Attāluma attiecības. Sabīne Košeļeva „Rīga – Maskava. 21. gadsimta mīlasstāsts”

Lai gan grāmata pieteikta kā attiecību stāsts starp krievu un latvieti un autore darbu iesāk, izklāstot savas domas par jauktajām – latviešu un krievu – laulībām, piedāvājot klišejās balstītus apgalvojumus par tēmu „krievi un latvieši” (piemēram, ja latvieši ir "tādi puspelēki, smagnēji, pārāk nopietni, savrup dzīvotāji un kurnētāji", tad krievus raksturo atvērta dvēsele (15. lpp.)). „Rīga – Maskava” patiesībā ir stāsts par attāluma attiecībām. Pirmā nodaļa sākas ar dzimtas koka stāstiem – par vecmāmiņām Anitu un Annužu, par vectētiņu Valoģu un vecvecmāmiņu Bābušku. Šiem stāstiem seko vēstītājas un viņas mīļotā iepazīšanās stāsti un satikšanās reižu atmiņas. Stāsts, kurā notiek atgriešanās Ēdenē, un stāsts vēstulē, kurā vēstītājas mīļotais pastāsta par sevi. Arī braucieni vilcienā Rīga–Maskava kā stāsts par pārvietošanos, robežām un ceļā satiktajiem cilvēkiem. Tad vēl Angelīnas un Lilijas stāsts. Bet teksta centrā ir jaunas meitenes pieaugšanas un mīlestības stāsts, ar ko citas romāna daļas ir cieši saistītas.

Tas ir mīlasstāsts, kurā abu jauniešu tautībai nav būtiskas nozīmes. Mīlestība rodas starp diviem cilvēkiem, tā pastāv ārpus nacionālām robežām. Un izrādās, ka mīļotais krievs patiesībā ir tikai par astoto daļu krievs (pa pusei ukrainis, ceturtdaļu latvietis, astotdaļu – krievs, sešpadsmitdaļu polis un sešpadsmitdaļu baltkrievs) un mīļotajā latvietē „no latvietes ir tikpat daudz, cik no balerīnas” jeb „labi ja dažas piles”. Bet Maskava nemaz nav krieva dzimtā pilsēta – tā ir „trimda trimdā”. Un varbūt tieši tādēļ pieteiktais pētījums par attiecībām starp latvieti un krievu tekstā tā arī paliek pieteikuma līmenī.

Tālākā sižetā pazūd arī grāmatas sākumā attēlotais dzimtas koks (tajā sastopami interesanti un detalizēti raksturojumi: rotaļāšanās ar Bābuškas pogām, frizieres dvielīšu „vafelītes” pie vecmāmiņas Anitas, vectēva Voloģas fotogrāfiju retušēšanas metode ar mazu otiņu u. tml.). Reizē šie stāsti akcentē dažas būtiskas lietas par pašu vēstītāju, pirmkārt, „mīlestību uz multikulturālismu jau kopš bērna kājas”. Dzīvojot ģimenē, kur dominē jauktās laulības, vēstītāju nemoka dziļi iekšēji aizspriedumi, kas traucētu brīvi ļauties attiecībām ar „krievu”. Otrkārt, caur dzimtas koku iezīmējas spēcīgā ģimenes sieviešu līnija, kuras galvenā iezīme ir upurēšanās citu labā: „Apbrīnojama tomēr ir sievietes spēja uzupurēties vīrieša labā, apbrīnojama ir sievietes spēja uzupurēties vienalga kā labā. Es nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet šķiet, ka dabā tā vienkārši iekārtots. Sieviete laikam nevar justies labi, ja vispirms nav gādājusi par to, ka apkārtējie jūtas puslīdz ciešami. Lai gan ej nu sazini! Varbūt tas vienkārši ir mūžsenais matriarhāts." (8)

Bet kāda tad ir šī multikulturālisma vidē, upurēties gatavo sieviešu matriarhātā augusī 21. gadsimta meitene? Romāns apliecina, ka vēstītāja ir intelektuāla jauniete, kuras „dzīves kastē” atrodas Tretjakova mākslas galerijas ieejas biļete un reprodukciju pastkartes, filmas „Sadedzināt pēc izlasīšanas” biļete, Marka Šagāla muzeja ieejas biļete, japāņu animācijas leģendas Hajao Mijadzaki multfilmu festivāla programma, teātra izrāžu bukleti, un viņa ir lasījusi „Meistaru un Margaritu”. Vēl šī meitene brīvi domā un runā par savu ķermeni. Piemēram, par menstruācijām, – „dzīves kastē” ielikts kalendāriņš „ar Zinaīdas Serebrjakovas gleznas „Pie brokastu galda” reprodukciju, kurā attēloti trīs no viņas četriem bērneļiem gaidām zupu pie balti klāta galda. Smuka bilde, smuki bērni, nekā slikta nevar teikt. Otrpus bērniem katrā mēnesī glīti savilkti bumbuļi – manas tā gada kritiskās dienas. Cikls man nekad nav bijis regulārs (..)” (16) Vēstītāja runā arī par sievietes ķermeni saistībā ar lieko svaru un tievēšanu: „Nekādas grācijas, nekādu izspiedušos ribu, mīkstumi uz gurniem un strijas uz ciskām no biežās tievēšanas un tad atkal resnēšanas, un tad atkal tievēšanas. Laikmeta slimība, neko darīt." (15)

