Krimināli triviāli. Hennings Mankells „Slepkavas bez sejas”

Romāns „Slepkavas bez sejas” būtu uzskatāms par kriminālromānu žanra atzara detektīvromāna darbu, jo stāstījuma centrā ir divas slepkavības, kuras izmeklē pieredzējis policists un lasītājs detalizēti seko līdzi izmeklēšanas gaitai. Romāna darbība aizsākas Zviedrijas pilsētiņā Īstadē, kurā noziedzība ir ienākusi gluži nesen. 1990. gada 8. janvārī Īstadē tiek pastrādāta cietsirdīga slepkavība – nogalināts vecu ļaužu pāris – Johanness un Marija Lēvgrēni, kuru dzīvesveids ir šķietami tipisks. Kad Kurts Valanders nonāk nozieguma vietā, atklājas baiss skats guļamistabā – nogalinātais vecītis ar neiedomājami smagiem miesas bojājumiem ir izģērbts praktiski kails un nogāzts uz vēdera gultā, savukārt viņa sieva, vēl atrodoties bezsamaņā, ir piesieta pie krēsla un guļ uz grīdas, ap viņas kaklu ir apmesta cilpa. Drīz arī sieviete mirst, pirms nāves izdvešot pēdējo vārdu: „ārzemnieki”. Šajā mirklī aizsākas gandrīz pusgadu ilga izmeklēšana, kurai paralēli tiek noslepkavots vēl viens cilvēks un veco ļaužu nāves fakts uz laiku aizvirzās perifērijā.

Mazliet par galveno varoni Kurtu Valanderu un viņa komandu. Viss ir tieši tik klišejiski, kā varētu likties – četrdesmit divus gadus vecs policists, kurš pēc šķiršanās ar sievu pieņēmies svarā par pāris kilogramiem. Viņa komandā ietilpst vairāki policijas tipāži: reimatisma mocītais Ridbergs, jauniņais Martinsons, veterāns ar trīsdesmit gadu pieredzi policijā – Nēslunds, kā arī Svedbergs, Hansons un Bjerks. Šķiet, savā pasaulē Valanders ir pilnīgi viens, jo arī meita viņu ir pametusi un nevēlas kontaktēties. Tāpat attiecības ar tēvu ir sagājušas grīstē. Un, protams, kā gan citādi izdzīvot, ja ne savu depresiju ik pa laikam remdējot tumšās telpās, slīgstot savā nelaimē kopā ar pudeli. Kas gan cits vientuļā vilka statusā nonākušajam policistam varētu atlikt, kā tikai rūpīgi pievērsties izmeklēšanai neatkarīgi no promiļu skaita asinīs, lai nedomātu par savu sūro likteni. Bet te pēkšņi kā lietus no skaidrām debesīm uzrodas pievilcīgā prokurore Anete Brolīna – apspīlētās drānās, un izmisušais policists negaidīti sāk atkopties.

Detektīvam Valanderam ir raksturīgas cilvēciskās jūtas, kas tiek atklātas caur rakstura prizmu – šīs profesijas pārstāvji nav superizmeklētāji, bet parasti cilvēki, kuri dara savu darbu un ir iesaistīti dažādās klišejiskās vājībās, piemēram, alkoholismā vai azartspēlēs. Tas pašatdevīgos varoņus vienkāršajam lasītājam padara simpātiskus un saprotamus. Tie nav psiholoģiski dziļi izstrādāti un motivēti raksturi, drīzāk katrs no viņiem iemieso cilvēcisko īpašību kopumu, kurā ietilpst labā un sliktā kategorijas. Respektīvi, tieši tādus mēs iztēlojamies likuma sargus – līdzjūtīgus, kompetentus savā darbā, bet ar klupšanas akmeņiem privātajā dzīvē, jo primāra vienmēr būs apkārtējo drošība. To, piemēram, apliecina Valandera žēluma pilnās domas, kas romānā tiek uzsvērtas vairākkārt – kas gan notiek ar pasauli un kurš cilvēks it spējīgs tik cietsirdīgi noslepkavot vecāko paaudzi, kamēr viņa paša ģimenes dzīve ir izjukusi un tēvs kļuvis senils. (Starp citu „tēva senilitāte” ir sarežģītākais nojēgums visā detektīvromānā, kas, šķiet, tiek uzsvērts tikai tā sarežģītības dēļ.)

Pat ja Mankella „Slepkavas bez sejas” ir pirmā pieredze, detektīvromānu pasaulē ieejot, varbūt iespaids nebūs tas labākais. Kaut kur tur ārā ir patiešām kvalitatīva kriminālliteratūra, kurā risinās spraigs sižets, intrigu šķetināšana, atspoguļoti savdabīgi un interesanti izmeklētāji. Diemžēl to nevar apgalvot par Mankella grāmatu, jo romānā nav itin nekāda pārsteiguma momenta. Visi attēlotie notikumi šķiet reiz kaut kur fragmentāri redzēti vai lasīti. Autors detalizēti atveido izmeklētāja rutīnas procedūras, un centrālie noziegumi patiešām ir vardarbīgi un šokējoši. Tomēr, šķiet, ka rakstnieks tīri tehniski ir izveidojis paredzamu shēmu, centrā ievietodams divas nežēlīgas slepkavības, kuras tālāk bīda diezgan parastu sižetu – ir labie, ir sliktie; labie daudz strādā; ir neticami talantīgs liecinieks; sliktie bēg, bet beigu beigās noziegumi tiek atrisināti un sliktie saņem pelnīto sodu. Ir diezgan paradoksāli, ka rakstnieks ar šo romānu sēriju ir ieguvis pasaules slavu. Varbūt atslēga ir meklējama kriminālliteratūras jaunāko tendenču starpā?

