CONFERENCE
Uzreiz gan jādara skaidra viena lieta, proti, grāmata ir ļoti saistoša, un tajā paustie viedokļi un novērojumi liksies vērtīgi lasītājam, kuram ir kaut minimāla interese ārpus savas sētas notiekošajā. Lai kādus briesmu stāstus par globalizāciju arī nestāstītu, Dienvidamerika kārtīgam latvietim tomēr ir pilnīgi sveša pasaule, līdz ar to Lapsas piedāvātais padziļinātais un autentiskais ieskats šīs svešās pasaules dzīvē ir pozitīvs notikums. Autors stāsta par ikdienas sīkumiem, raksturiem un notikumiem, kuri kopā veido to mums tik svešo dienvidu mentalitāti. Neiztrūkst arī pārpratumu un joku, liela uzmanība pievērsta komunikācijas problēmām, kā arī ar fotogrāfijām un spilgtiem aprakstiem tiek parādīti kontinenta dabas un cilvēku radītie brīnumi (Maču Pikču drupas, moai statujas, Igvasu ūdenskritums u.c.), turklāt nepazūd sajūta, ka tā nav nekāda enciklopēdija, bet gan dzīva „Trīspadsmit Ameriku” (grāmatā aprakstīto 13 valstu) realitāte.
Grāmatas kompozīcija gan nebija autora prioritāšu sarakstā. Tā tiek iesākta ar Dienvidamerikā notikušo revolūciju izklāstu, turpināta ar cilvēku un dabas brīnumu aprakstu, bet noslēgta ar slaktiņiem un citiem notikušajiem trakumiem. Teksts izkārtots diezgan brīvi un ik pa brīdim tiek atšķaidīts ar kādu anekdoti, pārdomām par pavisam citu tēmu vai arī garu citātu, savukārt sadalījums nodaļās ir diezgan aptuvens un, manuprāt, nevajadzīgs. Visplašākā ir nodaļa par vienmēr aktīvajiem revolucionāriem („Romantiskie Likteņa cilvēki un viņu pašu liktenis”), taču revolūciju vadoņu un upuru balsis atbalsojas visā grāmatā. Tāpat mēģināts ar nodaļu „Viena vienīga mošķu valstība” atsevišķi pastāstīt par Amerikā esošajām tradīcijām un kultūru, taču arī šie temati plaši uzpeld visā grāmatā, ne tikai sev atvēlētajā vietā.
Nav arī nekādas vajadzības grāmatu lasīt hronoloģiski, to var droši atvērt vidū un sākt no turienes – tik un tā būs saprotams, par ko tiek stāstīts un kāpēc tiek stāstīts. Izlasīt, protams, vajag visu grāmatu, vienkārši nav tik svarīgi, kur ir sākuma un kur beigu punkts, jo arī pats autors, kurš Dienvidamerikā pabijis divos dažādos ceļojumos, ne vienmēr specifiski norāda, kuru no ceļojumiem viņš šobrīd apraksta. Galu galā, dienvidu zemju iemītnieku laika izjūta ir atšķirīga no Baltijas cilvēku filozofijas, un varbūt Lapsa tieši šādi cenšas to parādīt.
Nelielo haotismu bagātīgi kompensē viegli lasāmā valoda, lai gan neizbēgami atradīsies lasītāji, kuri rauks pieri par dažbrīd vieglprātīgajiem salīdzinājumiem un piezemētajiem valstsvīru apzīmējumiem (sava tiesa tiek gan Fidelam Kastro, Če Gevaram, kā arī mūsu pašu Ivaram Godmanim, kura vārds arī ticis uzskatīts par pieminēšanas vērtu). Taču tāds nu reiz Lapsas stils, kurš var patikt un nepatikt, un ir daudz vērtīgāk, ka šāds stils ir, nevis nav. Pavisam cita nelaime ir šīs valodas ļoti pašpārliecinātais tonis, kurš savus argumentus liekām diskusijām nepakļauj. Stāsti par Dienvidamerikas valstu vēsturi un revolūcijām ir aizraujoša lasāmviela, nevis vērtīga informācija. Pilnīgi normālas ir atsauces „Kaut kur Vikipēdijā lasīju...” un „Kāds vietējais man stāstīja...”. Protams, ir izmantoti arī ļoti respektabli avoti, taču Lapsas piedāvātie uzskati pārāk bieži aiziet galējībās un pārāk bieži pie visa tiek vainoti ļaunie ASV kapitālisti. Tāpat arī vietējo iedzīvotāju stāsti un uzskati par savas valsts vēsturi ir ļoti interesanti un vērtīgi, taču nevajadzētu tos pieņemt par absolūtu patiesību. Zinām taču, kā strādā propaganda un kāda ir tās ietekme. Ja tomēr nezinām, tad sniegšu piemēru: pirms nieka gada satiku ukraiņu studentu (turklāt vēstures fakultātes), kurš ar drošu sirdi apgalvoja, ka Latvijas okupācija ir 90. gados radīts dokumentu farss, savukārt somus viņš lamāja kā agresorus un nodevējus. Arī šis ir vietējā iedzīvotāja stāsts, kurš izklāstīts pēc vislabākās sirdsapziņas.
Savukārt pievēršoties šai grāmatai no multikulturālisma aspekta, jāsecina, ka autors labi izprot rasu un kultūru atšķirības un šo atšķirību vērtību, turklāt savu stāstījumu visu laiku saglabā no viesa skatupunkta. Lapsa nekautrējas sevi dēvēt par „bālģimi”, „gringo” un „svešinieku”, kas norāda uz viņa vēlmi iedziļināties „trīspadsmit Ameriku” kultūrā. Būtu ļoti vienkārši atbraukt un pastāstīt, kas šajās valstīs notiek un ir ieraugāms, taču Lapsa sper soli vai pat divus tālāk, patiešām cenšoties paraudzīties uz dzīvi caur vietējo acīm. Ko vērts vien ir viņa mēģinājums strādāt banānu plantācijā, turklāt nevis „baltādainā VIP” statusā, bet kopā ar melnā darba strādniekiem.
Taču Latvijas sabiedrībā Lato Lapsas vārds ir un paliks atpazīstams viņa politisko publikāciju un vairākkārtējās vēršanās pret mūsu ietekmīgākajiem cilvēkiem dēļ. Tiesa, savā 28. augusta publikācijā portālam „DELFI” Lapsa norāda, ka nākamajā gadā gatavojas izdot grāmatu par Japānu, aiznākamajā – par Meksiku vai Grenlandi.[1]
No savas puses varu tikai cerēt, ka šie nodomi piepildīsies, jo „Trīspadsmit Amerikas”, lai arī nedaudz subjektīvā veidā izklāstīta, tik un tā kalpo gan kā neatsverams ceļvedis Dienvidamerikā, gan kā intriģējošs kultūru salīdzinājums latviešu tautas varoņa acīm.
[1] www.delfi.lv/news/comment/comment/lato-lapsa-divu-bernu-mate-petniece-un-humanitara-intervence.d