Būtiska vieta tekstā ir tukšuma aizpildīšanai, kas saistīts ar sievietes pārdzīvojumiem: „Man ir jāaizpilda tas tukšums, citādi no sāpēm izbeigšos tepat uz līdzenas vietas." Vēstītāja šo tukšumu cenšas aizpildīt ar negausīgu ēšanu – pildītas pankūkas, kāpostu tīteņi ar milzīgu skābā krējuma cepuri, siera kūkas, vafeles, kartupeļu biezenis, cepta gaļa, majonēze, pelmeņi, makaroni, zivju pirkstiņi, kondensētais piens, cepumi „Svetlana”, zefīrs šokolādē: „Pēdējā pusgada laikā esmu pieņēmusies svarā par 12 kg. Es vienā laikā ēdu, sātu sajūtu vien uz brītiņu, un tad jau atkal ķeros pie kaut kā rijama. Esmu nepiepildāma, esmu tukša." (95) Par Bābušku, kas pēc pārdzīvotā Ļeņingradas blokādē viena ar trīs bērniem devusies uz svešu zemi, vēstītāja saka: „Man likās, ka viņa ir pilna ar tukšumu. Vai arī tukšāka par tukšumu." (9) Lai vēlāk atzītu: „Tagad es saprotu savu Bābušku (..).” (97) Un ne tikai Bābušku, bet arī citas ceļā satiktās sievietes, kurās ieraudzījusi pārdzīvojuma atstāto tukšumu: „Es esmu pamirusi, trula, kaila, stulba. Kā Allāha līgava, kā šahīdes. Vienīgā atšķirība, ka es sevi nāvē novedīšu ar pārēšanos." (96) Tukšums, ar ko cīnās vēstītāja, tukšums, ko piedzīvojusi Bābuška un Allāha līgavas, ir emocionāls tukšums, pārdzīvojumos pamirusi dvēsele.

„Rīga – Maskava” ir sievišķs vēstījums, domājot par 21. gadsimta sākumu no sieviešu skatījuma, – jaunas meitenes pieaugšanas stāsts, kurā svarīgi ir arī citu sieviešu stāsti; kurā gars un ķermenis tekstā ierakstīti neatraujami viens no otra. Tā ir grāmata, kurā būtiska ir identitātes atrašana intimitātē un saplūsmē. Neskatoties uz kaitinošajiem, frāžainajiem apgalvojumiem par krievu un latviešu attiecībām un prātojumiem, kas sākas ar vārdiem „mana paaudze”, piemēram, „Es esmu no tās paaudzes, kurai nekas nav svēts. (..) Es esmu no tās paaudzes, kurai plecos neizprotams grūtums. Tas mūsos ir jau kopš dzimšanas – neizdibināms nemiers un dusmas, tāda savāda neiederības sajūta un skumjas (..)” (18), „Miers manai paaudzei ir kas svešs” (35) u. tml., Neskatoties uz to, ka daudzsološi pieteiktās tēmas (piemēram, jau pieminētais dzimtas koks) tiek pazaudētas, potenciālie stāsti tiek ieskicēti, bet netiek izstāstīti, un paliek sajūta, ka teksts kā ātrvilciens aizdrāzies gar acīm, neatstājot ilgstošāku iespaidu, attāluma attiecību stāsts tekstā ir dzīvs. Lai arī Sabīnes Košeļevas pirmā grāmata "Rīga – Maskava" šķiet negatava un publicēta pārāk ātri, tā tomēr līdzās Kristīnes Želves stāstu krājumam „Meitene, kas man nogrieza matus” (2011) un Dainas Tabūnas stāstiem krājumā „Pirmā reize” (2014) latviešu literatūrā ieraksta gadsimta mijas/21. gadsimta sākuma jaunu sieviešu stāstus, kuros izskan dažādas balsis dažādām pieredzēm.