CONFERENCE
Dzejoļu krājuma nosaukums ir ārkārtīgi trāpīgs ne tikai tāpēc, ka J. Janpaules dzejas cilvēks nav iedomājams šeit, šajā brīdī, bet arī tāpēc, ka viņas dzejā ir izplatīts skaņai piederošo elementu kopums. Tajā skaitā arī komunikācija – no zīmēm līdz telefonsarunām vai klātienes sarunām, kas var atstāt mazu atmiņu fragmentu, rūpīgi izkoptu dienasgrāmatas ierakstu iespaidu, kuros tiek fiksētas ne tik daudz sajūtas, cik apkārt esošais vai pa dienu piedzīvotais (dzirdētais).
Jau pirmais krājuma dzejolis attēlo lirisko „es”, kurš ļoti spilgti izjūt komunikācijas trūkumu, atrodoties lidmašīnā:
„Mirkli zemāk saulē spīd ezeru acis.
Gribētu piezvanīt no mākoņiem, bet šeit
nav ne zonas, ne tīmekļa.” (7)
Lidojumā dzejas cilvēks mēģina „rast savienojumu ar virsmas līdzeno vēstījumu” un piezemējas „jaunā nodaļā, bet nevar noteikt lappusi” (8). Lidojums un augstuma motīvs krājuma pirmajā trešdaļā ir būtisks – gluži kā Marka Šagāla gleznu lidojošie varoņi J. Janpaules dzejas cilvēks ir romantiska būtne, kuras iedabā ir pārvietošanās un skatiens no augšas, īpaši – ja tas ir skatiens uz pilsētu, kurā ir lemts atrasties, meklējot sevi un cenšoties apdzīvot balto lapu (9). Un tikpat labi – ja tas ir skatiens uz bērnības atmiņu telpu: „Skatoties no piektā stāva, viss šķiet savādāk[1], nekā pierasts redzēt no lejas: skaidrāk. Kā austrumu raksts, kā stiebri, kuru galos autostāvvietu spīdīgie čemuri, vijas bruģēti celiņi.” (44)
Šajā augstuma poētikā nevar iztikt bez dabas tēliem, arī tad, ja pilsēta ir tik baudāma un tomēr tik nesasniedzama kā freska: „vislabāk mums patīk vidū, uz salas, vērot ziemeļu torņu rindas un dienvidu skursteņus, redzēt panorāmu” (13). Būtiski, ka arī komunikācija bieži vien ir cieši saistīta vai pat izteikta caur spilgtiem dabas tēliem – bez pazīstamām un mierīgām dabas ainavām, jūras vai krasta J. Janpaules dzeja nevar iztikt. Tomēr dabas tēli ir asi un spilgti tieši tad, kad dzejas cilvēks izjūt komunikācijas, saziņas trūkumu. Un tad „palikusī saruna plaiksnī kā zibens zem soļiem” (12), vai arī iedomātas/nosapņotas svinību atmiņas „ciklona acs” ieskautā telpā, kurās mūsu pašu Jaunā gada salūts ir salikts kopā ar neesoša metro iespējamām skaņām, iezīmē „pārtrūkušos sakarus” un „traucētu satiksmi” (10).
