Atrast un palīdzēt. Zane Zusta „Ucipuci meklē mājas”

„Ucipuci meklē mājas” nosaukums liecina, ka grāmatai un tās veidotājiem nebūtu nekas pretī, ja sekotu arī turpinājums, teiksim, „Ucipuci dodas pārgājienā” vai „Ucipuci mācās skaitīt”. Tiesa, autore apgalvo, ka savu pirmo darbu ir veidojusi trīs gadus – tas būtu loģisks termiņš romānam, tomēr arī debijai noteikti jānāk ilgi un pārdomāti. Sižeta veidošana Zanei Zustai nav bijusi problēma – tā pamatā ir patiesi notikumi, kas risinājušies kāda atvaļinājuma laikā: Z. Zustas piecus gadus vecais dēlēns aizmirsis Itālijas viesu namā vienu no savām tā laika iecienītākajām rotaļlietām, kuru vēlāk vecākiem bijis grūti nogādāt atpakaļ Latvijā. Grāmatā tiek vēstīts, ka, vecākiem raizējoties Latvijā, rotaļlieta – mīkstā mantiņa pūcīte Ucipuci – pašas spēkiem Itālijā meklē atpakaļceļu uz mājām pie puisēna, satiek jaunus draugus un piedzīvo dažāda līmeņa satraukumus.

Stāstam par Ucipuci centieniem atgriezties Latvijā gan ir lemts sākties ar dažiem nelieliem, mazāk izprotamiem, tomēr bērniem domātā grāmatiņā labi manāmiem trūkumiem. Pirmkārt, ne brīdi nešķiet, ka Ucipuci attaisno tai piedēvētās prāta spējas, precīzāk sakot, rotaļlietu pūcīte ir drīzāk emocionāla meitene, nevis analītikas spēju iemiesojums, jo viņa lej gaužas asaras, priecājas un satraucas gluži kā cilvēks. Ceļu uz terasi, kur mājo Lielais ods un kurš varētu palīdzēt pūcītei atgriezties mājās, rotaļlietai palīdz veikt vietējie kustoņi – zirneklis un sienāzis. Pati pūcīte izskatās diezgan infantila krīzes situācijā, rādot piemēru, ka jāpaļaujas uz draugiem, kas zina labāk. Autore varētu ironizēt, tomēr nešķiet, ka tā tas tiek arī darīts, apgalvojot, ka „pūcīte sevi uzskatīja par ļoti gudru (par to acīmredzami liecināja viņas izteiksmīgās brilles un inteliģentais izskats)” (6). Kas tieši ir inteliģentais izskats? – varētu prasīt kāds gados jauns lasītājs, kurš ieraudzīs vien lempīgu, auduma faktūras pūcīti. Arī vecāks lasītājs, pakļaujoties stereotipiem, iedomāsies korektu un lakonisku tēlu, kas atbildīs “lietišķajam stilam” un būs tikai nosacīti atrodams pūcītes izskatā. Varbūt nebija vērts minēt inteliģenci, ja tā ir subjektīva un neizskaidrota? Tāpat diskutabls ir izteiksmīgo briļļu un prāta sakars, lai gan var tikai smaidīt, ka Ucipuci ir šāds hipsterīgs un mūsdienās arvien vairāk izplatīts aksesuārs.

Otrkārt, „Ucipuci” nepastāsta vairāk par Itālijas atvaļinājuma detaļām, un mazajam lasītājam jāsāk ar faktu, ka agri no rīta ģimene steidzās pamest atpūtas vietu, lai lidotu uz Latviju. Nekas vairāk par to, kādēļ ārpus autobiogrāfiskuma darbības vieta ir tieši Itālija, nevis, piemēram, Spānija, Zviedrija vai Horvātija, netiek pateikts. Itālija paliek vien punkts uz kartes, bet ne vieta, noskaņa, pat ne atšķirīgu ēdienu vai dzīvnieku pasaule (šajā ziņā labs piemērs būtu Jura Zvirgzdiņa grāmatas bērniem, kurās ir gan izklaidējošais, gan izziņas materiāls). Zirneklis šeit ir tāds pats zirneklis, kāds varētu būt Latvijā, arī Lielais ods nav nekas eksotisks, skudras čiepj cilvēku atstātās drupačas gluži kā blokmājās Dārzciemā. Vienīgi Ucipuci cilvēkglābējiem ir itāliskas izskaņas vārdos. Īpaša vieta ir atvēlēta salīdzinoši epizodiskajam tēlam – muzicējošajam sienāzim Ozijam vienīgajam citu Itālijas mājokļa kustoņu vidū autore ir devusi vārdu, savukārt māksliniece Evija Timma-Novika attēlojusi šo kukaini ar tumšām acīm, kas atsauc atmiņā metālmūzikas leģendas Ozija Osborna izskata īpatnības. Šādi akcenti ir interesanti un saista, tomēr nav īsti izprotami stāsta kopējā kontekstā.

