Tas trakais, trakais Ārprātijs

Tandēms Nora Ikstena (1969) un Aivars Vilipsons (1964) jeb vienkārši Vilipsōns latviešu literārajā vidē nav jauna un nezināma parādība. Rakstnieces un mākslinieka sadarbībai jau ir bijuši sekmīgi panākumi. 2014. gadā apgādā "Dienas grāmata" tika izdots abu pirmais kopdarbs: grāmata "Ulubeles pasakas". Šajā darbā vadošo lomu uzņēmās rakstniece Nora Ikstena, kas padarīja Ulubeli par katra cilvēka iekšējās pasaules un dvēseles paradīzi. Vilipsona ilustrācijas paspilgtināja Ikstenas uzburto pasaku pasauli. Grāmatā "Ārprātija piedzīvojumi" par vadošo kļūst grafiķis un tēlnieks Vilipsons, kas ar grafikām iepriecina ne tikai mākslas un viņa talanta cienītājus, bet arī literatūras mīlētājus, radot prozas tekstu (grāmatā atrodami arī daži Vilipsona – Ārprātija – mēģinājumi iesoļot dzejas pasaulē), kura pamatā ir "līdz ārprātam reāli" notikumi un personas. Norai Ikstenai šī darba tapšanā tikusi otrā plāna loma, apdarinot un apstrādājot Vilipsona radīto tekstu atbilstoši literārajām normām. Būtiski minēt, ka "Ārprātija piedzīvojumi" nav Vilipsona debija literatūrā. 2011. gadā izdota mākslinieka grāmata "Sumpurņa suneti" ("Dienas grāmata", 2011). Interesanti, ka "Ārprātija piedzīvojumu" noslēdzošajā stāstā "Ārpijs un Drankwrite" Vilipsons min, ka Ārpis savā iecienītākajā ideju dzimšanas vietā – kafejnīcā "Osīriss" –, "stiprinoties ar piecdesmit, sācis rakstīt ko līdzīgu dzejai [..], lai kādu varētu iepriecināt" (190. lpp.). Turklāt "savu vārsmošanas stilu Ārpijs nodēvēja par drankwrite style. [..] Ārpijam likās pieņemams nosaukums suneti, jo viņš sev izdomājis, kā jau dzejniekam pieklājas, pseudonīmu – Sumpurnis" (190. lpp.).

191 lappusē lasītājam ir iespēja iepazīt, just līdzi, iemīlēt, reizēm arī nosodīt stāsta varoni Ārprātiju (uzskatīsim, ka Ārpis tomēr ir Vilipsona alter ego), sauktu arī par Ārpiju, Ārpīti, Ārprātellō, Ārpsi, Ārpellō, Ārpi, Ā. Lasītājs Ārprātiju iepazīst no tā piedzimšanas un līdz pat mūsdienām, laikam, kad "Latvijai 100, Ārpijam – virs 50" (184. lpp.). Dodoties līdzi Ārpim viņa reibinošajos (šo vārdu var uztvert arī tiešā nozīmē, jo Ārpim reibuma stāvoklis gadās blakus gandrīz vienmēr) un neparastajos piedzīvojumos, ir neiespējami iztikt bez patiesa aizkustinājuma un smiekliem. Vilipsonam izdevies radīt stāstu, kas neatstāj vienaldzīgu un neļauj lasīšanā apstāties pusceļā.

Grāmata sastāv no vairākiem īsiem stāstiem jeb maziem Ārprātija ikdienas piedzīvojumiem, kas veido Ārpja lielo dzīves stāstu. Darba struktūra atgādina dienasgrāmatu, kurā fiksēti neparasti zēna, jaunieša un vīrieša piedzīvojumi, kas ļauj ielūkoties Ārpja krāsainajā ikdienā. Jau pirmajos stāstos lasītājs Ārprātiju iepazīst kā palaidnīgu delveri, kuram piemīt dabas dota tieksme nemitīgi iekulties dažādās nepatikšanās un komiskās situācijās. Šo apbrīnojamo tieksmi Ārpis nezaudē ne bērnudārzā un skolā, ne dienestā padomju armijā, ne arī vēlāk, studējot Mākslas akadēmijā un baudot bohēmas caurvīto mākslinieka dzīvi.

