Sākumā runāšan, tad darīšan. Vilis Kasims „Lielā pasaule”

           Pēc pirmajām pārdesmit lappusēm kļūst skaidrs, ka nekāds mēģinājums celt jaunu pasauli ar šim procesam raksturīgajām veiksmēm un neveiksmēm, kāpumiem un kritumiem tomēr nenotiek un romāns būtībā ir satīriska oda bezjēgai, kas rodas no mūžīgas pļāpāšanas, kam nekad neseko reāla darbība. Romāna vēstījuma ritms līdzinās vienam no galvenajiem tēliem – Salacas upei, kas, ik pa laikam nevērīgi uzšļakstot kādu vilni, turpina vienaldzīgi plūst garām nometnieku zemes stūrītim, kā darījusi to jau simtiem gadu.

Lasot Viļa Kasima romānu, prātā nāk Semjuela Beketa absurda literatūras kanoniskais darbs „Gaidot Godo”. Tāpat kā lugā arī romānā ir sairis un nozīmi zaudējis laiks – katra diena nometnē ir tāda pati kā vakarējā par spīti iepriekš stingri nolemtajam rīcības plānam (vēlēt ministrus, sākt būvēt ušņu ravējamo daiktu vai beidzot uzrunāt noskatīto meiteni). Varoņi tikai ēd, klaiņo apkārt, slepus onanē vai pīpē zāli, pie tam uzēdot halucinogēnās sēnes, kuru ietekmē ģenerē jaunas idejas labākas pasaules celšanai. Bezjēdzīga kļuvusi arī viņu valoda, kas ir tikai nepārtraukta, abstrakta pašrefleksija un tukšu frāžu izteikšana. Valodas sairums iezīmēts arī galveno varoņu – nometnes jaunpienācēju, laucinieku Dāvja un Armanda –runasveidā, kas radīts, izmantojot jauniešu izteiksmes īpatnības – aprautas galotnes, saīsinātus vārdus u.tml. „Lielās pasaules celtniecība” atgādina Bībeles sižetu par Bābeles torni, taču šajā gadījumā valoda visiem it kā viena – latviešu, bet aptuvenie un dažādie priekšstati par to, kādai jābūt Lielajai pasaulei, un nespēja tos pat adekvāti artikulēt (piemēram, Armands zīmē sociālās saskarsmes shēmas, lai saņemtos uzsākt sarunas ar pārējiem) noved pie pilnīga komunikācijas sabrukuma, kas izpaužas kā balsu kakofonija, kurā nav iespējams saklausīt ne citus, ne pašam sevi. Ne velti romānam dots šāds epigrāfs: „Vai pasaule dēļiem aizsista,/ ka vairs neredzi manu roku,/ ka vairs nevienam nav daļas,/ nav vaļas sadzirdēt otru.”[1] Nāk prātā arī nesen žurnālā „Ir” publicētā aptauja, kas liecina, ka 67% latviski runājošo Latvijas iedzīvotāju pietrūkst sarunu.[2]

Romāna darbības šķietamajai bezjēdzībai ir savs iemesls – autors nevēlas aizvest lasītāju pie viennozīmīga rezultāta un secinājuma. Domāju, ka viņš grib atklāt savu redzējumu par mūsdienu Latvijas un, šķiet, arī pasaules sabiedrību. Lai gan nometnieki Salacas ielokā atbēguši no „vecās, apnikušās, uz nerviem sakritušās Latvijas” (99), pamatā viņu visaptverošajai neapmierinātībai ir pašu iepriekš paredzamās, nodrošinātās dzīves rāmais plūdums bez mērķa un sākuma – „tramvaju vadi un daudzstāveņu logi” (59). Dzīvot traucē viss – krievi, kapitālisms, tehnoloģijas, patērētājsabiedrības likumi, ikdienas ritenis –, un jēgas nav nekam. „Eksistenciālisms ir jaunības kokaīns,”[3] intervijā „Satori” saka animatore Signe Baumane, un arī romāna varoņi, Latvijas jaunās paaudzes sejas, nav varējuši izvairīties no dzīves tukšuma sajūtas. Zaudēta ir saikne ar pagātni – tiek meklēts pamats jaunai jēgai un iemesli, kāpēc tās trūkst. Simboliska detaļa ir nometnes malā esošā nepabeigtā jaunceltne (iepriekšējo paaudžu skumjie centieni?), kurā nometnieki sākotnēji atsakās dzīvot, bet pēc laika tomēr pārceļas uz to – jaunu pasauli nav iespējams uzbūvēt tukšā vietā un ne no kā. Tāpēc noder mantojums, kas nāk no ienīstās „padomju huiņas”, kaut arī tā jaunās Latvijas cēlējus apdraud ar „apziņas parazītiem”, pret kuriem aktīvi mēģina aģitēt radikālais nacionālists Raivis.

