas par fizisku un emocionālu sāpju klātbūtni. Šāda dzejoļu krājuma nosaukuma izvēle daļēji atsaucas uz krājuma intonāciju un tēlainību – gaismas un tumsas attiecības, kas caurvij ne tikai ārējo dzejas pasauli, bet arī paša dzejas cilvēka pasaules izjūtu.
Jāuzsver arī krājuma mērķtiecīgi veidotas vizuālais noformējums. Grāmatas noformējumu veidojusi Andra Manfelde, izmantojot Gunāra Dukštes fotogrāfiju, kas uzņemta no gaisa balona lidojuma. Tā izmantota gan uz dzejoļa krājuma vāka, gan arī ievadot dzejoļu daļu. Fotogrāfija tikai attāli liek nojaust par zemes fiksējumu no putna lidojumu, ļaujot apskatīt visu vienuviet vai, runājot pašas dzejnieces vārdiem:
„Bezmiega naktīs es rāpjos pa virvi
skolas vecajā sporta zālē,
rokas sen jau tulznās,
bet no augšas visu var labāk redzēt.” (57)
Tieši tā es vēlētos arī raksturot jaunās dzejnieces dzejas krājumu. Tas nav radies viegli, jo sajūtas, kas tajā ietvertas, ir emocionālas un vientulības mirkļi pat sāpīgi. Kā raksta grāmatas redaktors Jānis Rokpelnis, šajā dzejā nav ne miņas no „kokainas prātniecības”. Viss ir īsts un patiess. Varbūt pat pārāk…