Lietiskie pierādījumi ir meklējami vācu literatūrā. Interesējoties par šī žanra tendencēm, atklājas, ka Henninga Mankella daiļrade netiecas attālināties, teiksim, no Vācijas triviālās kriminālliteratūras, kas pašlaik piedzīvo kārtējo popularitātes bumu. Reģionālie Vācijas autori diezgan spraigi sacenšas viens ar otru, principiāli izstrādādami vienlīdzīgas shēmas – Vācijas pilsētās un ciemos noziedznieki slepkavo un laupa pilnā sparā. Vācija esot kriminālromānu varā uz mūžu vai, precīzāk, reģionālā kriminālromāna varā uz mūžu, jo autoru apjomīgais saraksts spiežas grāmatniecības tirgū ar līdzīgiem laupītāju un slepkavu stāstiem. Zviedru rakstnieka darbi līdzinās tiem, kas pašlaik dominē Vācijā, un veiksmīgās kriminālromānu formulas, kas gūst plašas lasītāju atsauksmes, ir gaužām identiskas – līdzjūtīgs policijas izmeklētājs, kuram tiek uzticēta ne visai sarežģīta lieta, dislocējas specifiskā valsts reģionā un risina noziegumu. Šajā aspektā, iespējams, „noziegums pret literatūru” tiek mazliet attaisnots (izslēdzot kvalitātes jēdzienu), jo kurš gan šodien neseko līdzi aktualitātēm un neražo masām.

Ja lasītājs nav tulkošanas speciālists un nav iepazinies ar romānu oriģinālvalodā, diez vai viņš ir tiesīgs ko pārmest tulkotājai Ievai Lešinskai, tāpēc jau atkal jāpievēršas pašam Henningam Mankellam. Var jau būt, ka detektīvromānā mērķtiecīgi tiek lietots pavisam prasts un primitivizēts izteiksmes stils, tomēr ir viena lieta, kas nabadzīgajā vārdu krājumā patiešām uzkrītoši traucē – pārblīvētais vietniekvārdu lietojums. Jau pirmajā lapā ir aptuveni trīsdesmit reizes lietoti vietniekvārdi: viņš, viņa, es u.c., kuri lielākajā daļā gadījumu labskanības dēļ būtu atmetami. Iespējams, tas nebūtu tik uzkrītoši, ja neturpinātos visa romāna gaitā. Tāpat autors ir iekļāvis detalizētus dialogus, kas principiāli ir paredzēti spraiga sižeta veidošanai, bet rezultātā neko daudz neizsaka un varbūt būtu aizvietojami ar vienkāršu darbības pārstāstu. Precīzāk izsakoties, dialogi ir tik detalizēti, ka bieži vien zūd sarunas sākotnēja tēma un patiesībā darbība lielākajā daļā gadījumu netiek virzīta uz priekšu, vien apspriesta. Citviet ir otrādi – lasītāju var sagaidīt sajūta, ka pats rakstnieks ir noguris no sava darba un pēc iespējas ātrāk cenšas izmeklēšanu novest līdz galam, piemēram, vairs neiekļaujot prozas tekstā dialogus, bet pārstāstus.

„Slepkavas bez sejas” cenšas aptvert arī plašāku problēmu loku – Zviedrijas liberālo attieksmi pret imigrāciju, kas savukārt provocē rasisma un nacionālās identitātes jautājumus. Tomēr arī šajā sfērā ir manāma paviršība – lasītājs netiek ievests bēgļu nometnēs izmeklēšanas laikā, un centrālā slepkavība tikai netīši saslēdzas ar rasisma problēmām un jautājumiem. Šāda veida problemātikai ir jābūt motivētai, lai neatstātu sadrumstalotības un nepabeigtības iespaidu.

Izlasītais raisīja vairākus minējumus un viens no svarīgākajiem bija – iespējams, ka kriminālromāna žanra literatūrai nemaz nav jābūt augsto plauktu, aktuālu problēmu literatūrai vai brīnišķīgai prozai, bet galvenā ass ir kvalitatīvi un interesanti konstruēts sižets. Cik labs detektīvromāns ir „Slepkavas bez sejas” pēc šīs mērauklas? Jāsaka, ka arī tad viduvējs, ja, piemēram, to salīdzina ar pirms kāda laika aktuālā Zviedrijas fenomena Stīga Lārsona romānu „Meiteni ar pūķa tetovējumu”, kas patiesībā arī neatstāja nekādas paliekošas emocijas, bet bija pārliecinoši izstrādāts līdz pēdējam sīkumam. Tomēr viens pozitīvs aspekts, kas vieno H. Mankella un S. Lārsona daiļradi, tāpat redzams arī citu šī reģiona autoru masu mākslas darbu sakarā (piemēram, norvēģu trilllerī „Galvu mednieki” („Hodejegerne” rež. Morten Tyldum)) – tā ir skandināviskā atmosfēra. Auksta un smaga, šķietami arvien negatīva – visi tie apledojušie ceļi, snigšana un zilpelēka ainava. Tieši šāds tonis sagaida lasītāju jau ar Henninga Mankella grāmatas vāka toni vien.