Romāns pamatā veidots kā asi satīriska alegorija par Latviju pēcatmodas periodā – mazajā zemes stūrītī sapulcējies ļaužu bariņš, kas apņēmies celt savu valsti, turklāt garām pat tek „likteņupe”, kam patiesībā ir vienaldzīgi cilvēku sapņi, ideāli un centieni, jo nav jau arī paša likteņa – tikai bezgalīgs laika plūdums, kas tāpat visu aizslauka vēstures mēslainē („Lielās pasaules” iemītnieku dzīves peripetiju vērošana upei noder vienīgi kā laba izklaide citādi vienmuļajā tecējumā). Ironizēts tiek arī par tieksmi neveiksmes norakstīt uz dažādiem abstraktiem jaunveidojamās latviešu nācijas „ienaidniekiem”, piemēram, krieviem, pret kuru varbūtējo iebrukumu tiek kaldināti aizsardzības plāni, kas rezultējas kārtējā zaudētā dienā; šī diena tiek pavadīta, sēžot tuvākajā pakalniņā un vaktējot. Halucinogēno sēņu ietekmē radušās vīzijas par jaunceļamās pasaules aprisēm, kas izplēn sīkās sadzīviskās ķildās un mīlas peripetijās (kuru romānā netrūkst), liek domāt par atmodas ideālu un pacēluma tādu pašu izgaišanu postpadomju realitātes apstākļos. Zīmīgi tēli ir ugunskurs un pelni – uguns līdzīgi kā nometnieku entuziasms un vēlme rīkoties uzliesmo tikpat strauji, cik noplok, pārvēršoties pelnos, kas atkal apklāj visu ar apātiju kā „plāna, pilsētnieciski pelēka sniega kārtiņa”(80). Asprātīgi apspēlēta brīvības tēma – ieslodzījuši sevi nometnes šaurajā, mežu ieskautajā teritorijā un pilnībā noslēgušies no ārpasaules, tās iemītnieki spriež par nu pavērušos absolūto brīvību un nepieciešamību apgūt prasmi tās izmantošanā: „Varbūtās viņiem tad vaidzēs tāds kā obligātos brīvības vingrinājums. Kā skolā, tikai mēs mācītos būt brīv, ne reizināt un dalīt un citāds glupībs.” (37) Tāpat tiek izzobota tieksme visam meklēt paraugu Skandināvijā, kur gan „zina, kā lietas vajag darīt!”(131)

Asi iezīmējot pazīstamus latviskus vaibstus, veidota varoņu galerija – jau pieminētais nacionālists un „apziņas parazītu” apkarotājs Raivis, Anglijā politiku studējušais Jurijs, kurš gudri spriež par nepieciešamību pēc iespējas ātrāk veidot partiju sistēmu un izvirzīt ministru kandidātus, bet praktiski neko nespēj izdarīt, ezoteriski noskaņotais Ilvars, kurš risinājumu saredz caur ieklausīšanos upes un putnu balsīs, kā arī „praktiskais latvietis” Armands, kura plānus vienmēr izjauc nepieciešamība pārdabūt pār lūpām vienkāršu nepaplašinātu teikumu. Kopā šos dažādos cilvēkus tur spītīga ideja par jaunu pasauli, neatbildētas mīlas jūtas un gluži prozaiskas ikdienas „vajadzības” – ēst, gulēt, pīpēt zāli. Daži darboties spējīgākie indivīdi aiziet paši vai tiek izstumti. Interesanti gan, ka krietni labāk izskatās nometnes sievišķā daļa, kura romāna beigās divu jaunpienācēju – krievvalodīgu un apsviedīgu cēsinieču – izskatā arī, šķiet, veido vienīgo iespējamo Lielās pasaules nākotnes modeli. Kā vienīgais vīrietis tajā paliek pofigists Laimis, kurš uzskata, ka idejiskajiem „Lielās pasaules” fanātiem vislabāk „ļaut te ņemties, bet pašam tikmēr fonā sēdēt un ķert kaifu” (216).

Kopumā jāatzīst, ka romānu ir krietni interesantāk apcerēt nekā lasīt. Kā jau pēc recenzijas var noprast, uz atmodinošiem sižeta pagriezieniem motivētu varoņu rīcību vai kādu skaidru iznākumu, lasot „Lielo pasauli”, cerēt nevar, bet tas tikai apliecina teksta tuvināšanos (nevis piederību) absurda literatūrai, kuras mērķis pamatā ir rādīt absurdo, nevis meklēt tā cēloņus vai prognozēt iznākumu – domāšana tiek atstāta lasītāja kompetencē. Vai ļauties šādai riskantai lasīšanas pieredzei, paliek katra paša ziņā.

[1]Haralda Sīmaņa dziesma „Vai pasaule dēļiem aizsista?”

[2] Pārāk maz sarunājas. Žurnāls Ir. Nr.26 (272) (02.07.2015), 4.lpp.

[3]Signe Baumane sarunā ar Satori. Pieejams: www.youtube.com/watch [skat. 06.07.2015]