Foto: No Ingas Pizānes privātā arhīva

"Siena, ko nosiltināt" (Jāņa Rozes apgāds, 2019) ir Ingas Pizānes otrais dzejas krājums, iznācis nupat, pērnajā decembrī, trīs gadus pēc autores debijas darba "Tu neesi sniegs" (Jāņa Rozes apgāds, 2016). Inga ir divkārtēja Literārās Akadēmijas absolvente, un viņas dzeja publicēta arī angļu valodā, krājumā ar nosaukumu "Having Never Met" ( A Midsummer Night's Press, 2018), kuru no latviešu valodas atdzejojis Džeids Vils.

Dzeju ēst var dažādi, var ēst vienatnē (vislabāk), var lasīt skaļi vai kliegt, vai lasīt čukstus, mēģināt dzejoli izklepot, lasīt priekšā utt., vārdu sakot, dažādi. "Siena, ko nosiltināt" garšoja labi, to uzreiz apēdot kopā ar melno tēju, taču niansētākām domām pietuvojos, (ar nodomu) pārlasot dzejoļus vairākkārt. Arī jaunākajā darbā autore saglabā sev raksturīgo lakonismu. Pizānes rindas nešķiet ārišķīgas, pavīd atpazīstami jautājumi par eksistenci, svārstībām attiecībās, attālumiem. Simpātiskā noskaņā lasītājs tiek vienmērīgi pārnests no viena dzejoļa nākamajā, un nav nepieciešama liela piepūle, lai uztvertu dzejoļu vēstījumu. Vai tas ir labi? Vai tas ir slikti? Ne viens, ne otrs. Tā ir dzejnieces pasaule, kas lasītājā iedveš konkrētu noskaņu no pirmās līdz pēdējai lapaspusei, un tieši ar pašpietiekamību un koncentrētību pat paredzamākās rindas reizēm nostrādā un kļūst efektīvas.

Ar tiešumu lasītājam tiek piedāvāta sava veida atelpa no laikmetīgās piesātinātības, reizē meistarīgi saglabājot atsevišķas detaļas, par kurām ir vērts aizdomāties. Ir skaidrs, ka Inga šajā ritmā jūtas droši un tā ir viņas balss, kas nezaudē savu patstāvīgumu no pirmā līdz pēdējam dzejolim. Brīžam pavīd arī nojausma, ka, iespējams, visu krājumu savā veidā apvieno kāds kopstāsts, kas ir skaidrs autorei, bet kuru lasītājs arī var pats lipināt kopā pēc saviem ieskatiem. Parādās arī detaļas no autores vai, iespējams, liriskā es attiecībām ar vecākiem ("Mamma bija pirmais vārds, kuru es izrunāju. / Vārdu tētis es neesmu iemācījusies joprojām" (34)), lai gan, krājumu lasot, droši spriedu, ka katrs dzejolis ir tiešs viņas pašas dzīves pieredzējums. Noskaņās valda sievišķīga patstāvība, kuru vietām nomaina nogurums no ikdienas un atpazīstama tieksme pēc ilūzijas, kura vairs neieradīsies.

Lai gan dzejoļu nav daudz, ja uzlūkojam šo krājumu 21. gadsimta kontekstā, atklājas vērā ņemamas iezīmes, kuras varētu izmantot arī plašākā, sociolingvistiskā vai mūsdienu kultūras analīzē. Pizānes dzejoļu krājumā var novērot angļu valodas iesūkšanos latviešu ikdienā, kas vienlaicīgi atspoguļo esošo informācijas laikmetu un globalizācijas procesu mūsdienu cilvēka dzīvē ("Cik skumji ir/ par pirmo sniegu/ uzzināt tviterī" (9); "Snooze, snooze" (41); "tev ir pieejama/ novecojusi/ manis versija// pameklē iestatījumos/ un atjauno manuāli" (42)). Liriskais es, lai gan atrodas pilsētā, vairākkārt parādās, skumju un vientulības mākts ("Zolitūde/ Solitude – the state or situation of being alone or a/ lonely, uninhabited place.*"(51)). Atsvešināto mūsdienu varoni vietām iezīmē bezcerīga apjausma par laika un telpas koncepta garīgo tukšumu ("Manam pulkstenim apstājušies rādītāji/ laiks tos ir iemācījies/ apiet" (23)). Brīžiem pavīd un atkārtojas tēmas par pasaules paradoksālo dabu, kā arī, protams, mīlestību, kura tomēr nevar uzvarēt visu ("Ka bailes no vientulības/ divatā nav iespējams pārvarēt" (30)). Krājumā atkārtojas arī attālumu mija starp dienu un nakti, gaismu un tumsu, atsvešinātību un robežām starp sevi un kaut ko citu ("kad gaisma sadosies rokās ar tumsu" (7); "šī siena starp mums" (13); "Kamēr tu biji prom" (49); "Laiks manī atkāpjas/ mazliet citādāk nekā tevī" (45)).

Kā šajā krājumā trūkst? It kā jau nekā, iespējams, gribējās vairāk pārsteigumu, vairāk dzejoļu, bet tas jau tāpēc, ka bija interesanti, pat ja bija nedaudz skumīgi. Pārmaiņas pēc skumjās varēja nejusties vientuļi. Pēc krājuma vairākkārtējas izlasīšanas galvā atkārtojas zīmīgi atslēgvārdi: klusums, laiks, gaisma, tumsa, vientulība, skumjas.. Kas gan cits, ja ne siena, ko nosiltināt? Lai gan katrs no dzejoļiem ir individuāli spēcīgs, līdzīgas noskaņas dažkārt pavīdēja arī dzejnieces pirmajā krājumā, kas, protams, ir atšķirīgs, bet liek domāt, ka autore nepamet savu komforta zonu. Iespējams, tas ir rakstnieces pašas tembrs, kas aug un attīstās pavisam organiski.

Ja ir vēlme atpūsties un sajust ko patīkami melanholisku, "Siena, ko nosiltināt" noteikti nepievils. Varu tikai pateikties autorei par cilvēcīgu jūtu atgriešanu garā un prasmīgu stīgu iekustināšanu kaut kur sirds apvidū.

Share