Lai panāktu atsvešinājuma efektu un, iespējams, liktu lasītājam uzdot recenzijas sākumā minēto jautājumu, autors izmantojis trešo personu jeb viszinošo stāstītāju. Komiski šķiet brīži, kuros autors iejaucas stāsta notikumos, lai atvainotos par kādu rupjāku vārdu vai precīzāk raksturotu Ārpja fizisko un mentālo kondīciju, kurā vainojamas svētkos un izstāžu atklāšanās saņemtās "šķidrās dāvanas".

Nevienam, kurš interesējas par latviešu mākslu, Aivara Vilipsona vārds nav svešs. Uz pārējo mākslinieku fona Vilipsons izceļas ar ekstravaganci gan uzvedībā un vizuālajā tēlā, gan mākslas darbos. Vienmēr pamanāms, ar savu rokrakstu mākslā. Rakstot recenziju par "Ārprātija piedzīvojumiem", ir jāpiemin Vilipsona savdabīgie grafikas darbi, kas plašā skaitā un variācijās atrodami grāmatas lappusēs. Pārsvarā grafikās atainoti sieviešu akti. Sievietes tēls dominē arī mākslinieka tēlniecības darbos. Jau bērnudārzā Ārpijs uzzīmēja pirmo aktu: "Ārprātijs uzzīmējis sievietes ideālu – sarkaniem matiem, vienā rokā pudele, otrā ģitāra un mutē cigarete. Bikini zona bija kā mežotne." (25. lpp.) Par savu alter ego Ārprātiju stāstā "Astoņi gadi pornokomisijā" Vilipsons izsakās: "[..] Ārpellō – smukdaiļais pežuku atainotājs tušā un mālā." (125. lpp.) Grāmatas stāstos mākslinieks neslēpj savu īpašo attieksmi pret sievietēm: gan dzīvē, gan mākslā. Kā Vilipsons atzinis raidījumā "Personība. 100 g kultūras": "No cilvēkiem visinteresantākās ir sievietes. Skaistas. Sarežģītas."

Būtu maldīgi uzskatīt, ka Vilipsona darbi aprobežojas ar sieviešu aktiem. "Ārprātija piedzīvojumos" līdzās Ārpija atmiņām par sieviešu aktu tapšanu instalācijās un grafikās lasāms arī par Ārprātija emocionālajām izjūtām ("līdz asarām"), veidojot pieminekli izsūtītajiem Šķirotavas stacijā. Stāstā "Ārpijs veido" var uzzināt par Ārpja piedzīvojumiem, Mākslas akadēmijā veidojot cilni par latviešiem: no iecerētās trīsvienības Lāčplēsis, Laimdota un Spīdola beigās tomēr tapa cietumnieks aiz restēm un ar krūzīti rokās. Stāstā atainots arī komiskais atgadījums ar vairākkārt nozagto un pielikto mākslinieka Kārļa Padega cilni.

Lasot par kārtējo ķibeli un neveiklo situāciju, kurā nonācis nabaga Ārprātijs, smaids un pozitīvas emocijas nezūd. "Ārprātija piedzīvojumi" ir sarakstīti tik vienkārši (lai lasītāji negaida poētisku valodu – to pilnībā aizstājusi bagātīgā sarunvalodas leksika) un saprotami, ka visi šajā grāmatā spēs atrast kaut ko sev tuvu un pazīstamu. Iespējams, arī kādam no mums ir paziņa, draugs vai radinieks, kurš ir līdzīgs Goiko Mitičam vai kurš bērnībā bija tik nevaldāms, ka vecāki apsvēra viņa nodošanu internātskolā. Gan jau vēl kādam sapņos "Oskaru" pasniedz Vladimirs Putins, gadās nepatikšanas kāzās, un sākas histēriskas smieklu lēkmes bērēs, piemīt hronisks kafejnīcu vīruss, un ir draugs, kas palīdz noskriet pēdējos kilometrus distancei, kura tiek veikta četrdesmit grādu svelmē armijas formastērpā un ar automātu rokās.

P. S. Katrā nešpetnā delverī un bohēmistā mīt emocionāls un jūtīgs cilvēks, kas izmisīgi raud, izlasot Remarka "Trīs draugu" finālu, un uztetovē sev uz muguras propelleri, lai sapņos varētu lidot.