Ucipuci stāsts nav pārlieku izvērsts, galvenajiem varoņiem būtībā ir tikai viens mērķis – pūcītes atgriešanās Latvijā, ko zināmā mērā par vēlamu padara arī vietām diezgan tumšos toņos veidotās ilustrācijas (nemaz neizskatās pēc saulainās Itālijas). Varbūt varētu runāt arī par ne pārāk skaidri iezīmētu grāmatas auditorijas vecumu – stāsts ir īss, it kā domāts pirmsskolas un sākumskolas vecumam, bet tajā lietotās teikumu konstrukcijas vietām ļoti atsauc atmiņā literatūru, kas būtu piemērota pamatskolas vecuma bērniem. Tomēr jāatzīst, ka sižeta lakonisms šeit ir vietā. Īpaši tāpēc, ka grāmatai bez šī stāsta ir arī pievienotās vērtības – pēdējā trešdaļa pārsteidz ar sadaļu „Zinības”: pūcīte sniedz derīgus padomus, kā būtu jārīkojas bērnam, kurš pēkšņi ir nomaldījies vai kādā publiskā vietā pazaudējis vecākus. Interesanta ir piedāvātā pieeja tam, kā atcerēties vecāku telefona numuru – „šifrējot” katru ciparu ar kādu tam līdzīgu priekšmetu (vieninieks izskatās pēc sveces, divnieks pēc gulbīša utt.). Šī sadaļa liek atcerēties, ka mūsdienās izdevējam ir svarīgi ietvert daiļliteratūras grāmatās bērniem arī kādu praktisku, izglītojošu niansi. Iespējams, „Zinības” ir bijis grāmatas redaktores padoms, ko autore un māksliniece labprāt arī ņēmušas vērā.

Un visbeidzot par Zanes Zustas grāmatas ideju – „Ucipuci teātri”. Lai gan sižetā nav nedz Itālijas mākslas nianšu, nedz saiknes ar skatuvi, mazajiem lasītājiem ir iespēja izspēlēt visu, kas ar Ucipuci noticis vai notiks, pašam. Te var izgriezt ainu vannasistabā, uz terases vai guļamistabā (jāatzīst, tās nav pārāk atraktīvas darbības vietas; tajās pat nav īsti iespējas pazaudēt vecākus), te ir arī jau gatava un pārpildīta skatītāju zāle, rāmis skatuvei (kas ir nedaudz jāplēš ārā no 4. vāka) un visbeidzot grāmatas varoņi no kartona. Īpašs pielikums ir plastmasas plāksnītes, lai leļļu teātris iegūtu vēl tehnoloģiskākas aprises. Par šo lielisko un sarežģīto grāmatas tehnisko veidolu jāpateicas „Jelgavas tipogrāfijai”. Teātra ideja ir tiešām fascinējoša, var tikai augstu novērtēt nozīmi un materiālo ieguldījumu šīs idejas izpildījumā, kas noteikti padara grāmatu arvien pievilcīgāku arī vecākiem.

Kā nereti gadās ar baudāmi drukātām grāmatām bērniem, arī „Ucipuci” nedaudz cieš no pārbagātības, kas būtu dalāma vismaz ar divi. Pirmkārt, tā varētu būt lieliska grāmata bērniem par drošību – lieliski nodrukāta un interesanta, stiprināta ar sabiedrībā pazīstamu personu atzinību uz 4. vāka. Otrkārt, tā varētu būt grāmata, kurā tomēr nav tikai skatuve un kartona figūriņas uz plastmasas kātiņiem, bet arī saturs, kas saistīts ar skatuves jomu. Ļoti dīvaini, ka tas netiek izmantots – tikpat īpatnēji ir tas, ka izdevumā esošā, oriģinālā „teātra skatuve” parādās tikai reklāmās un netieši 4. vāka tekstos. Kādēļ to nevar minēt arī uz 1. vāka?

Gaidīsim nākamo Ucipuci, kura iekulsies kādās izaicinošākās likstās un iemācīs bērniem kādas jaunas gudrības. Tikmēr jācenšas „atrast” tādu Ucipuci, kāda vien mums ir atrodama.