Dzejas cilvēks nemitīgi risina attiecības ar valodu – tas parādās gan diezgan prozaiskā dzejolī „Frāzes”, gan „Atpakaļadresē” un citur. Tomēr tās nav izteiktas spēles ar valodu, izņemot dažas it kā nejaušas līdzskaņu sabalsošanās, rūpīgi ielūkojoties vārdos, kas veido rindas. Domājams, ka interese par valodu ir radusies tāpēc, ka dzejas vadmotīvs ir „tālsaruna” un arī atrašanās citā valodas telpā (šajā aspektā der pielietot biogrāfisko pieeju, turklāt ziņas par dzejnieces pašreizējām dzīves gaitām ir ietvertas krājuma pieteikumā jeb anotācijā). Tāpēc valodiskuma varētu gaidīt vairāk, daudz spilgtāki varētu būt arī intertekstuālie elementi. Taču šīs gaidas Justīne Janpaule gandrīz pilnībā „pieviļ”, dzejā drīzāk akcentējot skanisko un īpatnēji lakonisko, drīzāk faktūrisko, nevis krāsaino, vizuālo, tādējādi apgāžot iespējamo priekšstatu par to, ka ierastās komunikācijas trūkumu izjūtošais liriskais „es” cieš vai lūkojas sevī, lai, piemēram, saglabātu un uztaustītu saikni ar mājām. Nē, drīzāk skatoties pasaulē samiegtām acīm, bet vērīgi klausoties tajā, J. Janpaules liriskais „es” ne pārāk uzbāzīgi, tomēr apliecina savu pašpietiekamību.
Būtiski, ka skaniskais bieži vien aizēno gan faktūru, gan krāsas, gan jebkādu citu spilgtu tēlu konkretizāciju, piemēram, dzejolī „Rožupārslu atbalsis”:
„No baznīcu torņiem, sludinot debesbraukšanu,
laiks kliedz akmens skaļrunī tā, ka pilsētai aizkrīt ausis.
Krustojumā sajaucas zvani, un kāda mācītāja garos vārdus
pavada dziesmu monotonais gājiens.
Atbalsis lido kā rožupārslas, līdz nolaižas uz bruģa.” (28)
Skaniskums rada diezgan īpatnējus un oriģinālus tēlojumus, tāpēc ir viens no dzejnieces lieliskākajiem ieročiem, kas glābj arī tās retās rindas, kuras draud kļūt nedaudz patētiskas: „(..) viņus aprija migla. Tā cēlās kā daudzbalsīgs koris no mirušām lapām, noklīdušu suņu skatieniem, pazudušo smagajām elpām.” (21)
Vienīgi vizuālais elements, kuram ik pa laikam dzejas cilvēks mazliet pieskaras, ir mulsinoši negleznains. Var ievērot, ka „divi jauni gleznotāji liek pirmos triepienus” (13), radot pilsētas fresku, un ir arī īpašs dzejolis–ekfrāze par amerikāņu gleznotāja Edvarda Hopera gleznu „People in the Sun”, taču ne šajos, ne arī daudzos citos dzejoļos J. Janpaule nelieto krāsas (Hopera gleznas ekfrāze pat izteikti „pamana” skaņas – gleznoto cilvēku sarunu, fona trokšņus, klusumu). Tikai tad, kad Marseļa glezno pašportretu, tiek ārkārtīgi demonstratīvi un neizsmalcināti pateikts, ka „izmantotās krāsas: sarkans, tirkīzs un dzeltens okers” (17), kas pēkšņi šķiet ārkārtīgi netipiski krājumam kopumā.
Brīžiem ne pārāk pārliecinošas ir arī liriskā „es” attiecības ar gaismu un tumsu – gaismu ieskautā metropolē tas, izrādās, var redzēt zvaigznes:
„Naktī metropoles pārplūst mākslīgas gaismas laukos.
