Kadrs no Hajao Mijadzaki filmas "Princese Mononoke" (1997)

LFK Autobiogrāfiju krājums sadarbībā ar interneta žurnālu Punctum 2020. gada martā aizsāk iniciatīvu "Pandēmijas dienasgrāmatas". Šobrīd iniciatīvai pievienojusies arī teātra vietne "Kroders", kā arī mēs, Ubi Sunt. "Pandēmijas dienasgrāmatas" projekta mērķis ir noskaidrot un ar dienasgrāmatu ierakstiem dokumentēt to, kā mūsu sabiedrība jūtas šodien – situācijā, kad ir tik daudz nezināmā, kad esam spiesti izolēties un laiku pavadīt savos mājokļos vairāk nekā jebkad iepriekš. Taču vairāk par visu šī projekta mērķis ir radīt kopības sajūtu, jo kaut arī katrs savās četrās sienās, tomēr esam vienā laivā. LFK Autobiogrāfiju krājuma kolekcijas "Pandēmijas dienasgrāmatas 2020" veidošanā aicināts piedalīties ikviens, dienasgrāmatās dokumentējot šo laiku un savu dzīvi 2020. gada pavasarī.

19. marts, 2020

Kauguru tirgū pārdevēja izmisīgi cenšas atdalīt divus plastmasas maisiņus vienu no otra. Burkāniem. Mamma nekustīgi stāv un uz viņu skatās, liekas, ka cauri, nevis virsū. Pēc desmit sekunžu cīkstēšanās pārdevēja uz mums slepus pašķielē, dāsni uzspļauj uz rādītājpirksta, paberzē pret īkšķi un atdala vienu nelaimīgo maisiņu no otra. "Paldies!" mamma sarkastiski izsaucas un apvelta pārdevēju ar samākslotu smaidu mirkli pirms aiziešanas. Es negribīgi paņemu tikko ievīstītos burkānus. Šis bija pēdējais pirkums. Mēs iekāpjam mašīnā. Mamma iekurbulē motoru, un es izslēdzu radio pirms kāds ziņās sāk runāt par Covid-19. Mēs braucam klusēdamas. Varbūt nākamreiz viņa beidzot neiegādāsies burkānus plastmasas maisiņā.

25. marts, 2020

Nolemju iziet pastaigā. Aizcērtoties mājas durvīm, pie pirmā reklāmas staba mētājas šīs nedēļas liecinieks – piepūties vienreizlietojamais cimds. Pagriežos pa kreisi, pāri Barona ielai, pēc tam pa labi, Tērbatas ielas virzienā. Nākamā ir neparedzami tukšā Brīvības iela. Apstājos pie ziedu veikala skatloga. Saskatos ar vēl vienu laisku garāmgājēju treniņbiksēs. Šķiet, ka viņa ir speciāli paņēmusi līdzi rokassomiņu, lai izskatītos, ka patiešām kaut kur dodas. Sieviete man uzsmaida. Domāju, kādas puķes man patīk vislabāk, bet uz to nav konkrētas atbildes. Man patīk ziedi, kas ir atsprāguši vaļā pārpilnībā, uzblīduši no vēlmes ziedēt! Bet man patīk arī amariļļi. Tā es turpmāk apstājos pie katra ziedu veikala un nopētu izgaismotos augus. Nē, kaktusi man nepatīk. Nespēju aizmirst, kā sadūros ar vienu tādu pirmajā ceļojumā uz siltajām zemēm. Vai kāds man bija pateicis, ka tiem nedrīkst pieskarties? Citā skatlogā ir puķupodi kā meiteņu galvas. Tur droši vien jāstāda kādas papardes. Man tuvojas sievietes ar vairākiem suņiem pavadās; saites pašas izvelkas un pašas sasūc sevi atpakaļ. Pēkšņi viena nolemj šķērsot ielu un, kad saimnieču ceļi neizbēgami krustojas, suņi rej un raustās uz visām pusēm, un es iztēlojos, ka pavadas ir lāzeri, kas tūlīt sašķels dāmas sīkās, gaļīgās daļās, un viņu ķermeņi gabaliņos aizbēgs pa ielu kā pārtrūkusi pērlīšu kaklarota. Pilsētu iekaro bolti un jandeksi, un wolt riteņbraucēji, kas traucas pāri sarkanajiem, un es… eju apkārt Vecajai Ģertrūdes baznīcai. Kā tas toreiz bija, kad tur spēlēja Garūtas kantāti? Vai cilvēki varēja nosēdēt visu to laiku? Vai pūlī kāds bērns raudāja? Vai kāds noģība? Bija pavasaris. Tāpat kā tagad. Diez kāds pavasaris bija 1944. gadā? Labāks vai sliktāks nekā tagad? Kādā ziņā? Vai vispār pavasaris var būt kaut kāds? Taču vienmēr ir labās dienas un sliktās, un dažkārt sliktās ir labās un otrādi. Piemēram, iepriekšējā nedēļā lija, un es sēdēju dārzā, un man patika, ka līst. Likās, ka zeme lok no bļodas kā noskrējies sunītis. Izrādās, ka te, Baznīcas ielas vienā sienā, ir izkalts kaut kāds čalis ar zobenu. Vēl viens Rolands? Un kas tas tāds? Tumsā īsti nevar saredzēt. Vai viņam pie kājām ir krokodils? [1] Blakus ēkā cep raušus. "Mēs strādājam kā parasti", ar krītu uzrakstīts uz tāfeles pie ieejas. Virs izkārtnes, ēkas sienā, viens rāda ķēmīgu seju, it kā izmēdītu konditores: "MĒs strĀdājAm parASti!" Viens cits ir uzmetis čummu. Ai, lūk, viņi atkārtojas! Katrs pirmais ir apvainojies, katrs otrais mēda konditores. Re, kur ēka tik balta. Kāda balta ēka! Paceļu acis pret debesīm. Tumši, tumši zili melna ar spīdīgiem vasaras raibumiem. Tu, zvaigznīt, čabulīt, gan neliecies ne zinis, ka pilsēta šovakar tik tukša. Bet, lai jau! Nogriežos atkal. Paskat! Salikuši smilgas skatlogā! Bet neizskatās nemaz tik slikti. Puķupods no skarabejiem. Tie it kā stāv, sadevušies apkārt iedomātam augam. Gaida, kad starp viņiem kādu iesēdinās. Tad būs smuki. Pāri ielai Neputns ir sevi aizrežģojis, pat nevar redzēt cauri grāmatu spīdīgos vākus. Virs Stabu ielas, pa lampas vadu, lien mežvīns. Vēl mazliet, un tas varēs aizskart pa ielu braucošo mašīnu jumtus. Varbūt mēs drīz izmirsim, un visa pilsēta būs aizaugusi. Tad mežvīns nobučos asfaltu.

 

[1] Erceņģelis Mihaels – vēlāk uzrakts google.

Share