Es dodos no viena zvaigznāja uz otru, traucoties
caur neredzamu starptelpu, caur zema spiedienu[2] apgabalu,
nevienmērīgas elpas plūsmām, kuru krustpunktos
šūpojas sirds.” (8)
Svarīgi, ka J. Janpaules krājumā var atrast atbildes par tēlu attiecībām un liriskā „es” attieksmi pret tiem. Tomēr parasti šīs atbildes ir diezgan bēdīgas. Vienā no noslēdzošajiem dzejoļiem liriskais „es” stāsta:
„Pusmiegā tu saki, ka tumsā nav krāsu,
bet es, muļķīte, atkal neticu un domāju,
ka tikai gaismas nav.” (47)
Daudz būtiskāka liriskajam „es” bijusi parādību faktūra, kas iezīmē gan jau minēto augstumu, gan arī retās jutekliskās detaļas, kuras krājumā ir retums smalki izkoptā tālsarunu motīva dēļ. Viens no retajiem jutekliskuma piemēriem ir interesantā, bet uzkrītošā spēle ar optiskumu, piemēram, dzejolī „Fotopalielinājums” dzejniece pielieto kinematogrāfisku tuvplānu, ko nomaina panorāmas tipa skats, un visbeidzot abi kopā krājuma kontekstā saplūst reti jutekliskā tēlojumā:
„Salti viļņu augumi glaužas gar debesu bortiem,
šļaksti kā pirkstu gali savāc un atlaiž, savāc un atlaiž.” (16)
„Fotopalielinājuma” līdzinieks – dzejolis, kas sevī ne tik apzināti, taču ārkārtīgi patīkami un harmoniski apvieno optisko tēlojumu ar metafiziku, – ir „Melnais ledus” (26), taču tajā nav nedz spēles vai sajūtu slēpšanas, nedz juteklības tēlojuma (tāpat kā dzejolī „Tālskatis”, 19. lpp.).
Iezīmējot „vairīšanos” no jūtām, arī pirmais tieši uz savām sajūtām vērstais liriskā „es” vēstījums parādās vienīgi 27. lappusē – dzejolī, kas sākas ar elementārām, J. Janpaules dzejas pasaulē droši vien ārkārtīgi melodramatiskām rindām „Manī vēl nekad nav bijis tāds putenis...”. Pirms tam kā aukstuma deklarācija ir lasāms dzejolis „Plūdmaiņas”:
„Vēl pāris viļņi, līdz orķestris klāsies pāri kā jūra.
Mūsu plaukstas guļ klēpī kā smiltīs izspļauti
gliemežvāki bez dzīvības, kā izskaloti ūdens augi,
kas gaida, līdz pār tiem nolīs lietus,
līdz izklīdīs tumsa un kuģa apkalpes locekļi nokāps
no klāja. Kapteinis ies izpētīt salu, bet attapsies uz sēkļa.” (15)
Krājuma pēdējā trešdaļā ir bērnības, nedestilētas laimes un siltuma ainas – iepriekš sastaptie tēli un motīvi (skatiens no augšas, komunikācijas formas – sarunas un vēstules) gan vedina domāt par savdabīgu krājuma gredzenveida kompozīciju, gan arī harmonizē visu krājumu kopumā. Arī retais jutekliskums padara šo daļu daudz „siltāku”:
„Vaicāju, vai esi izslāpis.
Jā, tu saki, un atpogā kreklu.” (35)
Pēdējie krājuma dzejoļi liecina, ka harmonija nav absolūta un nav arī sasniegta, atskatīšanās patiešām ir solis atpakaļ:
„Es apsēžos krēslā, kāds klauvē. Klauvē
no visām pusēm, un man nav vairs kur atkāpties.” (50)
Justīnes Janpaules dzeja sniedz tieši to, kas ir pieteikts jau krājuma nosaukumā, – lasītājs var kādu brīdi sajust arī savu saziņu ar lirisko „es” kā tālsarunā risinātu dialogu, kura sekas ir viegli paredzamas – atsvešinājums liek sevi manīt šajos tekstos. Tomēr tas noteikti nav atsvešinājums kā stils, tas ir dabisks un pārdomāts, iespējams, ziedojot arī daļu no poētiskuma, tomēr lieki nepārsteidzot lasītāju nesagatavotu.
Bet, ja stihija ir iespējama, tai noteikti ir jānāk.
[1] Droši vien ir domāts „citādāk”. [2] Šķiet, ka tā ir drukas kļūda. Otrajā krājuma dzejolī.
[1] Droši vien ir domāts „citādāk”. [2] Šķiet, ka tā ir drukas kļūda. Otrajā krājuma dzejolī.
